Par rusofobiju. Par atļauto naidu latviešu tautā
Zane Blumberga-Butkeviča03.02.2026.
Komentāri (229)
Iesaki rakstu: 
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Par rusofobiju. Par atļauto naidu latviešu tautā. Bēdīgi.
Tautība man nav noteicošais. Attieksme — ir. Es diezgan labi jūtu, kad es kā persona nepatīku. Un mani vienmēr mazliet uzjautrina cilvēki, kuri mazohistiski tomēr turpina sekot man līdzi. Cieniet sevi. Aizejiet.
Un es ļoti skaidri redzu, kā dažos atļautais naids pret krieviem ir kā uzpūties augonis — sāpīgs, bet barots. Arī politiski atļauts. Skumji.
Cilvēks nesākas ar tautību. Katrā cilvēkā ir Dieva attēls — jebkurā, neatkarīgi no tautības. Tikai naids šo attēlu izkropļo.
Kā teica Rūdolfs Blaumanis: “Sirdsapziņa ir bargākais tiesnesis.” Un vārdi vienmēr atklāj, no kurienes tie nāk. Un es neesmu gatava šai dziesmai dziedāt līdzi.
Inteliģence sākas tur, kur Aleksandram Puškinam nav jāvelk maiss galvā un kur paši savus Dziesmu svētku dejotājus un dziedātājus neizsmejam. Tur, kur var vienlaikus pateikt, ka Pēteris Iļjičs Čaikovskis ir ģeniāls un ka Raimonds Pauls ir mūsu nacionālā vērtība — un saprast, ka tas viens otru nemazina.
Kultūra nav karš. Valoda nav ierocis — ja vien to par tādu nepadara bailes. Kādā valodā es dziedāšu — tā ir mana izvēle. Man svarīgi ir vārdi. Jo, kā rakstīts senajā Grāmatā: iesākumā bija Vārds. Un politiskās spēles manu viedokli nemainīs, ticību arī ne.
Kā rakstīja Fjodors Dostojevskis rakstīja: «Свобода — не в том, чтобы сдерживать себя, а в том, чтобы владеть собой.» (Brīvība nav sevis ierobežošanā, bet sevis pārvaldīšanā.)
Pārpublicēts no Facebook
Seko mums 
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
