Par sabiedrības “pāraudzināšanu”, latviešu valodu un komunismu

Lamāšana jeb skandāls vienkārši ir veids, kā aktualizēt problēmu, pamodināt. Pāraudzināšana nenotiek, pēc būtības notiek individuālo nostāju precizēšana. Un arī tai ir vērtība.

Viens uzskatāms piemērs ir “cīņa par valodu”. Liāna Langa lamā visus, pamatā “savējos”, latviešus. Klāj kategoriskiem epitetiem. Iekrieveklis vai perfektais teicamnieks vienvalodnieks. Citas gradācijas nav. Viena liela daļa, es domāju - 80-90% ir dziļi apvainojušies un viņu “ienīst”. Tā ir dominējošā attieksme jebkur, kur man sanāk komunicēt privāti. Citi turpina lietot krievu valodu arī medijos, ja tas ir krievu medijs - signalizē sen iesēdušos ieradumu dzīvei divkopienu sabiedrībā, kāda te pēc fakta ir.

Bet ir ļoti nedaudzi daži, kurus apsaukuši par mēslu un kuri tomēr saka - es sapratu, ka nedaru īsti pareizi. Pamodināti ar lamāšanu! Vajag vairāk uzstāt runāt latviski, par maz to darīju, latvietis ir adapteris, pielāgojas jebkuram baronam, vācu vai krievu. Tas mums palīdzējis izdzīvot. Nu un tad piekoriģē publiski redzamo pusi, virtue signalling.

Nekāda lielā pāraudzināšana nebūs, pieaugušu cilvēku tu nepāraudzināsi. Piepucēsim redzamo fasādi. Bet nevar jau teikt, ka tas ir slikti - nomazgāta fasāde ir labāka par nemazgātu. Akcentēsim, signalizēsim vismaz ārēji, nedaudz piepacelsim kalpa gēna pašapziņu.

Ar to komunismu ir līdzīgi. Mēs esam sarkani kā uzpucēts un ievaskots tomāts. Ir jau tikai divi fundamentāli sabiedrības pārvaldes modeļi. Viens no Platona, kas privātīpašumu noliedz uz visu piedāvā risināt ar “godīgi” argumentāciju (aka kolektīvisms jeb kolhozs, jeb komunisms vai fašisms, citi kolektīvisma, faktiski tirānijas atvasinājumi), un otrs ir no Aristoteļa - nenoliegt cilvēka egoistisko dabu, ļaut raust savā alā, kas iespējo labāko iznākumu. Ja tu cilvēku nemotivē atbilstoši cilvēka dabai, tad viņš kūkos zem banānkoka un nekāda sabiedrības uzplaukuma nebūs.

Ekonomikas zinātnē to pazīst kā Ādama Smita neredzamo roku, Aristoteļa laikā to sauca par oikonomiju jeb, kā to šodien sauc, - ekonomiku. Pats Aristotelis jau arī bažījās, ka cilvēka daba varētu izspēlēt kādu sliktu triku, un piedāvāja to mājsaimniecību jeb “oikos” peļņu pieskatīt, arī ierobežot. 2000 gadus atpakaļ jau nekas vēl nebija izmēģināts, maz, kas tur sanāks.

Un sanāca tā, ka visu labklājību pasaulē nodrošināja tas Aristoteļa modelis. Ekonomika, mājsaimniecību iekšējais dzinulis stiept visu savā sētā. 30 lattes versijas katrā kafūzī, 100 desu veidi, mobīļi gan benzīna, elektro un pat lidojoši ir oikonomijas modeļa sasniegums.

Nevienlīdzība jau arī vienmēr bijusi, daži oikosi spējīgāki un izlēmīgāki, sarausuši daudz. Nu un? Kara lordu laikā pat karaļiem negāja viegli. Atnāk kaut kādas “iesnas”, un tu esi beigts. Mūsdienās nekrietnie oikosi, nekrietnas peļņas vadīti. ir radījuši pavisam krietnas zāles. Bet tāpat skaitās nekrietni, jo pelna megamega.

Nu un kā ar Latviju? Komuņagas, visu skata tikai idealizēta kolhoza izpratnē. Tas nekas, ka tev veicī ir dajebkāda desa, farmā zāles, aļikā superlētas trusenes jebkurās varavīksnes krāsās par pāris eirīšiem. Tāpat slikts esot tas oikosu radītais.

Komuņagu “godīgas pārdales” arguments mums dominē politiskajā telpā, dominē sabiedrībā. Viens ir otra spogulis. Algas izskata godīgs/negodīgs kontekstā, desas cenu turpat, ekonomisko attīstību “ēnu ekonomikas apkarošanas” kontekstā.

Problēma ir tikai tā, ka šāda attieksme labklājību nerada, pensijas nepalielina, jo tās var palielināt tikai no sabiedrības kopumā nopelnītās naudas. Komuņagu metode “godīgi” nopelnīto nepalielina, bet toties noslepkavoto skaits no komuņagu “godīguma” pārspēj jebkura sērijveida slepkavas rekordus, pareizinātu ar zilions.

Kamēr komuņagas turpinās godīgi vēlēt lupatlašus, jo sola “godīgi”, mēs arī paliksim lupatlaši visi.

Novērtē šo rakstu: