Par privatizāciju un "sakārtotajiem likumiem": atklātā vēstule Valsts prezidentam

No 2003. līdz 2009. gadam, pildot padomes locekļa pienākumus Privatizācijas aģentūrā (PA), saskāros ar virkni ļoti rupju likuma pārkāpumu. Par pārkāpumiem zemes privatizācijas procesā, kuri valstij nodarīja zaudējumus daudzu miljonu apmērā, ziņoju prokuratūrai un KNAB, jo PA valdes un padomes locekļi kategoriski atteicās no sadarbības šo pārkāpumu novēršanai, daudzkārt klaji tos atbalstīja. Par septiņiem gadījumiem ilgstoši veicu saraksti ar KNAB, prokuratūru, dažādām ministrijām un Rīgas domi, kā rezultātā visos septiņos gadījumos KNAB un prokuratūra atzinuši, ka pārkāpumi tiešām notikuši. Taču ir problēma.

No izmeklēšanas viedokļa kliedzošākais ir gadījums ar diviem zemesgabaliem Rīgā, Smilšu ielā 2 un Matīsa ielā 8. Šo nekaunīgo pārkāpumu būtība ir tik acīmredzama, ka nevajadzētu būt nekādām šaubām par izmeklēšanas iznākumu.

Lieta tāda, ka zemes kadastrālā vērtība un vērtība privatizācijas vajadzībām ir tieši atkarīga arī no tā saucamā lietošanas mērķa. Pilnīgi konkrēta zemesgabala privatizācijas cena var atšķirties pat vairāk nekā četras reizes atkarībā no tā, vai uz tās atrodošās ēkas tiek izmantotas kā darījumu iestādes vai sabiedriskām vajadzībām.

Tad, lūk, Smilšu ielā 2 darījumu iestādes (biroju ēka ar restorānu 1. stāvā) katrs atsevišķs stāvs bija iznomāts dažādām SIA biroja vai restorāna vajadzībām. Taču vienlaikus visa 6-stāvu ēka nelikumīgi tika iznomāta kādai sabiedriskai organizācijai, kura ēku nekad nav apsaimniekojusi, nekad to nav lietojusi, ne reizi nomas maksu nav maksājusi (tāds ir Finanšu policijas izmeklētājas noskaidrotais un apstiprinātais). Taču, neskatoties uz visu šo absurdo nelikumību, visa ēka un tai atbilstošais privatizējamais zemesgabals uz šī nelikumīgā nomas līguma pamata tika atzīti par sabiedriskas nozīmes objektiem ar tam atbilstošu cenu.

Matīsa ielā 8 darījumu iestāde - veikals ar tirdzniecības zāli un noliktavu telpām - tika šim nolūkam izīrēta kādai firmai un vienlaikus bezatlīdzības kārtā patapināta kādam mednieku kolektīvam sapulču, sēžu un banketu (!!??) rīkošanai. Un, kaut arī pārtikas veikals tur darbojās 7 dienas nedēļā, bet mednieku kolektīvs savu sapulču rīkošanai pāris reizes mēnesī esot izmantojis tikai vienu galda vietu kādā noliktavā un nelielu telpas daļu pie veikala kasēm (to pēc mednieku kolektīva mutvārdu liecībām noskaidrojusi tā pati izmeklētāja, par banketiem gan neko nezinu), šī darījumu iestāde ar tai atbilstošo zemesgabalu arī tika atzīta par sabiedriskas nozīmes objektu ar visām no tā izrietošajām sekām.

Kliedzošākais šai lietā ir tas, ka visas pieminētās institūcijas notikušajā nesaskatīja neko nelikumīgu un nosodāmu, paziņojot, ka no likuma viedokļa viss kārtībā.

Tā kā kaut ko tik absurdu mans organisms vienkārši neņēma pretī, turpināju pārliecināšanu un saraksti visos līmeņos līdz pat šim brīdim, kad nekādus amatus vairs neieņemu. No prokuratūras saņēmu 50 (!) vēstules, no kurām lielākajā daļā bija skaidrots, ka, neskatoties uz atklātajiem pārkāpumiem, nekādu pārkāpumu nav (?). No tām 8 reizes (!) tika paziņots, ka lēmums ir galīgs un mani turpmākie skaidrojumi netiks izskatīti un bez lasīšanas pievienoti lietas materiāliem. Taču droši vien tāpēc, ka šīs atbildes ne reizi nebija parakstījis ģenerālprokurors J.Maizītis, bet gan kāds cits viņa atvaļinājumu vai prombūtnes laikā, manis rakstītais tomēr izlasīts tika, un arī atbildes saņēmu. Tika pat ierosināts kriminālprocess, kas pēc tam tika izbeigts.

