Par objektīvo, nepasūtīto „Delfu” rakstu saistībā ar Baltkrievijas AES un metro
Pietiek lasītājs11.11.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Neskatoties uz satricinājumiem Baltkrievijas politikā, valsts vadība atsakās iet pa Eiropas tai uzlikto deindustrializācijas ceļu. Baltkrievijas valdība turpina ieguldīt resursus savas ekonomikas attīstībā, īstenojot jaunus rūpniecības, enerģētikas un transporta projektus. Piemēram, šonedēļ Baltkrievijā tika atvērta pirmā atomelektrostacija, un Minskā tika atvērta jauna metro līnija.
Tā kā panākumu laurus tik nozīmīgam notikumam kā jaunas atomelektrostacijas atvēršana uzņemas esošā valdība un prezidents Lukašenko, Eiropas demokrātiskajiem plašsaziņas līdzekļiem savos nepasūtītajos, objektīvajos rakstos dabiski nācās mest dubļus uz Baltkrievijas atomprojektu.
Viens no tiem bija DELFI raksts, kurā mums stāsta, ka Baltkrievijā, atverot atomelektrostaciju, tika fiksētas nopietnas tehniskas problēmas. Raksts vairākos garos punktos stāsta par it kā ļoti svarīgām šo nopietno problēmu detaļām, galu galā liekot mums secināt, ka Lukašenko neko nesaprot ne tikai par politiku, bet arī par atomelektrostaciju būvniecību.
Tīras nejaušības dēļ, protams, DELFI aizmirsa mums pateikt, ka atomelektrostacijas atvēršanas process ir nedaudz sarežģītāks, nekā tas varētu šķist no pirmā acu uzmetiena. DELFI arī aizmirsa mums pateikt, ka politiskā sistēma valstī, kurā tiek atvērta atomelektrostacija, nekādā veidā neietekmē atomelektrostacijas tehniskās īpašības.
Šeit ir daži piemēri tam, kā problēmas, tostarp saistībā ar atomelektrostaciju atvēršanu, notika valstīs, kur pie varas asiņaina diktatora nebija.
Močovce, Slovākija. Trešā reaktora pabeigšana atomelektrostacijā Močovcē tika atlikta aptuveni 11 reizes.
Shin Hanul 1, Dienvidkoreja. 2018. gadā celtniecība tika pārtraukta par astoņiem mēnešiem sakarā ar bažām par zemestrīces drošības noteikumiem.
Angra-1, Brazīlija. Angra-1 cieta nepārtrauktas problēmas ar tvaika padeves sistēmu un dažos pirmajos gados pēc nodošanas ekspluatācijā 1982. gadā uz kādu laiku tika slēgta. Pirmās 15 gadus tās slodzes koeficients bija tikai 25%.
Kudankulama, Indija. 2 gadus pēc atvēršanas - mehāniska problēma lika vienam reaktoram izslēgties.
Cernavodă, Romania. To Greenpeace uzrakstīja 2009. gadā pirms Rumānijas atomelektrostacijas atvēršanas: "Greenpeace aicina Rumāniju atteikties no plāniem būvēt divus jaunus Candu-6 reaktorus Cernovodā. Nesen publicētajā Greenpeace ziņojumā tika konstatēts, ka Kanādas reaktora konstrukcija ir nedroša un pārāk bīstama, lai to varētu būvēt atbilstoši mūsdienu drošības standartiem. Otrais Cernavoda atomelektrostacijas bloks ceturtdienas rītā, 29. martā tika atvienots no nacionālās energosistēmas sakarā ar darbības traucējumiem elektrisko procesu sistēmā. Šis ir trešais tehniskais incidents Cernavodā mazāk nekā nedēļas laikā."
Faktiski ir daudz citu piemēru tam, kad atomelektrostacijas tika atvērtas ne bez problēmām. Par lielu nožēlu arī avārijas atomelektrostacijās nav nekas neparasts. Piemēram, kopš 2014. gada visā pasaulē ir notikuši 110 nopietni, oficiāli apstiprināti negadījumi saistīti ar atomenerģijas ģenerēšanu. 60% no visiem negadījumiem kopš 2014. gada ir notikuši brīvākajā, taisnīgākajā un demokrātiskākajā valstī pasaulē - ASV.
