Iesaki rakstu: 
Demokrātija īstenojas atbilstoši pilsoņu brīvai izvēlei, valsts konstitūcijas noteiktajā kārtībā ievēlot tautas priekšstāvjus, kuri tālāk veido valsts izpildvaras aparātu, rada un pilnveido tiesiskos nosacījumus valsts sekmīgai pārvaldei. Tātad cilvēki, kuriem tauta ir uzticējusi valsts likumdošanas privilēģijas un kuri tādējādi kļuvuši par vēlētāju interešu paudējiem, nosaka valsts un visas sabiedrības attīstību. Bet vai viņi mūsu dāvāto uzticību vienmēr attaisno?!
Diemžēl līdzšinējās politiskās realitātes vērtējums ir gaužām neiepriecinošs – joprojām mēs regulāri piedzīvojam vilšanos politiķos, sastopamies ar nodeldētu spriedelēšanu par politisko atbildību, ar arogantu attieksmi, nevēlēšanos uzklausīt un argumentēti izvērtēt citādu viedokli, ar it kā pragmatismā slēptu, trulu neizpratni, kas tiek transformēta skaistā, sevis pašslavināšanas retorikā, tā maskējot patieso situāciju, savu ideju seklumu un ideālu mietpilsonisko aprobežotību.
Tā rezultātā reālpolitikā vēl joprojām toni nosaka varaskāri intriganti, mahinātori un brutāli ciniķi, kuri uzskata vēlētājus par aprobežotām un viegli manipulējamām personām, politbiznesmeņi, kuriem personīgā labklājība ir daudzkārt svarīgāka par morāles normām, par humānisma principiem.
Paradoksāli, ka, to apzinoties, skarbi kritizējot, mūsu sabiedrība joprojām turpina masveidā producēt politiķus, kuri iekāro varas privilēģijas, kuriem patīk blefot par tautas interesēm, pašiem sevi dēvēt par vēlētāju gribas paudējiem, bet faktiski viņi rūpējas vienīgi par personisko labklājību, praktizē selektīvu morāli, ignorē vispārcilvēciskās vērtības.
Vai mūsdienu apstākļos tomēr ir iespējams rast sociāli aktīvus cilvēkus – godavīrus un godasievas, kuriem var uzticēt ne tikai varas pilnvaras, bet kuri arī tālāk attaisnos šo uzticību, nesavtīgi rūpējoties par visas sabiedrības interesēm, par tautas vajadzību iespējami labāku apmierināšanu?!
Meklējot pozitīvu atbildi uz šo jautājumu, piedāvāju izmantot pašreiz notiekošās informatīvās un komunikatīvās revolūcijas dotās iespējas, kad informācijas apjoms aug ģeometriskā progresijā, kad tā tiek arvien vairāk personalizēta, kad mēs aizvien vairāk uzzinām viens par otru, publiski atklājam savas personības struktūru – sava kā indivīda un sociālā subjekta īpašību kopumu.
Vadošo lomu spēlē strauji augošā globālā tīmekļa ienākšana mūsu ikdienā, visaptverošā informācijas digitalizācija, mājas internetelektronika (internetizācija), video reģistrācijas un, biometrijas totāla izplatība, Google brilles, nano un androidtehnoloģijas. Tiek veidotas un pastāv plašas datubāzes par katru sabiedrības locekli (sākot no sociālajos tīklos un dažādos valsts reģistros uzkrātās informācijas, beidzot ar banku un citu komercsabiedrību datubāzēs un pat specdienestu dosjē reģistrēto informāciju).
Šāda no sabiedrības puses nepilnīgi kontrolētas, sensitīvas informācijas masveida uzkrāšana pašreiz draud izvērsties par demokrātiskās sabiedrības sagraušanas līdzekli, kad dzīvē realizēsies Dž. Orvela pravietiskā vīzija par totalitāru valsts iekārtu, kuras iezīmes mēs šodien redzam daudzās, uz demokrātijas statusu pretendējošās valstīs.
Tādēļ šo objektīvo, modernās sabiedrības attīstības dominanti vajag ielikt tautvaldības rāmjos, kad šādas personificētas informācijas vākšanu, uzkrāšanu un izmantošanu ierobežo un nosaka strikta juridiskā bāze, izsvērti normatīvie akti un attiecīgi izstrādātas procedūras. Tātad viss tiek organizēts un notiek atklāti, caurspīdīgi, ciešā atbilstošo sociālo institūciju uzraudzībā un saskaņā ar tautas brīvi pausto gribu, sabiedrības akceptu, cilvēkiem apzinoties šādas rīcības sociālo nepieciešamību un lietderību.
Tikai tā var tikt radīti nepārvarami šķēršļi personalizētās informācijas nesankcionētai izmantošanai nolūkā pretlikumīgi ietekmēt sabiedrībai svarīgu lēmumu pieņēmējus (viņiem uzspiežot savas savtīgās intereses, spekulējot ar viņu vājībām vai pat šantažējot, uzpērkot). Vitāli svarīgi ir saprast, ka, nenodrošinot sabiedrības kontroli pār atsevišķu indivīdu raksturojošās, personīgās informācijas vākšanu, akumulēšanu un izlietošanu, mēs faktiski atstājam atvērtas (plaši atveram) durvis tās nesankcionētai izmantošanai atsevišķu sociālo subjektu interesēs, t.i., antisociāliem mērķiem (ietekmēšanai, izspiešanai, korupcijai, u.tml. manipulācijām).
Saskaņā ar pilsoniskās sabiedrības gribu organizēta, atsevišķu sabiedrības locekļu personības raksturojošas informācijas akumulēšana un tās tālāka, mērķtiecīga, sabiedrības interesēm atbilstoša, izmantošana spētu radīt drošu barjeru pie varas grožiem nokļūt gadījuma cilvēkiem, bezprincipu karjeristiem, demagogiem, biznespolitiķiem, kuri, rūpējoties par personīgo labumu, nerēķinās ar sabiedrības vajadzībām, tādēļ tikai formāli esot tautas pilnvarotiem pārstāvjiem, tās interešu paudējiem.
Lai nodrošinātu šādu pieeju politiskajā darbībā iesaistītu (gatavu iesaistīties) cilvēku izvēlē un atlasē, nepieciešams tiesiskā veidā paredzēt, ka visi šādi indivīdi brīvprātīgi piekrīt savu personību raksturojošu informāciju nodot sabiedrības rīcībā, publicēt to (tautai taču ir visas tiesības zināt, kādiem cilvēkiem tā uzticas, kam tā deleģē savas pilnvaras!).
Vienlaicīgi būtu jādiferencē publiski pieejamās informācijas apjoms un tās aspekti, ņemot vērā pretendenta politiskā posteņa nozīmīgumu – jo augstāka līmeņa politiķis vai amatpersona, jo plašāka, izsmeļošāka, detalizētāka informācija par viņu ir publiski pieejama. Tā uz pilnīgas brīvprātības pamata varētu veidoties atsevišķu cilvēku kategorijas, kuras, atbilstoši savas atklātības (līdz ar to arī atbilstības) pakāpei un personības kvalitātei, var (ir tiesīgas) pretendēt uz attiecīgo tautvaldības hierarhijas līmeņa posteni.
Šāda pieeja arī atbilst un izriet no sociālās evolūcijas objektīvās prasības jebkuram indivīdam apzināt sevi kā sociālu subjektu, kā personību, kura ar savu unikālo īpašību kopumu, mijiedarbojas ar visu sabiedrību, savstarpēji bagātinoties, nevis tiecoties un izvēloties iet pa vieglāko, ierastāko, ērtāko – infantīlisma un sociālā parazītisma ceļu.
Ja cilvēks grib iesaistīties politiskajā darbībā, viņam jārēķinās, ka kļūst par publisku personu, kuras objektīvs, daudzaspektu izvērtējums ir pieejams sabiedrībai, un tā preventīvi zina, ko no attiecīgā indivīda var sagaidīt (ja kaut kādu motīvu vadīts viņš nevēlas par sevi pieejamo informāciju publiskot, viņš spiests izvēlēties citu nodarbošanās veidu!).
