Iesaki rakstu: 
Neticamas sakritības turpina notikt ar ukraiņiem Latvijā. Šajā portālā jau rakstīja par ukraini Ivanu, kurš pēc nepilnu divu gadu pavadīšanas Latvijā tik labi apguvis latviešu valodu un likumdošanu, ka divus mēnešus pēc kara sākuma bija spējis policistiem norādīt uz kļūdām protokolā un vēlāk par tām televīzijā sniegt interviju latviešu valodā.
Nākamā rindā uz “Gada sakritība” balvu laikam ir ukraiņu influencere Sofija Stužuka. Ja arī daudzi no lasītājiem nezina, kas viņa ir, tad vismaz ir redzējuši vai dzirdējuši viņas vārdu mediju rakstos par ukraiņu bēgļu dzīvi Latvijā. Taču Sofijas personība ir otršķirīgs faktors, jo galvenais šeit ir nevis viņa, bet gan notikumi, kas ar viņu risinās Latvijā.
Ja par Sofiju runāt īsi, tad šī gada sākumā Krievijas iebrukuma Ukrainā dēļ viņa kopā ar tūkstošiem citu bēgļu pārceļas uz Latviju un cenšas šeit sakārtot savu dzīvi. Ir jāatzīmē, ka, ja lielākā daļa bēgļu, kas pārcēlušies uz Latviju, neizskatās īpaši iespaidīgi jaunas dzīves iedibināšanā, tad Sofijai lietas Latvijā rit brīnišķīgi.
Vairākus mēnešus, kurus Sofija pavadīja mūsu valstī, var iedalīt trīs posmos, no kuriem katrs kaut kādu neizskaidrojamu iemeslu dēļ ir saistīts ar sakritībām - mīlas stāsta posms, veiksmes stāsta posms un veiksmes stāsta seku posms.
Sakritība numur viens ir fakts, ka, ierodoties Latvijā, Sofija gandrīz uzreiz atrod savu otro pusīti, kādu Latvijas iedzīvotāju Antonu, un, kā pati Sofija stāsta ierakstos un intervijās, starp viņu un izredzēto valda patiesa mīlestība.
Tīras sakritības dēļ Antona uzvārdu, vecumu, nodarbošanos, izglītību, pilsētu, kurā viņš dzīvo Latvijā, saites uz sociālajiem tīkliem vai jebkādu citu informāciju par viņu nemin ne pati Sofija, ne Latvijas mediji, kas raksta par pāri. Turklāt, ja par šo cilvēku ir runa presē, tad žurnālisti viņu sauc īsi un kodolīgi - " Latvijas iedzīvotājs Antons". Piekrītiet, ka absolūti nekas šādā Antona prezentācijā neizskatās ne dīvaini, ne aizdomīgi.
Vērts piebilst, ka starp jaunajiem cilvēkiem pirms dažiem mēnešiem izcēlās strīds un ziņu portāli veselas nedēļas garumā publicēja Sofijas asaru un izplūdušas kosmētikas fotogrāfijas. Tiesa, pēc kāda laika Sofija un viņas puisis publiski paziņoja, ka atkal ir kopā un, spriežot pēc nesen tapušajām fotogrāfijām, turpina dzīvot laimīgi kopā.
Uz to visu skatoties, izrādās, ka daudzi no mums, visu mūžu dzīvojot Latvijā, zinot valodu, kultūru un pazīstot daudzus draugus un draudzenes, atrast sev partneri spējuši nav. Taču ārzemju bēgle, kuras prātu teorētiski vajadzētu piepildīt nenoteiktībai un bailēm, atrod sev iedzīvotāju Antonu, pirms no drēbēm vēl nav izgaisusi šaujampulvera smaka. Parasta sakritība? Laikam jā.
Jāatzīst, ka daba Sofiju apveltījusi ar skaistu figūru un Instagram profilā ir teikts, ka viņa pat parādījusies uz žurnāla Playboy vāka. Man ir aizdomas, ka daži sekotāji, iespējams, mēģina attaisnot Sofijas fenomenālos panākumus personīgajās attiecībās ar viņas pievilcīgo izskatu. Bet šeit der atcerēties, ka Sofijai ir trīs mazi bērni no iepriekšējās laulības. Ka arī tas, ka starp Sofiju un iedzīvotāju Antonu ir nevis atvaļinājuma romāns, bet gan ilgstošas attiecības, kurās tādas lietas kā trīs bērni no bijušā vīra netiek uzskatītas par sievietes konkurences priekšrocību.
