Par SIA "Europark Latvia" un parādu piedziņas uzņēmuma „Lindorff Oy” Latvijas filiāli

Te svarīgi pieskarties jautājumam par normatīvā akta jēdzienu un normatīvo aktu juridiskā spēka hierarhiju. Piemēram, Administratīvā procesa likuma (APL) 15.panta otrā daļa nosaka: „Iestāde un tiesa ievēro šādu ārējo normatīvo aktu juridiskā spēka hierarhiju:

1) Satversme;

2) likums;

3) Ministru kabineta noteikumi;

4) pašvaldību saistošie noteikumi.”

Piemēram, policija par stāvēšanas noteikumu pārkāpšanu soda saskaņā ar ārējo normatīvu aktu – Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksu. Bez ārējiem normatīvajiem aktiem ir arī iekšējie normatīvie akti. APL 16.panta pirmā daļa nosaka: „Iekšējais normatīvais akts ir saistošs tam publisko tiesību subjektam, kas šo aktu izdevis, kā arī šim publisko tiesību subjektam padotajām institūcijām. Privātpersonām iekšējais normatīvais akts nav saistošs.” Piemēram, ceļu policijas darba organizāciju reglamentē 2010.gada 22.februāra noteikumi Nr.5 – „Dienesta pienākumu izpildes organizācija un kontrole sabiedriskās kārtības nodrošināšanas un satiksmes uzraudzības jomā.”

SIA noteikumiem nav normatīva un saistoša rakstura, ja vien konkrēts cilvēks – transportlīdzekļa vadītājs – nav piekritis šādus noteikumus ievērot. Taču šeit parādās būtiskākais „Europark” darbības trūkums – parasti „soda kvītis” tiek sūtītas transportlīdzekļu īpašniekam bez jebkāda tiesiska pamata. Civillikuma 1402.pants nosaka: „Saistību tiesības rodas vai nu no tiesiska darījuma, vai no neatļautas darbības, vai pēc likuma.” Tātad sīkāk par katru no saistību rašanās pamatiem:

(1) Civillikuma 1403.pants nosaka: „Tiesisks darījums ir atļautā kārtā izdarīta darbība tiesisku attiecību nodibināšanai, pārgrozīšanai vai izbeigšanai.” Novietojot transportlīdzekli stāvēšanai, transportlīdzekļa vadītājs faktiski noslēdz ar Europark līgumu par transportlīdzekļa novietošanu un līdz ar to piekrīt SIA noteikumiem. Bet transportlīdzekļa īpašnieks, ar kura transportlīdzekli brauc cita persona, parasti nav dibinājis nekādas tiesiskas attiecības ar Europark, t.i., nav slēdzis līgumu par transportlīdzekļa novietošanu stāvēšanai.

(2) Civillikuma 1635.pants nosaka: „Katrs tiesību aizskārums, tas ir, katra pati par sevi neatļauta darbība, kuras rezultātā nodarīts kaitējums (arī morālais kaitējums), dod tiesību cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot.”Transportlīdzekļa īpašnieks, kurš nav novietojis transportlīdzekli stāvēšanai, nav veicis nekādu neatļautu darbību attiecībā pret Europark.

(3) Latvijā nav neviena likuma, ne arī kāda cita normatīvā akta (te jēdziens likums ir jāsaprot plašāk – visi ārējie normatīvie akti), kurš noteiktu, ka transportlīdzekļa īpašniekam būtu jāveic kaut kādi maksājumi Europark.

Savās soda kvītīs „Europark” atsaucas uz Civillikuma 1428. un 1537.pantu, norādot, ka SIA stāvvietas lietošanas noteikumi ir uzskatāmi par līgumu starp klāt neesošām personām. Taču tādā gadījumā soda kvītis, lēmumi, piedziņas dokumenti ir jāsūta tieši tai personai, kura novietoja transportlīdzekli stāvvietā, nevis transportlīdzekļa īpašniekam. Civillikuma 1405.pants nosaka: „Lai darījumam būtu tiesīgs spēks, ir vajadzīgs, lai tā dalībniekiem būtu tiesībspēja un rīcībspēja šā darījuma taisīšanai; pretējā gadījumā darījums nav spēkā”. Parādu piedziņas uzņēmums „Lindorff” nav spējis paskaidrot, kā transportlīdzeklis var noslēgt distances līgumu, zinot, ka transportlīdzeklim nepiemīt ne tiesību spēja, ne rīcības spēja noslēgt līgumu.

P.S. Vēl divas lietas. Ja transportlīdzekļa vadītājs atzīst, ka ir izmantojis stāvvietas pakalpojumus, tad jāņem vērā, ka abu minēto uzņēmumu prakse prasīt līgumsodus dubultā apmērā ir prettiesiska. To ir atzinis Patērētāju tiesību aizsardzības centrs ar 2007.gada 16.novembra lēmumu Nr.58-lg. Šis lēmums atstāts spēkā ar LR Ekonomikas ministrijas 2008.gada. 13.marta lēmumu Nr.61-7-2681. „Europark” šo lēmumu nepārsūdzēja tiesā.

Otra lieta. Pie autora vērsās kāda persona, kurai tika atteikts kredīts dzīvoklim, jo šī persona atradās „Lindorff” parādnieku datubāzē. Šajā sakarā LR Datu valsts inspekcijas 2013.gada 11.jūnija vēstulē Nr.2-1/4402 norādīts, ka, ja persona izteikusi iebildumus pret parāda esamību, tad „Lindorff” nav tiesīgi iekļaut un glabāt personu datus datubāzē saskaņā ar Parādu ārpustiesas atgūšanas likumu.

Novērtē šo rakstu: