Iesaki rakstu: 
Demokrātija īstenojas atbilstoši pilsoņu brīvai izvēlei, valsts konstitūcijas noteiktajā kārtībā ievēlot tautas priekšstāvjus, kuri tālāk veido valsts izpildvaras aparātu, rada un pilnveido tiesiskos nosacījumus valsts sekmīgai pārvaldei. Tātad cilvēki, kuriem tauta ir uzticējusi valsts likumdošanas privilēģijas un kuri tādējādi kļuvuši par vēlētāju interešu paudējiem, nosaka valsts un visas sabiedrības attīstību. Bet vai viņi mūsu dāvāto uzticību vienmēr attaisno?!
Diemžēl līdzšinējās politiskās realitātes vērtējums ir gaužām neiepriecinošs – joprojām mēs regulāri piedzīvojam vilšanos politiķos, sastopamies ar nodeldētu spriedelēšanu par politisko atbildību, ar arogantu attieksmi, nevēlēšanos uzklausīt un argumentēti izvērtēt citādu viedokli, ar it kā pragmatismā slēptu, trulu neizpratni, kas tiek transformēta skaistā, sevis pašslavināšanas retorikā, tā maskējot patieso situāciju, savu ideju seklumu un ideālu mietpilsonisko aprobežotību.
Tā rezultātā reālpolitikā vēl joprojām toni nosaka varaskāri intriganti, mahinātori un brutāli ciniķi, kuri uzskata vēlētājus par aprobežotām un viegli manipulējamām personām, politbiznesmeņi, kuriem personīgā labklājība ir daudzkārt svarīgāka par morāles normām, par humānisma principiem.
Paradoksāli, ka, to apzinoties, skarbi kritizējot, mūsu sabiedrība joprojām turpina masveidā producēt politiķus, kuri iekāro varas privilēģijas, kuriem patīk blefot par tautas interesēm, pašiem sevi dēvēt par vēlētāju gribas paudējiem, bet faktiski viņi rūpējas vienīgi par personisko labklājību, praktizē selektīvu morāli, ignorē vispārcilvēciskās vērtības.
Vai mūsdienu apstākļos tomēr ir iespējams rast sociāli aktīvus cilvēkus – godavīrus un godasievas, kuriem var uzticēt ne tikai varas pilnvaras, bet kuri arī tālāk attaisnos šo uzticību, nesavtīgi rūpējoties par visas sabiedrības interesēm, par tautas vajadzību iespējami labāku apmierināšanu?!
Meklējot pozitīvu atbildi uz šo jautājumu, piedāvāju izmantot pašreiz notiekošās informatīvās un komunikatīvās revolūcijas dotās iespējas, kad informācijas apjoms aug ģeometriskā progresijā, kad tā tiek arvien vairāk personalizēta, kad mēs aizvien vairāk uzzinām viens par otru, publiski atklājam savas personības struktūru – sava kā indivīda un sociālā subjekta īpašību kopumu.
Vadošo lomu spēlē strauji augošā globālā tīmekļa ienākšana mūsu ikdienā, visaptverošā informācijas digitalizācija, mājas internetelektronika (internetizācija), video reģistrācijas un, biometrijas totāla izplatība, Google brilles, nano un androidtehnoloģijas. Tiek veidotas un pastāv plašas datubāzes par katru sabiedrības locekli (sākot no sociālajos tīklos un dažādos valsts reģistros uzkrātās informācijas, beidzot ar banku un citu komercsabiedrību datubāzēs un pat specdienestu dosjē reģistrēto informāciju).
Šāda no sabiedrības puses nepilnīgi kontrolētas, sensitīvas informācijas masveida uzkrāšana pašreiz draud izvērsties par demokrātiskās sabiedrības sagraušanas līdzekli, kad dzīvē realizēsies Dž. Orvela pravietiskā vīzija par totalitāru valsts iekārtu, kuras iezīmes mēs šodien redzam daudzās, uz demokrātijas statusu pretendējošās valstīs.
Tādēļ šo objektīvo, modernās sabiedrības attīstības dominanti vajag ielikt tautvaldības rāmjos, kad šādas personificētas informācijas vākšanu, uzkrāšanu un izmantošanu ierobežo un nosaka strikta juridiskā bāze, izsvērti normatīvie akti un attiecīgi izstrādātas procedūras. Tātad viss tiek organizēts un notiek atklāti, caurspīdīgi, ciešā atbilstošo sociālo institūciju uzraudzībā un saskaņā ar tautas brīvi pausto gribu, sabiedrības akceptu, cilvēkiem apzinoties šādas rīcības sociālo nepieciešamību un lietderību.
Tikai tā var tikt radīti nepārvarami šķēršļi personalizētās informācijas nesankcionētai izmantošanai nolūkā pretlikumīgi ietekmēt sabiedrībai svarīgu lēmumu pieņēmējus (viņiem uzspiežot savas savtīgās intereses, spekulējot ar viņu vājībām vai pat šantažējot, uzpērkot). Vitāli svarīgi ir saprast, ka, nenodrošinot sabiedrības kontroli pār atsevišķu indivīdu raksturojošās, personīgās informācijas vākšanu, akumulēšanu un izlietošanu, mēs faktiski atstājam atvērtas (plaši atveram) durvis tās nesankcionētai izmantošanai atsevišķu sociālo subjektu interesēs, t.i., antisociāliem mērķiem (ietekmēšanai, izspiešanai, korupcijai, u.tml. manipulācijām).
Saskaņā ar pilsoniskās sabiedrības gribu organizēta, atsevišķu sabiedrības locekļu personības raksturojošas informācijas akumulēšana un tās tālāka, mērķtiecīga, sabiedrības interesēm atbilstoša, izmantošana spētu radīt drošu barjeru pie varas grožiem nokļūt gadījuma cilvēkiem, bezprincipu karjeristiem, demagogiem, biznespolitiķiem, kuri, rūpējoties par personīgo labumu, nerēķinās ar sabiedrības vajadzībām, tādēļ tikai formāli esot tautas pilnvarotiem pārstāvjiem, tās interešu paudējiem.
Lai nodrošinātu šādu pieeju politiskajā darbībā iesaistītu (gatavu iesaistīties) cilvēku izvēlē un atlasē, nepieciešams tiesiskā veidā paredzēt, ka visi šādi indivīdi brīvprātīgi piekrīt savu personību raksturojošu informāciju nodot sabiedrības rīcībā, publicēt to (tautai taču ir visas tiesības zināt, kādiem cilvēkiem tā uzticas, kam tā deleģē savas pilnvaras!).
Vienlaicīgi būtu jādiferencē publiski pieejamās informācijas apjoms un tās aspekti, ņemot vērā pretendenta politiskā posteņa nozīmīgumu – jo augstāka līmeņa politiķis vai amatpersona, jo plašāka, izsmeļošāka, detalizētāka informācija par viņu ir publiski pieejama. Tā uz pilnīgas brīvprātības pamata varētu veidoties atsevišķu cilvēku kategorijas, kuras, atbilstoši savas atklātības (līdz ar to arī atbilstības) pakāpei un personības kvalitātei, var (ir tiesīgas) pretendēt uz attiecīgo tautvaldības hierarhijas līmeņa posteni.
Šāda pieeja arī atbilst un izriet no sociālās evolūcijas objektīvās prasības jebkuram indivīdam apzināt sevi kā sociālu subjektu, kā personību, kura ar savu unikālo īpašību kopumu, mijiedarbojas ar visu sabiedrību, savstarpēji bagātinoties, nevis tiecoties un izvēloties iet pa vieglāko, ierastāko, ērtāko – infantīlisma un sociālā parazītisma ceļu.
Ja cilvēks grib iesaistīties politiskajā darbībā, viņam jārēķinās, ka kļūst par publisku personu, kuras objektīvs, daudzaspektu izvērtējums ir pieejams sabiedrībai, un tā preventīvi zina, ko no attiecīgā indivīda var sagaidīt (ja kaut kādu motīvu vadīts viņš nevēlas par sevi pieejamo informāciju publiskot, viņš spiests izvēlēties citu nodarbošanās veidu!).
Neloloju ilūzijas, ka politiskajai elitei, kūtro cilvēku vairākumam, kuri ir pratuši adaptēties manipulējamās demokrātijas vidē un tāpēc guvuši zināmas privilēģijas, stāvokli sabiedrībā, šeit izklāstītā pieeja būs pieņemama, jo tā taču pašos pamatos apdraud pastāvošos un viņu pašu akceptētos spēles noteikumus.
Tomēr autors cer, ka šeit izklāstītais, diskutablais viedoklis varētu rosināt meklēt efektīvāku šobrīd vērojamās uzticības krīzes politiķiem risinājumu, rast iedarbīgāku briestošā konflikta starp vēlētājiem un to interešu pārstāvjiem novēršanas metodi.
Lai Dievs dod mums visiem spēju apzināt, uztvert patiesas demokrātijas iedīgļus, spēju izjust un ņemt vērā atgriezenisko saiti starp savām un sabiedrības vajadzībām, tādējādi ierobežojot savu egocentrismu, dodot adekvātu pienesumu valsts un individuālo interešu konsolidācijā un to apmierināšanā!
Seko mums 
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
