Par rusifikācijas slavināšanas izbeigšanu

»

Vienīgo Cariskās Impērijas tanku rūpnīcu, kas atradās Rīgā un vēl nebija sākusi darboties, neviens neatjaunoja. Kad saprata, ka karš būs,tad tikai Staļins Ulmanim bija ar mieru pārdot četrus brāķētus tankus.
Par armiju vajadzēja ātrāk domāt.

Atbildēt

kapec pastaldauni neizkar zili dzeltenos ukrainas karogus pie kapiem un pie krematorijam latvija? tas tacu ari ir valdibas un pasvaldibu iestades .

Atbildēt

»

Ulmanis neko nav nodevis.Viņš tikai apžēlojās par armiju un tautu,zinot,ka pretošanās 10 reizes lielākai armijai nozīmētu to,ka no Latvijas paliktu pāri tukša vieta.Jau 1939.gadā,slēdzot t.s. bāzu līgumu,krievi draudēja okupēt,ja nepakļausies.Karš jau bija sācies.un tu ko būtu darījis Ulmaņa vietā?Karojis?smiekli nāk....

Atbildēt

kangari lai skatās vai sorosisti ievēro LR Konstitūcijas 100.pantu STRIKTI!Visādām marginālām "organizācijām",kur t.s. patriotiem izdoma varena un jokaina,diez vai nepieciešams atbildēt.Šie katru gadu tādas ražošs.

Atbildēt

»

Man žēl, ka esat tik stulbi...

Atbildēt

Jukums nav tas pats kas te pa komentiem ganās?Kam viņam ielu!?Rakstniekus jau varēja neaiztikt,bet nu tādi laiki…duļķaini…

Atbildēt

Kā cīnīties ar rusofobiju bērnu (un - ne tikai bērnu!) vidū?
( apollo.lv, 19.03.2022.)

Kopš Krievijas realizētās speciālās militārās operācijas un karadarbības sākuma Ukrainā no jauna uzvirmojuši etnisko atšķirību jautājumi arī pie mums, Latvijā. Piemēram, vietnē "Twitter" lietotājus bažīgus darīja kāds ieraksts par situāciju skolā - bērns atsakās sēsties blakus krievu valodā runājošam zēnam. Bērnu un pusaudžu psihoterapeits Nils Sakss Konstantinovs apstiprina, ka krīzes apstākļos "ārā lien" iepriekš mazāk manītas vai piemirstas problēmas, un skaidro, kā cīnīties ar rusofobiju - nu jau pat bērnu lokā.

Kaut jaunā paaudze nav piedzīvojusi padomju laikus un pēc idejas tādam failam kā rusofobija nemaz nebūtu jābūt, arvien jūtams, ka arī jaunieši un pat mazi bērni izrāda nepatiku pret sev "svešo". Konstantinovs skaidro, ka spriedzes situācijās šo problēmu uzpeldēšana no jauna nav nekas neparasts.

"Mierīgos laikos var dzīvot kopā ļoti dažādi cilvēki, bet saasinātos laikos dažādības sāk "līst laukā" un traucēt. Un jāņem vērā, ka tā atšķirības zīme nav obligāti nacionalitāte. Latvijā, saprotams, ir šīs te dažādās etniskās grupas, un tā ir tā galvenā atšķirība, kas kļūst manāma grūtos laikos, bet tas var būt arī jebkas cits. Jo īpaši bērnu vidū - mobings pārsvarā vienmēr tiek realizēts pret tiem, kuri ir citādāki nekā lielākā daļa.

Ja pieaugušie to nekontrolē vai pat atbalsta, bērnu vidū ļoti ātri var izveidoties plaisas, dalījumi - vai nu visi pret vienu, vai divas grupas. To pierāda daudz jautājumu - kurā mājā tu dzīvo, kurā rajonā dzīvo, kurā klubā tu trenējies vai kādu mūziku klausies? Jebkura atšķirības zīme var kļūt par iemeslu sadalīties. Etniskais jautājums, protams, ir kļuvis par dabisku robežu," stāsta speciālists.

Konstantinovs atzīmē, ka upurim nav pat obligāti jābūt mazākumā. "Arī divas pilsētas savā starpā var karot, piemēram. Bet, runājot par situāciju Latvijā un konkrēto gadījumu skolā, jāņem vērā, ka te atspoguļojas pieaugušo problēmas. Pieaugušo vidū nav atrisināts etniskais jautājums - nav atrisināts tas, kā sadzīvot.