Nākamā sakritība ir tas, ka tieši Sofija nez kāpēc kļuva ļoti interesanta absolūti visiem TVNET un Delfi grupu portāliem jo “sensācijas” par viņas dzīvi redzam ziņu plūsmā ja ne katru nedēļu, tad katru otro noteikti. Proti, izrādās, ka portāli TVNET un Delfi februārī sakot rakstot par ukraiņu bēgļiem no simtiem ukraiņu sieviešu absolūti nejauši izvēlējās tieši to, kura pusstundas laikā it kā Latvijā atrada sev mīļoto, pēc tam ļoti dramatiskos apstākļos ar viņu izšķīrās, lai mēnesi vēlāk pilnīgi negaidīti ar viņu izlīgtu.
Vienlaikus par šo absolūti nejaušo un neparedzamo notikumu secību ir tapušas desmitiem ļoti aizkustinošu un sirsnīgu publikāciju, kurus par Sofiju TVNET un Delfi raksta jau pusgadu. “Nu beidz! Atkal teiksi, ka sakritība?” jūs jautāsiet? Es atbildēšu: “Nu, bet protams! Un ne tā pēdējā.”
Ne pēdējā, jo vēl viena notika burtiski pirms dažām dienām. Visi tie paši portāli paziņoja, ka Sofija pārcēlusies uz milzīgu savrupmāju ar augstiem logiem, lielu teritoriju un glīti nopļautu zālienu, kā arī piedāvāja aplūkot mājas fotoattēlus, ar kuriem Sofija neaizmirsa padalīties sociālajos tīklos.
Kā paši saprotat, ieraugot “bēgli” no Ukrainas, kura dzīvo labāk nekā deviņas desmitdaļas Latvijas iedzīvotāju, vairākums komentētāju zem šīm skaistajām bildēm dalījās ar šādām noskaņām:
- Lai uznjem tagad pie sevis maajaas pareejos.
- Tur vel vismaz kādi 100 bēgļi salien. Varēja tak palīdzēt savai tautai.
- Bet ciemiņiem priekšā, latvieši lai iztiek ka māk..
Kas te ir sakritība? Tas, ka Sofija, piekritusi publiski atspoguļot savu pārcelšanos uz dārgu privātmāju, it kā nesaprot, kādu rezonansi šī “ziņa” izraisīs gan sociālajos tīklos, gan presē. Tas, ņemot vērā, ka Sofija labi zina, ka viņas tautieši Latvijā bieži dzīvo no aizņemtas naudas un nereti trijatā guļ uz viena dīvāna. Viņa arī ļoti labi zina, ka tūkstošiem citu ukraiņu, kuri uz Eiropu aizbraukt nevarēja, vispār palika bez jumta virs galvas.
Bet tajā pašā laikā ukrainiete Sofija atsakās saprast, ka izrādīt mājīgu ģimenes dzīvi pie Baltijas jūras krasta, kad ukraiņu karavīri iet bojā frontē, ir garīgi atpalikusi ideja. Viņa to atsakās saprast, neskatoties uz to, ka Sofijai Instagramā ir 5 miljoni sekotāju, kas liek domāt, ka viņai (vai viņas Instagram konta vadītājam) ir jābūt vismaz elementāram priekšstatam par mediju satura ietekmi uz sabiedrību.
Otra interesantā detaļa, kas saistīta ar vērienīgu, valsts mēroga mediju atspoguļojumu Sofijas pārcelšanām, ir laiks – mēnesis pirms vēlēšanām. Šī detaļa ir interesanta, jo uz šādu it kā “nesaprotošo” Sofiju fona patriotiskie politiķi, īpaši tie, kas sapņo par 95% latviešu Latviju, vēlētāja acīs izskatās pēc tēvzemes glābējiem. Bet tas, ka TVNET un Delfi ar “nepieticīgas bēgles Sofijas” palīdzību tikai dažas nedēļas pirms vēlēšanām uzlēja ūdeni uz šo patriotu dzirnavām, protams, arī nav nekas vairāk par veco labo sakritību.
Gribu pievērst uzmanību arī tam, kā portāls Delfi nolēma pieliet eļļu ugunij un nokaitināt lasītājus vēl vairāk, nekā to izdarīja Apollo un TVNET. Ja portāls TVNET aprobežojās ar šādu virsrakstu – „Slavenā ukraiņu influencere Stužuka pārcēlusies uz lepnu māju Rīgā”, tad portāls Delfi nolēma uz enerģētiskās katastrofas un bankrota sliekšņa esošajiem latviešiem atgādināt, ka bēgle Sofija ne tikai pārcēlusies uz īpaši šiku privātmāju, bet arī to, ka pirms tam viņa dzīvojusi Baltijas kūrortu pērlē un Latvijas priežu pludmales galvaspilsētā Jūrmalā – „Slavenā ukraiņu influencere no Jūrmalas pārcēlusies uz īpaši šiku namu Rīgā”.
Skatoties, kā Latvijas mediji un naidu kurināšanas publikāciju pasūtītāji turpina šķelt mūsu sabiedrību, atmiņā nāk anekdote par to, ka šādiem provokatoriem ellē vienā no katliem jau sākuši sildīt ūdeni.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