Nelaimes gadījumi, darbības traucējumi un problēmas atvēršanas laikā diemžēl ir dabiska gandrīz katras atomelektrostacijas darba sastāvdaļa. Valsts līdera politiskais kurss nekādā veidā neietekmē atomelektrostacijas tehnisko izmantojamību, lai arī kā DELFI necenstos mūs pārliecināt par pretējo.
Negadījumi atomelektrostacijās notiek neatkarīgi no tā, kurā virzienā valsts vadītājs skatās - uz rietumiem vai uz austrumiem. Pasaules statistikas dati par atomelektrostacijās darbību tam ir ļoti labs apliecinājums. Raksti, kas mums mēģina izskaidrot, ka nelaimes gadījumā var būt vainojama politiskā sistēma, ir smieklīgi un amatieriski.
Lai lasītāju apziņā pilnīgi nostiprinātu naidu pret visu, ko Lukašenko dara savas valsts attīstībai, teksta pašās beigās Delfi uzrakstīja dažus vārdus par jauno metro līniju Minskā, kas tika atvērta tikai pirms dažām dienām. Pēc autora domām mums vajadzētu interesēties par šīm ziņām, jo līnijas atvēršanas laikā «ne vienmēr atveras vagonu durvis». Šokējošas ziņas. Man personīgi ļoti paveicies, ka šo raksta daļu lasīju sēžot.
Kaut gan raksta autors norāda, ka ziņas par atomelektrostaciju un ziņas par metro nav saistītas, viņš joprojām raksta par abiem incidentiem vienā tekstā. Acīmredzot autors domāja, ka, jo vairāk neglītu ziņu par Baltkrieviju viņš ievietos vienā tekstā, jo labāk būs. Vēl viena ļoti laba raksta objektivitātes pazīme.
Bet visinteresantākais ziņās par bojātam vagona durvīm ir autora liekulības līmenis. Autors mums bojātas vagona durvis mēģina pasniegt kā kaut kādu grandiozu prezidenta Lukašenko transporta jomas neveiksmi.
Es neizslēdzu, ka šādu tekstu īstais uzdevums ir parādīt prezidentu Lukašenko kā muļķi, kuram viss krīt no rokām. Šāda kritika esošajām Baltkrievijas varas iestādēm būtu diezgan piemērota, ja tā nāktu no valsts, kas savus transporta projektus īsteno uz simt procentiem.
Bet Latvija nemaz nav tāda valsts. Rail Baltica ekonomiskā nepamatotība, simtiem miljonu eiro uz visiem laikiem aprakti Air Baltic, korupcijas skandāli ar Rīgas Satiksmi, nevērīga izšķērdība Ceļu policijas aprīkojuma iegādē, uz ceļiem bojāgājušo šokējoša statistika - tas ir tikai neliels saraksts ar transporta jomas katastrofām, kuras pēdējos gados ir sarīkojusi mūsu valdība.
Aplūkojot visus šos transporta “veiksmes stāstus”, mute neveras vainot Lukašenko par bojātām vagona durvīm. Un, ja godīgi, tad es vispār būtu gatavs visu mūžu izmantot sabiedrisko transportu ar bojātām durvīm, ja tikai ar transportu Latvijā visos līmeņos pārstātu nodarboties deģenerāti.
Bet autoram, kurš pats katru dienu dzīvo absolūtā transporta haosā, acīmredzot šajā jautājumā ir atšķirīgs viedoklis. Autors, kurš katru dienu ziņās redz negadījumu un bojāgājušo pasažieru attēlus, acīmredzot uzskata, ka nāves uz Latvijas ceļiem vai korupcija Latvijas sabiedriskā transporta iepirkumos ir sīkumi, kurus var neņemt vērā. Bojātas durvis Minskas metro - tieši šeit ir tas īstais transporta fiasko, acīmredzot domā šī nepasūtītā, objektīvā raksta autors.
Delfi raksts
Angra-1, Brazīlija
https://www.neimagazine.com/opinion/opinionbrazil-where-is-it-going-in-nuclear/
Kudankulama, Indija
Shin Hanul 1, Dienvidkoreja
https://asian-power.com/power-utility/news/korea-delays-completion-shin-hanul-1-2-nuclear-reactors
Močovce, Slovākija
Cernavodă, Romania
https://www.banktrack.org/article/cernavoda_nuclear_reactor_too_dangerous_to_build_says_new_report
Seko mums 
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