Protams, jo īpaši tagad, saasinoties situācijai Ukrainā, tas tiek apspriests arī mājās, pieaugušie neklusē - latvieši izsakās par krieviem, krievi par latviešiem - un saprotams, šis konflikts pārnesas uz bērniem. Šis konflikts pārnesas uz bērniem, viņi to reflektē un atspoguļo. Bērni nav no sabiedrības atrauta daļa, viņi atspoguļo to pašu sabiezušo problēmu, kas dzīvo pieaugušo vidū," skaidro Konstantinovs.

Lai šo izskaustu, speciālists uzsver, ka primāri jātiek galā pašiem, līdz varam sagaidīt pozitīvas pārmaiņas bērnu vidū. "Tā situācija šobrīd ir ļoti sarežģīta, jo nav skaidrības, kā tad mēs, pieaugušie, savā sabiedrībā turpmāk risināsim šo jautājumu. Kas notiks, kā saliedēsim vai nesaliedēsim sabiedrību, kā veidosim attiecības ar krievvalodīgo kopienu? Arī izteikumi sabiedrībā ir ļoti atšķirīgi. Vispirms jātiek galā pašiem. Ir diezgan nejēdzīgi un pat nereāli kaut ko gaidīt no bērniem, kamēr pieaugušie nav vienojušies.

Šeit atspoguļojas tā lielā problēma ar mobingu Latvijā kā tāda. Skolās agresija starp skolēniem ir diezgan nekontrolēta. Līdz ar to tas šobrīd uzplaukst un iezīmējas vēl vairāk, un vēl vairāk iezīmējas mūsu negatavība tikt ar to galā. Skolās nav ne resursu, ne speciālistu, kuri varētu tikt galā ar šīm vardarbīgajām attiecībām. Šī problēma ir bijusi hroniska un nu kļūst ļoti redzama," pauž bērnu un pusaudžu psihoterapeits. Taujāts par to, kurš atbildīgs par skolās notiekošo vardarbību, Konstantinovs pauž stingru pārliecību, ka "skolā atbildīga ir pati skola, un tur nekādu ceļu apkārt nav".

"No vienas puses - jā, bērni skolā atspoguļo sabiedrības attieksmi. No otras puses, skola ir tā vide, kurā bērniem ir raksturīgi izturēties citādi. Bērniem ir dabiski, pat ja mājās ir lieli konflikti, skolā uzvesties pēc skolas noteikumiem. Mājās viņi var uzvesties vienā veidā, skolā pavisam citādi. Ja skolā šādas problēmas pastāv, ir skaidrs, ka tur nav ieviesta pietiekami laba "uzvedības vadība" - ir skaidrs, ka bērni nav apmācīti uzvesties un viņiem nav pietiekama kontrole. Ir ļoti daudz skolu Latvijā, kurās tā ir.

Turklāt Latvijā ir lielākais skolotāju - sieviešu īpatsvars visā Eiropas Savienībā, kas nozīmē, ka ir daudz grūtāk kontrolēt zēnus. Viņiem ir tendence izpaust savu agresiju, ja pretī nav vīriešu figūras. Tajā vecumā tas ir ļoti svarīgi. Otra lieta, skolās tam nepievērš uzmanību - tie ir tikai daži atsevišķi piemēri, kur skolā mācītu bērniem uzvedību un kur šim jautājumam būtu laba pieeja."

Un speciālists atzīmē, ka šķietami nesavienojamo savienot nemaz nav tik neiespējami. "Ir ļoti dažādi piemēri pasaulē - ir valstis, kurās ir ļoti dažādas skolas, ir tādas, kur ir līdzīgas. Te ir jautājums par konkrēto skolu, nevis sistēmu kopumā. Vienmēr ir jautājums par speciālistiem skolā, cik viņi ir spēcīgi un kāda ir iekšējā vide. Pat, piemēram, Amerikas nabadzīgākajā melnādaino rajonā var veidot ļoti drošas un labas skolas, kamēr arī pie labākajiem apstākļiem un lielām finansiālām iespējām var izveidot sliktu skolu, kurā būs problēmas ar bērnu uzvedību.

Te pierādās, ka mēs nedomājam pietiekami par šo jautājumu - mēs domājam par skolu kā vietu, kur bērni jādzen un kaut kas jādabū galvā, un kādā valodā to darīt, bet - kāda ir tā vide? Ja vide ir nelabvēlīga, arī labu skolu absolvējuši bērni izaugs agresīvi un neapmierināti," viņš stāsta. Konstantinovs ir drošs, ka "katra ģimene runās saskaņā ar savām vērtībām, tāpēc labākā lieta, ko vecākiem teikt, ir mudināt bērnu skolā uzvesties, kā tur no viņa tiek gaidīts un, galvenais, nesēt naidu pret skolas vadlīnijām." Viņš stāsta, ka upuri, kuri nopietni cieš no citu pāridarījuma, skolās ir visu laiku, un nav būtiski, kāds ir iemesls - pieaugušajiem ir jāiesaistās.

