Iesaki rakstu: 
Paradoksāli, bet nevis manis pēdējās nedēļās apceļotajā Kongo, bet gan Latvijā divi pigmeji šodien centās kļūt lielāki un nozīmīgāki, pakāpjoties uz liela cilvēka pīšļiem. Cilvēka, kurš sen miris un kuru šādi te pigmeji līdz ar to var izmantot savās interesēs un vajadzībās. Vai vismaz mēģināt to darīt.
Salīdzinājums gan nav īsti precīzs. Kongo pigmeji ir maziņi tikai augumā, toties mūsējie ir pigmeji arī iekšēji – no tās maziskās draņķagabalu sugas, kas pēdējos pāris gados ir pieradusi, ka viņiem pienākas viss, ko vien sakārojas. Šoreiz sakārojās piesmērēties mirušam milzim.
Ne vienam, ne otram no šiem pašmāju pigmejiem – ne Egilam Levitam, ne Jānim Bordānam –, visticamākais, pat prātā neienāca, ka grūti iedomāties kaut ko piedauzīgāku un nekrietnāku kā viņu piedalīšanos tieši Gunāra Astras pieminekļa atklāšanā. Tai līdzi nestāv pat Levita demonstratīvā cepures nenoņemšana „Dievs svētī Latviju” laikā.
Ja kāds to ir piemirsis, tad Gunārs Astra bija cilvēks, kurš stāvēja un beigu beigās nomira par indivīda tiesībām būt brīvam savā rīcībā un savos vārdos, un savos uzskatos. Viņš stāvēja pret despotisku režīmu, kurš cilvēkiem šādas tiesības liedza, aizbildinoties ar padomju tautas un sabiedrības interesēm.
Savukārt abi mūsu pigmeji pieder pie tās slakas, kas jau divus gadus – bet patiesībā krietni ilgāk, tikai ne tik uzskatāmi – dara visu iespējamo, lai jau atkal cilvēkiem liegtu tiesības būt brīviem savā rīcībā un savos vārdos, un savos uzskatos.
Jūs labi zināt, par ko runa, - no viltvārža Egila Levita skandētajiem apgalvojumiem par indivīda tiesību ne pārāk lielo nozīmi līdz fašistēna Jāņa Bordāna mēģinājumiem sabāzt cietumos tos, kas sadomās paust „nepareizu” patiesību.
Gunāra Astras brālim ieeja šodienas brīvdabas pasākumā bija liegta, jo viņš neatbilda punduru noteikumiem – nebija vakcinēts. Kur vēl spilgtāku ilustrāciju tam, cik pretēji Gunāra Astras ideāliem ir mūsu pigmeju darbi.
Vēl vairāk, nemaz nav pārspīlēti uzskatīt, ka ar pigmeja Bordāna iekārotajiem Krimināllikuma grozījumiem kā „izdomātu ziņu izplatītājs” un „sabiedriskās kārtības traucētājs” aiz restēm nonāktu arī Gunārs Astra.
Patiesībā abu pigmeju šodienas mēģinājums pakāpties uz milža pīšļiem bija salīdzināms ar, piemēram, situāciju, kad bijušais padomju kolaborants, tagad „sarkanās” prokuratūras lolotais Romualds Vonsovičs uzstātos ar runu, atklājot pieminekli cilvēkiem, kurus viņš savos padomju tiesneša gados notiesāja uz nāvi.
Taču mēģinājums izgāzās.
Šķiet, abi nebija iedomājušies, ka cilvēki, kurus taču var tik mierīgi apzagt, apspiest un regulēt, pēkšņi ņems un publiski iebildīs, kad pigmeji sāks snaicīt roķeles gar svētumu un, tā sacīt, cept sev šašlikus uz Brāļu kapu uguns.
Pigmejus izūjināja un izsvilpa pašiem tik negaidīti, ka „ēēēēēē” lielmeistars pievērās, bet fašistēns pavēstīja, ka „okupantu pakalpiņi vēlas izjaukt šo pasākumu, par kuru Gunārs Astra ir kritis un miris”.
Jā, tieši tā, un nemaz nebrīnieties: šo valstisko deģenerātu galvās viss ir tieši tik kropli, ka viņi acīmredzami ir pārliecināti – Gunārs Astra mira nevis par saviem ideāliem, bet par iespēju viņiem papiāroties uz viņa pīšļiem un viņa veikuma, līdz galam stāvot pret tādiem kā viņi.
Domāju, ka es nepārspīlēšu, apgalvojot, ka šis ir ārkārtīgi izšķirošs brīdis un svaru kausi var nosvērties kā uz vienu, tā uz otru pusi.
Tāpat kā padomju laikos mēs jau šobrīd varam lasīt mūslaiku komsomoļcu un komsomauku aicinājumus tikt galā ar protestējošajiem „paviāniem”, un valsts mediju propagandas mašīna jau strādā pilnā sparā, vēstot par to, kā „vakcinācijas pretinieki šodien centās izbojāt svinīgo pasākumu brīvības cīnītāja Gunāra Astras pieminekļa atklāšanā”.
Ja šajā brīdī šiem te aicinājumiem netiks dots pietiekami skaidrs un spēcīgs pretspars, punduri aptvers, ka viņu stutētā represīvā beztiesiskuma mašīna var bez problēmām ripot tālāk.
Vienmēr izsalkušā šucmaņa Anša Pūpola publiski izskanējušais aicinājums tikt galā ar „sabiedriskās kārtības traucētājiem” neapšaubāmi ir tikai noskaņas izzondēšana, - skaidrs, ka aiz tā stāv bordānu un vienmēr uz visu gatavo ruku gatavība jau pret šodienas svilpējiem safabricēt kriminālprocesus jau pēc esošajiem pantiem.
Bet ir arī otra iespēja. Es nezinu, vai Gunārs Astra tiešām ticēja, ka tas laiks izzudīs kā ļauns murgs, bet viņš vismaz skaidri un skaļi teica, ka tam tic. Arī pašreizējam laikam ir visas iespējas izzust ar visiem bordāniem, levitiem un pārējiem pigmejiem, un šodienas izsvilpšana tikpat labi var būt šī procesa pirmā bezdelīga.
Seko mums 
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
