Par notiekošo Rīgas Centrālcietumā: oficiālie meli un nepatīkamā patiesība
Pietiek lasītāja16.12.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Šā gada 11. decembrī vairāki mediji, tostarp LTV Panorāma svinīgi vēstīja: "Rīgas Centrālcietumā izdevies likvidēt Covid-19 perēkli. Slimības uzliesmojums radās pagājušajā nedēļā. Tad Centrālcietumā tika atklāti 27 jauni inficēšanās gadījumi un kopējais inficēto ieslodzīto skaits pieauga līdz 50." Tomēr šādi lozungi fake news stilā reti kuru vairs var pārliecināt par to, ka Latvijas ieslodzījuma vietās viss ir kārtībā vai vismaz situācija uzlabojas.
Decembra pirmajās dienās Rīgas Centrālcietumā tika uzsākta masveida nevakcinēto un vakcinēto testēšana, kuras rezultāti nebūt nesakrita ar medijos paustajiem. Rīgas Centrālcietuma ceturtajā korpusā vien saslimušo bija ap 100. Tātad visā cietumā to bija noteikti vairāk par pāris simtiem.
Saprotot to, ka gan vakcinēto, gan nevakcinēto testēšana uzrāda patiešām dramatiskus rezultātus, cietumā tika pārtraukta masveida vakcinēto testēšana. Un tas ir "statistiski gudri", jo, ja netiek testēti vakcinētie, tad starp tiem nav arī slimo (nav analīžu rezultātu, kuri to apstiprina).
Atsevišķi jānorāda A. Lemberga inficēšanās gadījums. Kā zināms, A. Lembergs kamerā atradās viens un bija pakļauts vispārējiem satikšanās ierobežojumiem, tātad infekciju "nodot" varēja tikai kāds no ieslodzījuma vietā strādājošajiem. Un tiešām vienlaicīgi ar A. Lembergu inficēšanās tika konstatēta vismaz diviem ieslodzītajiem, kuri atradās ciešā saskarsmē ar viņu, - tie ir ēdiena dalītājs un ieslodzītais, kurš izsniedz cietuma veikalā iegādātās preces.
Minētie ieslodzītie tika izolēti, tomēr ieslodzītie, kuri atradās ciešā kontaktā ar viņiem (kontaktpersonas), netika izolēti un varēja brīvi turpināt darbu. Papildus tam pēc tam, kad vienam no ēdiena dalītājiem bija konstatēts Covid-19, pārējie ēdiena dalītāji (kontaktpersonas) pieprasīja veikt testēšanu, bet, tā kā testu visiem nepietika, tad cietuma amatpersonas lika turpināt darbu arī pie testa netikušajiem ēdiena dalītājiem (kontaktpersonām).
Infekcijas izplatības apkarošanas mehānismi Rīgas Centrālcietumā ir vēl vājāki, nekā tas bija 2019. gada beigās kad cietums pirmoreiz saskārās ar Covid-19. Kopš 10. decembra ir atcelta karantīna, un jau pirmdien, 13. decembrī vairāki skolu apmeklējošie ieslodzītie izrādījās slimi - no 15 klasē esošajiem 11 tika konstatēts Covid-19. Saslimstība tika konstatēta arī vairākiem strādājošajiem ieslodzītajiem. Acīmredzot neīsto perēkli būs likvidējuši.
Pašlaik pēc pašu cietuma darbinieku teiktā saslimušo skaits ir 400-450 ieslodzīto. Manuprāt, tā ir ne tik vien cietuma amatpersonu nolaidīga attieksme, bet arī vienaldzība pret cilvēkiem, sava veida genocīds jeb eksperimenti ar cilvēku veselībām un dzīvībām gluži kā nacistu koncentrācijas nometnēs.
Ieslodzījuma vietu pārvaldes nu jau bijusī priekšniece I. Spure atbildot uz jautājumu "Kas ir cieņa soda izpildē?" Ieslodzījuma vietu pārvaldes žurnālā (2021) norāda: "Jautājums ļoti labs, jo cieņa retrospektīvā, ja paraugāmies uz cietuma sistēmu, kas bija pirms 30 un varbūt vēl pirms 20 gadiem, tad tā šajā laikā ir kardināli mainījusies, jo, runājot par cieņu arī likumā, bija noteiktas obligātas lietas, kas ieslodzītajiem jāievēro. Viņa vietā tika izlemts pēc būtības un nerēķinoties ar viņa individuālajām vēlmēm vai vajadzībām. Sāksim kaut vai ar to, ka soda mērķis bija no sabiedrības izolēt noziedzīgo personu, kura izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, tas nozīmē, izsakoties vienkārši, izolēt viņu no sabiedrības kā tādā noliktavā. Nevis rūpēties par to, kāds ir mērķis tad, kad notiesātais cilvēks atgriezīsies sabiedrībā, kāds viņš atgriezīsies sabiedrībā."
Skaisti vārdi, bet diemžēl diezgan tālu no reālās situācijas. Ieslodzītie tiek iemesti cietumā kā tādā noliktavā, kur ar viņiem var darīt, ko un kā grib. Protams, formāli ir dažādas tiesību aizsardzības iestādes, bet reāli tām ir nospļauties par notiekošo cietumos. Vai Tiesībsargs ir apmeklējis lielāko ieslodzījuma vietu Latvijā, lai izvērtētu, kā tiek nodrošinātas ieslodzīto tiesības pandemijas apstākļos, vai lai vērtētu noteikto ierobežojumu samērīgumu – protams, NĒ!!!
Rakstiet, mīļie ieslodzītie, un jums tiks atbildēts. Tieši pienācīgas kontroles trūkuma dēļ ir iespējams "iemest" tautai kārtējo feiku par absolūtu situācijas kontroli un visu tiesību nodrošināšanu.
Bez vērības nevar atstāt apstākli, ka tuvu pie 200 ieslodzītajiem atteicās no testēšanas un iemesls šādai rīcībai meklējams paša cietuma sienās. Proti, inficētie ieslodzītie tiek ievietoti no ekspluatācijas noņemtā korpusā, kurā valda totāla antisanitarija. No malas var šķist, ka šajā korpusā ieslodzītos iemet nomiršanai.
Kameru stāvoklis ir drausmīgs. Protams, ieslodzītie zina par šiem apstākļiem un tādēļ nevēlas nokļūt šajā moku kambarī. Jānorāda, ka cietumā kopš vadības maiņas nav iespējas iegādāties nepieciešamos medikamentus par saviem līdzekļiem un arī cietuma Medicīnas daļa visām kaitēm pamatā izsniedz pretsāpju zāles. Cietuma administrācija nerūpējas par ieslodzīto veselību, un arī ieslodzītajiem pašiem ir liegtas tiesības un iespējas rūpēties par savu veselību.
Uz problēmām ar medicīnu Rīgas Centrālcietumā ir norādīts vairākkārt, tostarp publikācijās par Linardu Grantiņu, Turcijas uzņēmēju Erhanu Durmazu un Aivaru Lembergu. Bet gan jau "iebarosim" tautai kārtējo feiku, un gan arī šoreiz viss noklusīs. Acīmredzot šim absurda teātrim nav lemts beigties nekad...
Seko mums 
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