"Ja bērns ir kļuvis par upuri, viņam vajadzētu uzmeklēt kādu pieaugušo, ar ko par to runāt un kurš par viņu iestāsies. Bet, godīgi sakot, mums tā pieredze Latvijas skolās ar šo ir slikta - ne vienmēr pieaugušie ir uzdevumu augstumos. Tā ir viņu atbildība. Lielākais klupšanas akmens ir nepietiekamā izglītotība - viņi nesaprot vardarbības nozīmi, nezina, cik tā var būt kaitīga. Otrs, negrib noņemties, visi tomēr ir "nokārušies". Un trešais - stigma - ja kaut kas tiks atklāts, par skolu tiks izplatīta slikta informācija.

Daudzi baidās no šīs sliktās reputācijas, kaut gan tam būtu jāstrādā uz otru pusi - tas taču ir pozitīvi, ja skola iesaistās un risina problēmu. Kā arī nav skaidras sistēmas un vadlīniju par to, kā rīkoties. Arī vecākiem ieteiktu negaidīt un rīkoties pēc iespējas ātri, un būt uzstājīgiem. Bērniem ir svarīgi justies vecāku aizstāvētam. Pirmais, ko vecāki var darīt, ir doties pie klases audzinātāja, skolas vadības un, ja tas rezultātus nedod, vērsties institūcijās vai nevalstiskās organizācijās.

Faktu, ka par bērnu ņirgājas, bez ievērības atstāt nedrīkst, jo viņam ir milzīgi psihiskās un fiziskās veselības riski. Vecākiem ir obligāti jāaizstāv, jo tās likmes ir pārāk augstas. Es zinu, ka reizēm tas nav viegli un var likties, ka situāciju var tikai sarežģīt un bērnam ikdienu sabojāt vēl vairāk, bet no visas pieredzes Latvijā un pasaulē mēs redzam, ka šādas situācijas pašas bez sekām neatrisinās, bet tās, kurās neviens nav iesaistījies, beidzas ar nopietnākām sekām," skaidro Konstantinovs.

Atbildēt

»

sakarīgie klusē...kauns jau...

Atbildēt

»

un nodeva Latvijas armiju

Atbildēt

krčdanagaļi pie vars neļaus mainīt maskavas ielu. teikšu, visas citas var nemainīt... katoļticība/ pareizticība/komunisims roku rokā un ražo tupos . IR IZCILA JŪLIJAS LATIŅINAS LEKCIJA PAR BIZANTIJU, KĀPĒC SABRUKA UN KAS IR KRIEVIJA. BIZANTIJAS TRAKĀ KATOLIETE ZOJA IVANA TRAKĀ VECMĀMIŅA

Atbildēt

»

Valodtka Zeļonka no Kijevas.

Atbildēt

»

tie ir 2 dažādi personāži?

Atbildēt

kad Dievs kādu soda, viņš tam atņem prātu

Atbildēt

Pārdēvējot ielas vien, netīkamusvēstures notikumus no apziņas neizdzēsīsim. Vismaz līdzšinējās ielu nosaukumu maiņas kopš 2. Psaules kara to tam apliecinājums.

Atbildēt

Autoram visu pirms vajadzēja parūpēties par uzvārda nomaiņu. Kangars!!!
Tā jau ir, kad smadzenēs tukšums, un cilvēciņš apzinās, tad vīģes lapas vietā drukā goda nosaukumus.
Garīgais defekts pārtop efektā!

Atbildēt

»

Mani neinteresē kā jūdi sauc savu pakalpiņu.

Atbildēt

Vai Ulmanis bija likumīgs prezidents? Arī Latvijā no 1934.g (valsts apvērsums!!!) līdz 1940.gadam bija diktatūra ko viena daļa dēvē par "zelta ulmaņlaikiem". Ulmanis pat nepūlējās rīkot kaut kādas vēlēšanas vispār. Tas palīdzēja sovoku propagandistiem izpušķot okupāciju par demokrātisku revolūciju. Tomēr izrādās ka Rīgā joprojām ir ULMAŅA GATVE. Kad to beidzot pārdēvēs?

Atbildēt

»

Krieviem ir ZEĻENSKIS. Ukraiņiem un citiem Eiropā ir ZELENSKIS.

Atbildēt

taisnvirziena domāšana kā parasti noved pie idiotisma.

Atbildēt

Ja ,Annas Sakses vārdā nosaukto ielu noteikti vajadzētu pārdēvēt par Zeļenska,Klausa Švābes vai kāda cita jūda vārdā nosauktu.

Atbildēt