Par nodokli laukakmeņiem, “akcīzi kafijai pārskatīsim nākamreiz” un FM atzīšanos, ka šī gada 2 miljardu lielais aizņēmums tiks “apēsts”

Politiskā morāle vai politiskās pamācības stunda? Nekāda, vien prātā nāk krievu laika izteiciens “Ja načaļņik – ti durak, ti načaļņik – ja durak” (Es priekšnieks – tu muļķis, tu priekšnieks – es muļķis).

Uzkrītoši bija tas, ka “Vienotība” budžeta pieņemšanas laikā nebija runīga, pamatā kautrīgi klusēja — kā lapsa kūmiņš, kas izliekas neredzams, lai tikai nebūtu jāstāsta, kur patiesībā noslēpa medījumu. Arī ZZS lielās runās neielaidās, kamēr „Progresīvie” šad tad mēģināja runāt – aizstāvot budžetu. Par to arī “atrāvās” — tika pārvērsti par opozīcijas boksa maisiem.

“Latvija Pirmajā vietā” frakcijas vadītāja Linda Liepiņa vērsās pret pašu Saeimu, no tribīnes atklājot vairākus naudas izšķiešanas faktus. Saeimas prezidijs nebija runīgs un stoiski izturēja pārmetumus par Saeimas automašīnu izmantošanu Veltas Čebotarenokas vajadzībām un Saeimas pārstāvi ASV.

Uzmanību arī piesaistīja ideja laukakmeņu pārdošanu aplikt ar dabas resursu nodokli. Sak’, ko tie mētājas pa laukiem jēgas un brīvi no nodokļu maksāšanas. 70 centi par kubu! Edgars Putra (AS) to nosauca par sviestu. Es teiktu — nevis sviests, bet sviests ar hašišu, jo pie tādiem lēmumiem skaidrā nenonāk.

Uzmundrinošas bija arī kafijas debates, it īpaši vēl tāpēc, ka “Progresīvie “ atzina, ka “akcīze kafijai ir muļķība”. Tas gan netraucēja noraidīt akcīzes noņemšanu kafijai. Tika bārstīti solījumi nākamajā, 15 Saeimā šo lietu pārskatīt. Kafijas drāmā bija arī savdabīga raganu medību epizode: Deputāte Maija Armaņeva (LPV) bija atzinusies, ka pērk kafiju ārzemēs, jo Latvijā tā ir par dārgu. Tas raisīja “Progresīvo” svētu sašutumu. Ņenaševa no tribīnes sludināja pamācības tik dedzīgi, ka man likās — vēl mirklis, un viņa paķers telefonu, lai zvanītu VIDam un to informētu par Armaņevas izvairīšanos papildināt valsts kasi.

Visu šo “Vienotības” cirku (Evikas Siliņas drošības budžets tomēr!) skatīties vairāk nebija spēka, jo tā var iekulties depresijā, tas drīzāk ir tāds politisks escape room, kur visi cenšas izkļūt no veselā saprāta telpas, bet neviens nespēj atrast atslēgu, jo tā tikko tika aplikta ar nodokli. It īpaši tāpēc, ka 3.decembra “Šodienas jautājumā”. Anete Bērtule ar vienu vienīgu jautājumu Jānim Upeniekam atklāja, ka lielākā daļa aizlienētās naudas aiziet “apēšanai”.

Upenieks, kurš ieņem Finanšu ministrijas parlamentārā sekretāra amatu, nespēja atbildēt uz Bērtules elementāru jautājumu: kur tieši pazūd 2 miljardi? Kāda daļa aiziet drošībai? Kur pārējā nauda tiek izmantota. Upenieks acīmredzami vai nu negribēja, vai nevarēja pateikt, kā tiek tērēta nauda. Arī Saeimas sēdē viņš par šo nebija runīgs. Atgādinājumam — Latvijas valsts kopējais parāds ir 20 miljardi, un katru gadu līdz pat 2028.gadam mēs aizņemsimies 2 miljardus. Apēšanai aizņemsimies.

Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka Latvijas valdība ir kļuvusi par parāda apsaimniekotāju – savdabīgu banku biroju, kurai Satversme ir kā dekorācija. Ja budžets sastāv tikai no aizņēmumiem, valsts pārvēršas par marioneti — visi svarīgākie lēmumi nāk no aizdevēju rokas, un tautai teikšana ir tikai dekorācija.

Neticat? Pamēģiniet dabūt 2009.gada lielās dižķibeles sarunu protokolus ar aizņēmējiem. Nu tad, kad mēs aizņēmāmies no Starptautiskā valūtas fonda, kad tika radikāli sociālā sfēra samazināta, māmiņu algas pazuda, pabalsti grūtdieņiem samazināti utt. Jūs nedabūsiet – tie visi noslepenoti. Un kāpēc? Lai neviens neredzētu, ka aizdevēji “šeptējas” ap sociālā budžeta daļu…

Ja valsts dzīvo tikai no parādiem, suverenitāte pastāv tikai uz papīra un juristu traktātos — reāli tā pieder tiem, kas izsniedz miljardus. Kapitālisti naudu lieki nemētā; tas, kas aizdod miljardus, vēlas to atpakaļ ar procentiem. Pat spēcīga valsts, nonākot parādu jūgā, kļūst bezspēcīga. Mēs neesam spēcīgi. Esam sašķelti, nobijušies un nodarbojamies ar savstarpēju apkarošanu. Un kādu brīdi aizdevējs sāks diktēt noteikumus vai pārdos valsti “ūtrupē”. Nezinu, kurš scenārijs briesmīgāks.

Atceros, vienā LSM intervijā par piketiem pret Stambulas konvenciju kāds jauns cilvēks teica: konvencija nes līdzi naudu no projektiem, un “normāli”, ka naudas devējam ir savi nosacījumi, kas jāizpilda saņēmējam. Normāli? Laikam tikai loģiski. Prātā nāk pusaudža gados lasītā doma no Džeka Londona romāna Jūras vilks (Jack London, The Sea-Wolf). Tur ir izcils citāts: “Kam pieder nauda, tam pieder arī vara.” ("He who owns the money, owns the power.")

Kopējā noskaņa? Neko optimistiska jau nav. Ja nenotiks brīnums, tad “Vienotība” pie valsts stūres mūs nenovēršami aizvedīs uz valsts fināla fāzi. Lai arī valsts pastāvēs – tā vairs nebūs Latvijas tautas valsts. Un pārdomu vērts šai sakarā ir arī “Progresīvo” Briškena teiktais, ka „“Progesīvie” stāvēs par saviem vērtībām”…

Novērtē šo rakstu: