Par pirmsvēlēšanu laiku, jeb Kad mežā nav tīģera, par karali kļūst pērtiķis
Ainārs Kadišs17.07.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Latvijas tauta ir pagurusi no ilggadējā spiediena no varas puses. Tā ir pagurusi no nemitīgā cenu kāpuma, neziņas par rītdienu, konstanti augošajiem nodokļiem un sodiem, varas nihilisma un visatļautības un gluži ciniskas bezatbildības.
Valda uzskats, ka LR valdība darbojas slikti, pat ļoti slikti. Hmm, - kā uz to skatās. Ja no tautas interešu pozīcijas, tad – jā. Bet, draugi, mēs taču viņus neielikām tajos amatos! Ja ar ļoti lielu ticamības procentu pieņemt, ka LR administrācija darbojas citu – Latvijas iedzīvotājiem naidīgu spēku uzdevumā un interesēs, tad tās darbība vērtējama kā ļoti sekmīga un efektīva. Par to liecina fakti – gan demogrāfiskie, gan sociālie, gan ekonomiskie rādītāji.
Šādos apstākļos ir gluži pašsaprotama tautas neapmierinātība un dusmas. Situācija tiek nokaitēta vēl vairāk ar energokrīzes, medicīniskā terora atgriešanās, iespējamā kara un citām drūmām un pesimistiskām prognozēm. Elektorāts saprot, ka “sliktāk vairs nevar būt”, un gatavs uz jebkādām pārmaiņām.
Šī ir zvaigžņu stunda tiem, kuri sludina piedalīšanos vēlēšanās ar opciju “vēlēt par mazāko no ļaunumiem”. Jo sliktāk jau vairs nevarot būt! Jo, vēlēšanas skaitīšoties notikušas un ievēlēto partiju vara – leģitīma arī tad, ja uz vēlēšanām aizies kaut vai viens vēlētājs. Hallo! Ko jūs tikko izlasījāt?! Vai vienu no demokrātiskas valsts un demokrātiskas sabiedrības pazīmēm?!
Saujiņa sociopātu sarīko pasākumu, tusiņu un pasludina, ka tur runātais/nolemtais ir saistošs PILNĪGI visiem?! Par kaut kādu vēlēšanu rezultātu leģitimitāti nevar būt ne runa, kamēr:
a) nav mainīts vēlēšanu likums. Partijās sastāv vien niecīgs procents Latvijas iedzīvotāju, attiecīgi – partijas pārstāv sevi, nevis tautu,
b) vēlēšanās nav piedalījušies vismaz 50,1% Latvijas iedzīvotāju. Šis gan, atklāti sakot, ir visai slideni, jo muļķība vienmēr ir nospiedoša ar masu un aktivitāti. Bet labi – sakostiem zobiem šo punktu piecietīsim. Ja šī kvoruma nav, ne par kādām “demokrātiskām” vēlēšanām runa nevar būt. Sauksim lietas īstos vārdos – tā ir varas uzurpācija.
Saprotams, ka šis būs saucamais “protesta balsojums”. Dažas partijas savās priekšvēlēšanu kampaņās pat atklāti to izmanto – cilvēku rūgtumu un naidu pret režīmu un to pārstāvošajām, visiem noriebušamies sejām, aicinot “gāzt kariņa režīmu”. Tas, draugi, nav “kariņa režīms”! Kariņš ir tikai viens no emocionāli un ētiski kroplajiem, bet finansiāli labi apmaksātajiem aktieriem, kurš realizē Latvijā citur rakstītu scenāriju.
Ir jāsaprot, ka, gan saucamie “jaunie” jeb jaunizceptie politiķi – gaismas bruņinieki, gan no šķirbām atklātībā izlīdušie “vecie vēži” - visi grib lomu šajā lugā. Neviens no viņiem nepiedāvā veco, svešo, Latviju iznīcinošo scenāriju iemest krāsnī un uzrakstīt citu. Jā, mēs esam redzējuši teātra izrādes dažādu aktieru sastāvā. Detaļas atšķiras. Citi mums patīk vairāk, citi – mazāk. Bet izrāde ir tā pati...
Mūsu mežā jau sen nav tīģera. Iespējams, ka pēdējais bija Kārlis Ulmanis. Tādēļ nav jābrīnās, ka banderlogu savairojies, ka biezs, un viņi netraucēti valda.
Es tevi nevaru ne pierunāt, ne atrunāt no piedalīšanās vēlēšanās un arī nevēlos to darīt. Es tevi saprotu – tu esi labticīgs, tev gribas ticēt labajam. Kaimiņveidīgie to izmanto. Bet tomēr paturi prātā teicienu, kuram ir tūkstošiem gadu, bet kurš šodien ir tikpat aktuāls kā toreiz:
KĀ SUNS ATKAL APĒD IZVEMTO, TĀ RĪKOJAS NEJĒGA, BEZ MITAS ATKĀRTODAMS TO PAŠU MUĻĶĪBU...
P.S. Jau dzirdu pārmetumus par kritiku, vietā neko konstruktīvu nepiedāvājot. Dažkārt nav jābūt celtniecības speciālistam, lai redzētu, ka satrunējušu namu nav vērts remontēt – lētāk, racionālāk un ātrāk ir to nojaukt un uzbūvēt citu. Dažreiz izrādās, ka vecajam pat pamatu nav (Satversme). Ierosinu sasaukt Tautas Sapulci un lemt par pašpārvaldi. Te jāpiesaista speciālisti – juristi, starptautisko tiesību eksperti u.c.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