Taču tad pēc 6 gadu cīņas ar vēja dzirnavām 2009. gada sākumā beidzot ar 51. vēstuli saņēmu ziņu:“…tika konstatēts, ka Jūsu sūdzība ir pamatota un apmierināma.”

Taču tālāk nenotika nekas. Pēc manas sūdzības Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijai, kura to pārsūtīja Ģenerālprokuratūrai, no tās 2010. gada decembrī es saņēmu nu jau 56. (šķiet – pēdējo) vēstuli. Ar to es tiku informēts, ka izmeklēšana esot veikta ar nepietiekošu intensitāti, uzraugošais prokurors nav pienācīgi pildījis likumā noteiktos pienākumus, ja nepieciešams, tikšot risināts jautājums par iespējamu disciplināratbildību. Un vēl –

“…kriminālprocesa laikā krimināllietā esošie materiāli ir izmeklēšanas noslēpums…”

“Visi galīgie nolēmumi kriminālprocesā ir publiski pieejami…”

“Ievērojot minētās Kriminālprocesa likuma normas un to, ka Jūs neesat kriminālprocesā iesaistīta persona, kurai šis likums paredz tiesības iepazīties ar izmeklēšanas laikā iegūtām procesuāli nostiprinātām ziņām, nav likumīga pamata Jūs informēt par izmeklēšanā noskaidrotajiem faktiem un apstākļiem.”

Šai sakarā man rodas pilnīgi konkrēti jautājumi, uz kuriem vēlētos no Jums saņemt konkrētas atbildes un sagaidīt konkrētu rīcību turpmāk.

1) Ja reiz es neesmu kriminālprocesā iesaistīta persona un nav likumīga pamata mani informēt par noskaidrotajiem faktiem un apstākļiem, vai tad līdz šim likums tika pārkāpts, ja reiz mani par dažādiem faktiem tomēr informēja (par patapinājuma un nomas līgumiem u.c.)?

2) Uz manu iesniegumu pamata KNAB izmeklēja zemes privatizācijas likumību Andrejostā, kur īpašuma lielākā daļa pieder Šķēles ģimenes loceklēm. KNAB mani informēja, ka pārkāpumi tiešām notikuši, atklāja vēl citus un apsolīja mani arī turpmāk informēt. Sakiet, lūdzu, kurš ir likuma pārkāpējs – KNAB, kurš mani informēs, jeb prokuratūra, kura apgalvo, ka tam neesot likumīga pamata? Vai Jūs kā prezidentu apmierina šāda divējāda pieeja, un vai jūs arī uzskatāt, ka tas, kurš informējis par nopietniem likuma pārkāpumiem, nav tiesīgs pēc tam saņemt informāciju par turpmāko? Ja neapmierina, vai taisāties reaģēt?

3) Visi galīgie nolēmumi gan būšot publiski pieejami. Bet ja nu kriminālprocesa gaitā izmeklētāji un prokurori atkal izdomā, ka tad, ja gara aptumsuma brīdī kādam ienāk prātā mednieku kolektīvam atļaut divas reizes mēnesī rīkot banketus pie pārtikas veikala kases un alkoholisko dzērienu noliktavā, tad šī iemesla dēļ veikals uzskatāms par sabiedriskas nozīmes objektu? Un tāpēc uzskatīs, ka kriminālprocess izbeidzams? Un man nebūs atkal kādu 8 gadu laikā iespējams viņus vēl kādas 56 reizes mēģināt pārliecināt, ka tas tomēr nebūtu pareizs lēmums? Ko tad? Kāda tad jēga man un sabiedrībai būs iepazīties ar galīgo nolēmumu?

