Iesaki rakstu: 
Lai gan pēdējā laikā absolūts līderis likumpārkāpēju morāla attaisnošanā ir ģenerālprokurors Juris Stukāns, šajā gadījumā runa nebūs par viņu. Runa būs par kādu dīdžeju vārdā Alekss Dubass, kurš 2004. gada 14. februārī kopā ar savu toreizējo sievu svinēja Visu mīlētāju dienu Vecrīgas klubā «Pupu Lounge». Ballītēs laikā tika lietots alkohols, reibumā sākās vārdu pārmaiņa un kautiņš ar firmas «Pasadena Group Promotion» īpašnieku Ojāru Grasmani. Dīdžejs kluba virtuvē paķēra nazi un trieca to oponenta sirdī.
Asmenis skāra sirds muskuli, un Grasmanis ilgāku laiku sabija reanimācijā, savukārt dīdžejs pirmstiesas izmeklēšanas laiku pavadīja aiz restēm. Tiesa dīdžejam piesprieda brīvības atņemšanu uz četriem gadiem nosacīti ar pārbaudes laiku uz trim gadiem.
Citiem vārdiem sakot, dīdžeju paglāba, jo par šādu noziegumu parastajiem mirstīgajiem tiesnesis bez šaubām būtu piespriedis vismaz piecus gadus cietumā, taču cietuma vietā dīdžejs saņēma nelielu pļauku pa dibenu.
Lai būtu skaidrs, ar kādiem cilvēkiem dīdžejam un viņa sievai patika pavadīt laiku, ir jāpasaka daži vārdi un par dīdžeja upuri – producentu Ojāru Grasmani.
Pēc traģiskā konflikta Grasmanis vēlāk atkal parādījās kriminālhronikās: viņš bija uzsācis bīstamu mīlas dēku ar kriminālajās aprindās pazīstamā uzņēmēja, «Arēnas Rīga» līdzīpašnieka Igora Ivanova nu jau mirušo sievu Ellu Ivanovu.
Atgriežoties pie dīdžeja un skatoties, kā viņa dzīve rit šodien, jāatzīst, ka Latvijas mediji nolēma viņu pilnībā reabilitēt. Tagad viņu ziņu portālos sauc par žurnālistu un aicina apmeklēt tiešraides, lai apspriestu pašreizējo situāciju Ukrainā. Proti, Latvijas mediji uzskata, ka cilvēks kurš noņem stresu, iedurot nazi citam sirdī, ir tieši tas, kura tik ļoti pietrūkst Latvijas televīzijai.
Bet kurš ir vainīgs, ka bez piecām minūtēm slepkava tika pasniegts par ģeopolitikas ekspertu? Kurš viņu pat pielaida pie kameras un mikrofona? Uz šiem jautājumiem ir divas atbildes.
Pirmkārt, liels paldies ir jāpasaka neticami lielajam pieprasījumam pēc liekuļu, neliešu un garīgi atpalikušu izlēcēju viedokļiem. Tāpēc ka, ja liela daļa mūsu valsts iedzīvotāju nebūtu gatavi skatīties uz šo cilvēku sejām savos ekrānos, tad šo seju uz ekrāniem arī nebūtu.
Un, otrkārt, pie vainas ir pilnīgs informācijas higiēnas vakuums mūsu sabiedrībā kopumā. Pārāk daudzi no mums ir gatavi līdz sirdsdarbības apstāšanās mirklim klausīties atklātu izdzimteņu saldo demagoģiju vienkārši tāpēc, ka tā sakrīt ar viņu pašu viedokli. Un otrādi – par ne vienmēr patīkamu, bet argumentētu un pamatotu kritiku kāds tiks momentā iemests sārtā jo mūsu valstī apvainot citus morāles trūkumā tiek uzskatīts par sliktas gaumes pazīmi.
Pēc šī visa diez vai var brīnīties, ka par smagu miesas bojājumu nodarīšanu notiesāts noziedznieks mums tiek pasniegts kā žurnālists un viņa viedoklis jau šo piektdien tiks pārraidīts vienā no lielākajiem mūsu valsts mediju portāliem.
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