Neloloju ilūzijas, ka politiskajai elitei, kūtro cilvēku vairākumam, kuri ir pratuši adaptēties manipulējamās demokrātijas vidē un tāpēc guvuši zināmas privilēģijas, stāvokli sabiedrībā, šeit izklāstītā pieeja būs pieņemama, jo tā taču pašos pamatos apdraud pastāvošos un viņu pašu akceptētos spēles noteikumus.
Tomēr autors cer, ka šeit izklāstītais, diskutablais viedoklis varētu rosināt meklēt efektīvāku šobrīd vērojamās uzticības krīzes politiķiem risinājumu, rast iedarbīgāku briestošā konflikta starp vēlētājiem un to interešu pārstāvjiem novēršanas metodi.
Lai Dievs dod mums visiem spēju apzināt, uztvert patiesas demokrātijas iedīgļus, spēju izjust un ņemt vērā atgriezenisko saiti starp savām un sabiedrības vajadzībām, tādējādi ierobežojot savu egocentrismu, dodot adekvātu pienesumu valsts un individuālo interešu konsolidācijā un to apmierināšanā!
Seko mums 
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
Kad sapulces telpā ienāk starojoša sieviete un visi vīrieši uz mirkli pazaudē domas pavedienu, vai šai sievietei kāds pie durvīm piešķīra varu tā izrīkoties? Kad darba kolektīvā pēkšņi ierunājas pieredzējis inženieris un apstrīd vadības vēstījumu, bet vairums kolēģu pieslejas viņam, vai viņš šo izrīkotiesspēju ieguva vardarbīgi? Kad cilvēks ir samelojies, un otrs liecinieku klātbūtnē to pierāda, liekot pirmajam no kauna zemē līst, vai kāds ir otrajam formāli piešķīris varu šādi nejauki izrīkoties ar pirmo? Vai viņš pats to ar spaidu palīdzību ir izcīnījis?
Aprit gadskārta, kopš dzimis viens no mūsu novada cilvēkiem, kas ne tikai atstājis daudzus nostāstus par sevi, bet arī izraisījis plašas diskusijas un neviennozīmīgu vērtējumu.
Man bija gods piedalīties smalkā politekonomiskās elites pasākumā (ar stilīgu nosaukumu LaSER vai “lāzers”), kur tika apskatīti četri Latvijas ekonomikas attīstības scenāriji līdz 2040.gadam: (1) Baltijas tīģeris; (2) Ziemeļvalsts Latvija; (3) Gurdenā Latvija un (4) Vientuļā Latvija. Lielais vairums nobalsoja par “Baltijas tīģera” scenāriju, kas uzsvaru liek uz inovācijām, zināšanām, konkurētspēju, Baltijas sadarbību enerģētikā un valsts sektora efektivitāti pasaules mērogā, plus Rīgu kā Baltijas izglītības un biznesa ekselences centru.
Cik stabila ir Evikas Siliņas koalīcija? Es teiktu 8 no 10 stabila, jo… Jaunā Vienotība (JV) ir atdevusi varu ZZS pēc piecu gadu gaidīšanas opozīcijā (pateicībā par Rīgas pils atslēgām), bet Progresīvie vispār pirmo reizi lielās varas pozīcijās – de facto tiek leģitimizēti kā nopietna partija, kas viendien būs problēma pašai JV. Tikmēr viens otram pateicīgi un saprot, ka jāturas kopā, lai vai kas, jo opozīcijā negrib neviens. 
Politisko partiju apvienība Jaunā Vienotība vēršas Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (turpmāk KNAB) ar iesniegumu par slēptās priekšvēlēšanu aģitācijas vēršanu pret partiju apvienību Jaunā Vienotība. Partiju apvienībai ir aizdomas par slēptās aģitācijas īstenošanu ar mērķi graut tās reputāciju un mazināt partiju apvienības popularitāti priekšvēlēšanu aģitācijas laikā.
Jampadracis ap Lucavsalas ežiem un futbola stadionu parādīja, cik dīvainā Latvijā mēs dzīvojam. Turklāt šis temats uzkrita tik pēkšņi kā šīs nedēļas sniegs, un kopīgā histērija ap šo visu savācās vienkop tik lielā intensitātē, ka vienā brīdī varēja arī aizmirst, ka tā nav pēdējā problēma, kas mums valstī jāatrisina.
