Iesaki rakstu: 
Komunistu ideoloģija PSRS nebalstījās rusifikācijā kā tādā. Tas nebija virsmērķis, virsmērķis bija komunisms. Krievu valoda bija vienojošais elements pamatā tāpēc, ka tā bija komunistu sākumsabiedrības dominējoša valoda, to tad arī paņēma par bāzi. Ejam pa soļiem, skaidroju.
Ļeņins un pēc tam Staļins uzturēja krievu valodu kā Lingua Franca, vienotu valodu ļoti daudznacionālā sabiedrībā, kurai bija plānveidā jāiet uz komunismu. Vienojošu valodu vajadzēja, loģiskākā izvēle bija krievu. To tad salīdzinoši ātri (1930) uzsvēra skolās, valdības kabinetos, medijos, veidoja kā elites jeb prestižas valodas auru.
Ja vēlējies virzīties pa sociālo trepi, krievu valoda atvēra durvis. Starp citu, ļoti līdzīgi, kā bija ar vācu valodu pirms krieviem. Vairums elites pue mums runāja vai nu vāciski, vai tikai vāciski. Tos sauca par kārklu vāciešiem, un vēlāk komunistiskais proletariāts palūdza aizvākties arī tos. Tā tradīcija mums nav sveša.
Turpinām par krievu valodu. Sākotnēji Ļeņins atbalstīja lokālās valodas tā sauktās „koreņizacija” jeb komunisma iesakņošanās programmas ietvaros, lai vairotu daudznacionālo etnisko grupu atbalstu komunisma ideoloģijai. Tas praktiski nozīmēja atbalstu nacionālām literatūrām, kultūrai, izglītībai nacionālajās valodās, tostarp ukraiņu, baltkrievu, Centrālāzijas un Kaukāza. Mērķis bija promotēt komunismu, tas bija virsmērķis.
Staļins, būdams gruzīns, starp citu, piedeva gāzi rusifikācijai, komunisma vienojošai valodai. Komunisms bija svarīgāks pat par viņa paša nacionalitāti. Nacionālās valodas netika aizliegtas, bet krievu valoda tika virzīta kā dominante. 1938. gadā izglītības reforma ieviesa krievu valodu kā obligātu skolās, citu valodu izmantošana oficiālā kontekstā tika virzīta kā nevēlama. Izglītībā un birokrātijā tika virzīta krievu valoda kā dominējošā. Tas spieda citu valodu pārstāvjus „asimilēties”, ja gribēji būt whoiswho.
Pašu komunistu vidū bija diskusija, īpaši agrīnajā periodā. Daži līderi uzskatīja daudzvalodību par pozitīvu elementu, kas palīdzētu nodrošināt atbalstu globāla komunisma būvniecībā, savukārt citi bažījās par to, ka tas veicinās nacionālismu, kas apdraudēs „padomijas” vienotību. Ievērojot, ka valodu padomijā bija ļoti daudz un nebija vienotības par pareizāko metodi komunisma mērķu sasniegšanā, rusifikācijas atbalstītāju mērķi tā arī nekad netika sasniegti.
Neskatoties uz to, ka krievu valoda beigās dominēja visur oficiālajā telpā, daudzas citas valodas ne tikai izdzīvoja, bet uzplauka dažos kontekstos. Ukraiņi, gruzīņi, armēņi un arī latvieši, starp citu, saglabāja savu literāro un kultūras (dziesmusvētki, tostarp) tradīciju un valodu. Man personīgi latviešu valodu mācīja krietni labāk nekā tagad. Tagad latviešu valoda skolās ir iemesta miskastē kopā ar matemātiku.
Jā, pie reizes atvainojos, ka neizsakos literāri perfekti, mani vairāk skolā interesēja fizika, tāpēc tieši valodas prasmes man ir ar „defektu”. Bieži rakstu itkā, nevis it kā, kuru citiem padomju skolā skaidri izskaidroja - tu taču negribi, lai tavas abas ausis salīmē kopā?
Visa šitā rezultātā rusifikācija ir problēma, to taču virzīja, bija rezultāti, bet tā nav galvenā. Galvenā ir komunisms. Mēs esam izkropļoti ar komunisma domāšanu, kas mums liedz attīstīties, palikt turīgiem un brīviem.
Kādu teorētiski vēlamies redzēt savu valsti? Satversmes mērķis bija „brīva” Latvija, kas nozīmē brīvus cilvēkus savā valstī, bet komunisma domāšana liek akceptēt nebrīvi. Komunistisku kolhozu, par kādu tagad pārtop ES. Tie mūsu ievēlētie deputāti, zīles, koli, pozņaki ir komunistu kropļi. Diemžēl ES pārtop komunistiskā kolhozā, lai gan sākotnēji tā nebija domāta tāda, tolaik balsoju par citu, sākotnēji iecerēto. Brīvu, neatkarīgu valstu savienību.
Mēs esam caurcaurēm komunisti. Tā ir nolemtība, bet ne bezcerīga, es ceru.
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
