Par pulkvežleitnantu Plēčkenu, viņa asiņainajām biksēm un NATO nomelnošanu

Galvenais arguments ir piesaukt NATO un tā virsnieka nomelnošanu. Cienījamais aizstāvis, pats būdams goda cilvēks, pēc man zināmās informācijas, ir aizmirsis, ka pirmām kārtam P.Plēčkens ir Latvijas armijas karavīrs un zvērestu viņš nodod Latvijas Tautai un Valstij. Jeb mēs vairs neesam neatkarīga valsts dažu Latvijas armijas virsnieku ieskatā?

Viņš varbūt ir aizmirsis, ka pirmām kārtām Latvijas armijai ir jāaizstāv sava zeme un sava tauta. Varbūt viņš nezina, ka algu par šo militāro pienākumu, ko viņš pats ir izvēlējies, viņam maksā Latvijas nodokļu maksātāji, kurus viņš ir zvērējis aizstāvēt. Tā ka bārstīties ar skaļiem, padomju ēras cienīgu lozungu vārdiem ir nedaudz par... teikšu maigi - “skaļi”. Tik pat labi nevajag aprobežoties ar NATO, bet piesaukt UNESCO, SEATO, ANO un citas organizācijas, ieskaitot Komodu salu varānu aizsardzības biedrību.

Bet armijai tā ir pierasta lieta ar skaļiem lozungiem. Kā piemēru es varu minēt cienījamā aizstāvja minēto faktu par P.Plēčkēna asiņainajām biksēm, kuru autors ir pielīdzinājis gandrīz vai Turīnas līķautam. Bet pilnīgi iespējams, ka aizstāvis nezina, ka Latvijā strādā tūkstošiem policijas darbinieku, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieku, medicīnas darbinieku, kas katru dienu glābj simtiem cilvēku dzīvību, riskējot ar savu dzīvību un gūstot fiziskās un emocionālās traumas.

Viņiem nav vajadzīga slava un viņu varoņdarbu krāsaini apraksti, viņi dara savu darbu, un mēs lepojamies ar viņiem. Un cienām viņus! Bet es neesmu redzējis Ugunsdzēsības muzejā asiņainus formas tērpus vai Medicīnas muzejā asiņainus medicīnas halātus. Vai Policijas koledžā vai muzejā ir asiņainais formas tērps, kas bija mugurā policistam, kas piedalījās Jēkabpils spēļu zāles laupītāju aizturēšanā?

Es lepojos ar policistiem, ugunsdzēsējiem, ārstiem un citu profesiju pārstāvjiem. Es lepojos ar armijas puišiem, kas tiešām ar atbildību pret valsti un tautu pilda savus militāros pienākumus un piedalās misijās. Es cienu tos puišus un meitenes, kas ir bijuši militārajās misijās, pildot savus pienākumus, nevis dodoties kā P. Plēčkens un daudzi līdzīgi viņam - lai varētu nopelnīt un ar lielāku naudas bagāžu dotos pensijā. Pats takš par to apkārtāt lielijās, ka braucot pelnīt “lielo naudu”...

Es lepojos ar mūsu armiju, bet es nelepojos ar tiem virsniekiem, kuri līdz pat šai dienai savas virsnieku pakāpes – zvaigznes un rombus – apmazgā šņabja glāzē, turpinot padomju virsnieku tradīciju. Mēs skaļi runājam par to, ka armijai visiem virsniekiem vajag zobenus, jo….tā ir tradīcija. Bet no padomju armijas tradīcijas atzīmēt virsnieka pakāpi ar spirtotajiem dzērieniem mēs negribam atteikties.

Pie kam šī tradīcija nekad nav bijusi Pirmās Latvijas armijas laikā un arī cariskajā Krievijā, bet tā ir tīri padomju tradīcija, kas joprojām tiek kultivēta Latvijas armijā. Tāpēc mēs vēl pie šī pieliksim zobenus, lai šīs abas var kopā jautri atzīmēt. Protams, tūlīt sāksies Armijas Glāžu Ordeņa pārstāvju kritika, un atkal tiks izvilkts kaut kas, kas, iespējams, būs līdzīgs Svētajam Grālam, par laimi ne tik asiņains, bet kurš tad Latvijā nezina šo ierasto armijas un diemžēl arī policijas tradīciju.

Es arī nelepojos ar P. Plēčkena “varoņdarbiem”, kas saistīti, piemēram, ar jauniesaucamo karavīru pazemošanu Akadēmijas laikos. Varbūt P. Plēčkenam ir īsa atmiņa un viņš ir aizmirsis, kā piedalījās šajās pazemošanas akcijās un kā viens no karavīriem nonāca slimnīcā. Viss jau dzīvē sakārtojās, un, redz, arī bikses ir relikvijas stendā. Bet uzsākto lietu pret šo brašo nākamo virsnieku kompāniju izdzēst nesanāks, neskatoties uz tēva aizsardzību (pēc man zināmās informācijas, šajā epizodē aizsardzības lomu nospēlējis kāds viņa radinieks - virsnieks, kas arī aktīvi piedalījies Plēčkena lobēšanā).

Un nobeigumā, atgādināšu, ka armija aizsargā savu zemi un tautu. Tauta ir tā, kas uztur armiju par saviem nodokļiem, un tāpēc, ja tauta uzskata, ka 54. bataljona atrašanās vieta apdraud sabiedrības drošību kara gadījumā, tajā ir jāieklausās un jāpieņem lēmumi, kas nav pretrunā ar tautas gribu. Atsaukties uz to, ka tur jau bija armijas bāze no 90. gadiem vai Krievijas cara laikiem, ir arhaiski, jo laiks iet uz priekšu un viss apkārt attīstās ļoti strauji. Arī mūsu Ogres pilsēta attīstās, būvējot dažādus objektus, un, ja drošība ir tikai kāda ambīcijas, tad, iespējams, laiks ir saprast jēgu frāzei - gods kalpot Latvijai!

Novērtē šo rakstu: