Par spīti ārkārtas stāvoklim Rēzeknē tapusi padomju karavīriem veltīta "Uzvaras aleja"
Pietiek lasītājs17.11.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Šī gada pavasarī jau tika ziņots par to, ka Rēzeknes vate ar mēra Aleksandra Bartaševiča atbalstu bija ieplānojusi iestādīt t.s. „Uzvaras dienas” septiņdesmitpiecgadei veltītu „Atmiņas un uzvaras aleju” (Аллея Памяти и Победы)
Saistībā ar COVID-19 izplatību no 75 bērziem, kuriem vajadzēja simbolizēt padomju armijas uzvaru „Lielajā Tēvijas”, toreiz tika iestādīti vien 10. Atlikušos 65 vietējie prokremliskie aktīvisti solīja iestādīt, citēju, „kā tikai atļaus epidemioloģiskā situācija”.
Izrādās, ka Rēzeknes mēra un atbalstītāju vērtējumā labvēlīga epidemioloģiskā situācija bija iestājusies aizvadītajā sestdienā, laikā, kad vidējais saslimušo skaits valstī bija sasniedzis 400-500 cilvēkus diennaktī.
Gan maijā, gan novembrī līdztekus vietējiem prokremliskajiem aktīvistiem (biedrībai „Slavija”) bērzu stādīšanā piedalījās arī no „Saskaņas” ievēlētais pilsētas mērs Aleksandrs Bartaševičs, kura klātbūtne veicināja aizdomas, ka padomju karavīriem veltītās alejas tapšanā varētu būt piesaistīts pašvaldības vai Eiropas fondu finansējums.
Rēzeknes Domes mājaslapā ir lasāms, ka Vipingas mikrorajonā iestādītie bērzi tur nonākuši, pamatojoties uz kādas SIA “Ainavu izpētes un plānošanas institūts” izstrādātās Rēzeknes apstādījumu koncepcijas autoru rekomendācijām.
Šī gada maijā šīs pašas SIA eksperti uzstājās „Latvijas-Krievijas pārrobežu sadarbības programmas” organizētā seminārā. Toreiz projekta „Zaļās pilsētvides plānošana un pārvaldība ilgtspējīgai pilsētu attīstībai Latvijas – Krievijas robežpilsētās” ietvaros Rēzeknē un Pleskavā tika izraudzītas divas it kā degradētas teritorijas, kurā tiks izstrādāta attīstības koncepcija.
Rēzeknē šim mērķim tika izvēlēts Vipingas mikrorajons, kur „sagadīšanās pēc” atrodas pilsētas mēra un viņa brāļa privātmājās, kā arī nupat iestādītā „Atmiņas un uzvaras aleja”.
Projektam atvēlētais finansējums 2020.-2024.gadam sastādīja 650 560,77 eiro. Lielāko daļu no tā veidoja iepriekšminētās pārrobežo sadarbības programmas līdzfinansējums. Savukārt Rēzeknes pašvaldības līdzfinansējums – 10% no kopējās summas.
Starp citu, šī gada jūnijā „Latvijas-Krievijas pārrobežu sadarbības programma” bija nonākusi mediju redzeslokā saistībā ar Krievijas centieniem Latvijas Armijas bāzes tuvumā izvietot novērošanas kameras apkārt Alūksnes ezeram. Toreiz projekts tika apturēts ar Valsts Drošības dienesta ziņu.
Rezumējot izskatās, ka Rēzeknes mērs kārtējo reizi ir visus bezkaunīgā veidā aptinis pa pirkstu – izmantojis ES finansējumu, lai pie savām mājām uzceltu piemiņas vietu Sarkanās armijas uzvarai pār nacistisko Vāciju. Savukārt Krievija turpina nesodīti izmantot ES un Latvijas budžeta līdzekļus, lai finansētu pret mums izvērsto hibrīdkaru.
Seko mums 
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