4) Ja reiz es neesmu iesaistītā persona, vai tādai nevajadzētu būt Privatizācijas aģentūrai? Es nesen PA ierosināju beidzot prokuratūrā pieteikties par cietušo un izvirzīt savas mantiskās intereses (uz to man savulaik neizdevās pierunāt pat kādreizējo ekonomikas ministru un vienlaicīgi PA padomes priekšsēdētāju A. Štokenbergu (tobrīd TP)), taču PA valdes priekšsēdētāja I. Zalpētere (attēlā) man atbildes vēstulē paskaidroja, ka to nedarīšot, minot vairākus argumentus. Neapšaubāmi “ģeniālākais” no tiem ir tāds, ka vainīgie neesot atzinuši, ka rīkojušies pretēji spēkā esošajām tiesību normām. Tai pašā laikā manā rīcībā ir divi dokumenti, ar kuriem PA valde atzīst, ka privatizācija notikusi nepareizi un lūdz vainīgajiem labprātīgi samaksāt cenu starpību. Sakiet, lūdzu, vai, pēc Jūsu domām, ir kāds paņēmiens, lai no personām, kuras atbildīgas par likumu ievērošanu un valsts mantas līdzekļu pareizu apsaimniekošanu, būtu iespējams panākt vismaz kaut kādā mērā veselam saprātam atbilstošu rīcību?

5) Pēdējā laikā daudz tiek runāts par procesu pabeigšanu saprātīgā termiņā. Ir pat precedents, kad tiesa apsūdzētai personai šī iemesla dēļ būtiski mazinājusi sodu. Vai Jūs nedomājat, ka arī šis kopš 2003. gada muļļātais gadījums varētu beigties ar to pašu, ja lieta līdz tiesai vispār nonāks? Vai nedomājat, ka visbargākie sodi par šo saprātīgā termiņa neievērošanu konkrētajā gadījumā jāsaņem izmeklētājiem? Un kādu? Vai esat gatavs uz to uzstāt, varbūt pat ierosinot atbilstošu likumu maiņu?

6) Valsts izzagšana un sekmīga cīņa ar to neapšaubāmi ir nacionālās drošības jautājums. Vai neuzskatāt, ka esat kļūdījies ar sava padomnieka nacionālās drošības jautājumos izvēli? Visas manis aprakstītās nejēdzības notika tad, kad par ģenerālprokuroru strādāja J. Maizītis. Tā vietā, lai ieviestu kārtību prokuratūrā, saprātīgā termiņā uzdotu pabeigt ciniskus, nekaunīgus, acīmredzamus noziegumus, Maizīša kungs staigāja pa radio un TV, žēlodamies par sliktiem likumiem un sliktiem politiķiem.

 “Daudz kas atduras pret likumiem. (..) Ja juridiski sakārtota likumdošana, nav problēmu reaģēt. (..) Tiesiskā valstī jābūt sakārtotai likumdošanai. (..)  Daudzās lietās tā nav sakārtota, arī uz atalgojuma sistēmu un valsts mantas izšķērdēšanu.(..) Kas traucē? Tie ir politiķi, kas pieņem likumus.” (Krustpunktā, Latvijas radio 1 17.09.2009) Arī 27.05.2009. Krustpunktā Maizītis teica, ka ļoti daudzi lēmumi tiekot pieņemti koleģiāli, noziegums varbūt ir bijis, taču lēmuši vairāki un tāpēc mēģinājumi saukt pie atbildības – bez rezultātiem.

Savulaik es atbildīgus visaugstākā ranga politiķus mēģināju pierunāt beidzot Maizīša kungam pavaicāt, kuri tad ir tie sliktie likumi, ko un kā vajadzētu mainīt. Var jau būt, ka kaut ko kaut kam Maizīša kungs pastāstīja pilnīgi konkrēti, varbūt kopš tā laika kaut kas konkrēti arī ir mainīts, varbūt tagad ar likumiem viss ir kārtībā un septembrī būs kārtībā arī ar politiķiem. Netaisos to pārbaudīt, taču esmu pārliecināts, ka neviens likums 2003. gadā neliedza atzīt to, kas tika atzīts tikai 2009. gadā. Taču toreiz mans priekšlikums tika noraidīts kategoriski – ģenerālprokuroru nopratināt (?) neesot pieņemts. Ļoti dīvaini.

Bērziņa kungs, varbūt tagad Jūs varētu “nopratināt” Maizīša kungu? Pavaicāt, ko viņš paspēja izdarīt, būdams tieslietu ministra A. Štokenberga (tagad V) padomnieks, ko vēl nepaspēja, kuri likumi vēl nav sakārtoti. Un tad kopīgi ar Jums visus labos priekšlikumus virzīt uz Saeimu.

Bet par tiem politiķiem, kuriem šie sakārtotie likumi būs jāpieņem, lai tad nu parūpējas tauta. Cerēsim, ka kārtējo reizi nekļūdīsies…

Foto no unity.lv

Novērtē šo rakstu: