Iesaki rakstu: 
Pēdējā laikā publiskajā telpā arvien neatlaidīgāk un uzbāzīgāk tiek sēta un kultivēta ideja par kaut kādu atbrīvošanos no “padomju mantojuma”. Parasti tas notiek Uzvaras pieminekļa sakarā, bet pūkainītis ar viņam piemītošo ģenialitāti reiz izbēra pūlim tādas pērles kā “jāatbrīvojas no VISA padomju mantojuma”. Saprotams, ka tauta to “paķēra” un panesās visnotaļ loģiskas idejas par tiltu, hesu, televīzijas torņa un pat veselu mikrorajonu nojaukšanu.
Bet mani uzmanīgu šajā retorikā dara kas cits, proti – vai tur netiek slēpta un viltīgi kultivēta ideja par to, ka arī VISI cilvēki, kuri ir piedzīvojuši TOS laikus, ir “padomju mantojums”? Jo šie cilvēki glabā savā atmiņā doktrīnu par valsti, kura rūpējas par cilvēkiem, par elektroenerģijas nemainīgu cenu 30(!) gadu garumā (0,04rbļ/kw) un par inflācijas neesamību vispār.
Šie cilvēki nevar aizmirst un, domājams, nekad neaizmirsīs desmitgades, kad tramvaja biļete maksāja 3 kapeikas, trolejbusa – četras, bet autobusa – piecas. Daži no viņiem atceras laiku, kad maize ēdnīcā bija par velti. Tas gan nebija ilgi, jo vairumam cilvēku kāda viņu dabas daļa bija tikpat lopiska kā mūsdienās. Viņi nemācēja un nespēja to novērtēt - aizkostas maizes šķēles mētājās gan uz, gan zem galdiem. Tad maizi atkal sāka pārdot par naudu. Viena kapeika par šķēli...
“Padomju mantojums” ir cilvēki, kuri atceras, ka par pedofiliju sodīja ar brīvības atņemšanu, bet dzīvam no ieslodzījuma bērnu pāridarītājam iznākt bija maz izredžu – nerakstītie kriminālās pasaules likumi bija skarbi, bet vismaz šajā ziņā – taisnīgi. Šie cilvēki - “padomju mantojums” - atceras arī to, ka par pretdabiskām attiecībām starp vīriešiem varēja dabūt kriminālsodu, ka par valsts (tautas) īpašuma piesavināšanos vai pat izšķērdēšanu varēja dabūt 15 gadus. Ar mantas konfiskāciju, protams.
Viņi atceras, ka tiesa saucās “tautas tiesa” un tiesu sprieda tiesneši kopā ar vairākiem piesēdētājiem – pārstāvjiem no tautas. Viņi atceras, ka bija sabiedrība, kurā nebija vajadzības pēc apsargiem ne veikalos, ne skolās, ne slimnīcās, ne valsts iestādēs. Viņi atceras, ka gan jebkura līmeņa izglītība, gan medicīna bija bez maksas. Es biju slimnīcā kopā ar jaunekli, kurš salauza mugurkaulu un ar auto nebija transportējams. Viņu no Ventspils atveda uz Rīgu ar helikopteru. Jo bija reāla VALSTS.
Patīk tas jums vai ne, bet es tajā esmu dzimis. To vairs nevar izmainīt un nekad nevarēs. Es pazīstu cilvēkus, kuri kalpo šodienas absolūti iznīcinošajam režīmam Latvijā un kaunas par savu bērnību un jaunību, pavadītu ģeogrāfiski šajā pašā, bet politiski, ideoloģiski, kulturāli un sociāli pilnīgi citā valstī, iekārtā. Vairums cilvēku ir lēti; viņus var nopirkt jebkurš. Skat, kā kristīgajā tradīcijā Ēsavs pārdeva savu pirmdzimtību par lēcu virumu. Tiesa gan, ilgtermiņā tas viņam neko labu nedeva...
Cilvēkam, kurš noliedz savu pagātni, zūd koordinātu sistēma, un viņš vairs neaptver nedz to, kur atrodas pašlaik, nedz – vēl jo vairāk – kurp virzās. Ir smieklīgi un reizē skumji klausīties, kā šobrīd labi “iekārtojušies” cilvēki kvankšķ, aprunā un lād “nolādētos padomju laikus”, mudinādami atteikties no to “mantojuma”, vienlaikus nebūdami gatavi atteikties nedz no padomju bezmaksas izglītības diplomiem, nedz no padomju mājām un bezmaksas dzīvokļiem. Viņi zāģē(nu jau gan gandrīz ir beiguši) padomju laikā augušos, koptos un sargātos mežus, un lād “padomju mantojumu”. Zāģē un lād, zāģē un lād...
Ja tā nav kognitīvā disonanse, tad tā ir milzu nekaunība. Vai vienkārši – stulbums. Bet aizsargāties pret patiesību ar stulbuma palīdzību ir sens paņēmiens.
Es varētu turpināt šo tēmu ilgi, bet nav jau vajadzības. Senā grāmatā ir teikts, ka “gudro norāšana skar vairāk nekā nejēgu simts nūjas sitieni”. Kurš godīgs, tas nekad nenoliegs savu pagātni. Tikai saucot lietas to vārdos, mēs varam apjēgt un ietekmēt savu tagadni un nākotni.
Bet par to gan padomājiet, vai vārdkopā “padomju mantojums”, no kura esot “jāatbrīvojas”, neietilpstam arī mēs – vēstures dzīvie liecinieki. Nevienai pasaules mafijai liecinieki nepatīk. Varbūt tādēļ atkal tiek aktualizēts jautājums par 60+ švakcinēšanu? Varbūt šīs cilvēku vecuma kategorijas komerciālā nerentabilitāte ir tikai otršķirīgs iemesls?
Mēs esam bīstami varai. Mēs neesam tik veci, lai būtu sasirguši ar vecuma demenci, bet neesam tik jauni, lai nebūtu piedzīvojuši un neatcerētos dzīvi pirms apvērsuma. Šim režīmam mēs esam un būsim “padomju mantojums”. Neērts, pietiekami pieredzējis un nepakļaujams...
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
