Iesaki rakstu: 
Sociālo mediju plaši izplatītās diskusijas par Pētera Avena pilsonības jautājumu izraisīja manī neaprakstāmu emociju gūzmu. Notikumu gaitas novērošana un cilvēku uzskatu un rīcības izmaiņas radīja asus pārdzīvojumu viļņus, kas liek šai diskusijai aizņemt vairāk nekā tikai tematiskas diskusijas lomu, – tā kļuvusi par principu un sirdsapziņas cīņu, kurā principi un prakse, šķiet, pretrunīgi mijiedarbojas.
Jau sen man bijušas šaubas par cilvēkiem, kuri bauda mediju uzmanības gaismu un pasludina sevi par Latvijas inteliģences pārstāvjiem, bet patiesībā cenšas iegūt personisku labumu. Atmiņā man atgriežas cilvēku rindas, lai tiktos ar Pēteri Avenu, dalītos savās radošajās idejās un plānos, sagaidot atbalstu – tas viss notika un bija iespējams.
Ojārs Rubenis, Nacionālā teātra direktors, Ojārs Spārītis, Zinātņu akadēmijas bijušais prezidents, un Māra Lāce, Nacionālā mākslas muzeja vadītāja – šie vārdi nevar tikt izlaisti, un viņu attieksme pret Pētera Avena ieguldījumu Latvijas mākslas tirgū ir ieguvusi lielu uzmanību.
Leģendām apvītais festivāls Rīga Jūrmala, kura vadītāja un organizētāja Zane Čulkstēna tik ļoti mīlēja grozīties Avena kunga kompānijā. Protams, nosauktajiem jāpievieno Mākslas muzeja Rīgas biržas vadītājas Daigas Upenieces un Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītājas Ineses Baranovskas vārdi.
Šajā laikmetā, kad sociālie mediji piesaista uzmanību ar agresīviem komentāriem, kas nāk ne tikai no sabiedrības perifērijas, šie atbalsta saņēmēji mēģina paslēpt acis un izturēties tā, it kā nekad nebūtu saņēmuši finansējumu no Pētera Avena fonda. Lai arī varētu cerēt, ka viņi izstāstīs, ka Pēteris Avens ir bijis Latvijas mecenāts, kas ieguldījis savu enerģiju un resursus Latvijas labā, visticamāk šie vārdi paliks nepateikti.
Pēteri Avenu kritizē par nepateiktiem vārdiem. Bet ir liels "BET," jo bieži vien nepateikti vārdi ir tikai nepateikti vārdi, bet šajā gadījumā šie nepateiktie vārdi var būt par iemeslu tam, ka cilvēks tiek nosūtīts uz Krieviju, kur garais cietuma termiņš ir neizbēgams, kas ir vienlīdzīgs ar nāves sodu.
Skaidrs ir, no kā baidās Pēteris, bet no kā baidās visi klusējošie radošās inteliģences pārstāvji? Vai viņi baidās viens no otra? Es baidos, tāpēc lietoju radošo pseidonīmu, pēc tam, kad daudzus gadus esmu strādājusi Pētera Avena fondā. Sociālo tīklu žulti negribas izjust uz sevi, par to es arī jūtos neērti, bet attaisnojums ir tas, ka es tāpat neesmu sabiedrībā atpazīstama persona. Bet vai kaut drusku ir kauns mūsu radošajiem inteliģentiem?
Seko mums 
Vara Latvijā 2025.gadā bruks kopā. Iekšējā politiskā krīze un šķelšanās. Jaunas vēlēšanas, izmaiņas valsts pārvaldē. Visdrīzāk prezidents pieņems lēmumu atlaist Saeimu!
2022. gadā līdz ar grozījumiem Konkurences likumā tika stiprinātas Konkurences padomes pilnvaras, neatkarība un resursi. Tika stiprināta arī iestādes lēmējinstitūcija – padome, palielinot tās locekļu skaitu no trim uz pieciem, kā arī padomes pilnvaras, kas sniedz iespēju tai aktīvāk iesaistīties iestādes iekšējo jautājumu apspriešanā, visiem padomes locekļiem ieņemot vienlīdzīgu statusu, tādējādi nodrošinot iestādes darba nepārtrauktību, caurspīdību un tiesiskumu.
Izpļāpājās. Faktiski apstprināja manu kompānijas vērtējumu - ap 300 miljoniem eiro. Formulējumā figurē daudziem neskaidrs „ja vērtējums ir nulle, tad 25% saglabāšanai valstij jāiegulda 75 miljoni”. 75 reiz 4 ir tie 300 miljoni.
Pirms diviem gadiem bērnu ārste Anda Čakša kļuva par izglītības un zinātnes ministri, un viņa skaidri apzinājās, ka bērni jāapmāca peldētprasmē, jo tas glābj bērnu dzīvību. Un vēl viņa apzinājās un deklarēja, ka bērniem jāapmeklē peldēšanas nodarbības, jo tas nostiprina veselību, samazina aptaukošanos un nostiprina stāju. Man ir šo solījumu videoieraksti. Pagājuši divi gadi, bērnu peldētprasmes veicināšana palikusi tukšu solījumu un birokrātisku atskaišu līmenī. 
Šis būs hrestomātisks pastāsts par ierēdņu un politiķu attiecībām. Un te pat nav runa par to, ka konkrētais politiķis ir bijis gana vājš, lai konkrētajā attiecību partijā tiktu apspēlēts, bet gan vairāk to, kādā varas, nesodāmības un ārēju stimulu (?) paralēlajā universā mēdz dzīvot ierēdņi, kuriem mēs visi maksājam algu un esam pastarpināti deleģējuši milzu varu.
Politologs Jānis Ikstens šajās dienās ir paudis, ka lielā problēma ir nevis reisu atcelšana, par ko tagad liela ažiotāža, bet gan tas, ka pretēji solījumiem “airBaltic” joprojām nav izdevies piesaistīt investoru. Precīzi! Bet kāpēc nenāk investors? Jo redz, ka investora piesaiste ir izmisuma solis, lai izdzīvotu, tāpēc vēl nogaida, līdz varēs, tā teikt, savākt par sviestmaizi? Iespējams.
Vakar Martins Gauss LTV formulēja divas lietas. Pirmā, ka ar lidojumiem no Rīgas kompāniju uzturēt nevar. Mūsu vizināšanu. Tas ir tas, ko saku gadiem. Nekad nav bijusi šāda iespēja, perspektīva - tikai subsidēšana. Tā gadiem ilgā runa par peļņu, naudas atpelnīšanu vienmēr ir bijusi tikai meli. Guntars garantē.
Tautai, kura sagājusi matos par tēmu “vajag dzemdēt bērnus vai nē”, nevar būt nākotnes. Ne labas, ne sliktas. Vispār nekādas.
Daudzas lietas cilvēks ir izdomājis, lai ar tām cīnītos. Piemēram, noteicis darba laiku, darba dienu skaitu, atalgojumu – arī to, ka daži vienmēr būs tādi kā priekšnieki vai galvenie, kas izrīkos, bet citi ies par viņiem balsot un – aiz muguras aprunās. Tieši tāpat, kā tas ir iekārtots, tieši tāpat to visu var pārkārtot, uzlabot, mainīt. Kas tam ir vajadzīgs? Cilvēki un audzināšana.
