Par Strīķes-Bendrātes metodi un Korupcijas novērošanas un apmācības biroju

Tātad, kā jau labi zināms, pašlaik Jutas Strīķes vadītā politiskā policija atzinusi: tas nav nekas slikts, ka tagadējā Vienotības pārstāve vairāk nekā trīspadsmit gadus slēpusi to, ka Aivara Lemberga vietā un par viņa naudu iegādājusies kapitāldaļas Kurzemes radio, turklāt vēl apņēmusies veikt Lemberga daļu pārvaldīšanu, vadoties „tikai un vienīgi” no Lemberga „interešu viedokļa”.

KNAB, kā tiek ziņots, ir apliecinājis, ka pilnībā tic savus pakalpojumus tirgojušās Bendrātes skaidrojumam: „Līgumā rakstīts melns uz balta, ka devējs var mainīt mutiski nosacījumus, un mēs [ar Lembergu] mutiski arī vienojāmies par to, ka līgums vairs nav spēkā, ka darbs ir pabeigts, viss ir izdarīts, nauda ir ielikta lietā un līgums vairs nav spēkā.”

Tāpat no KNAB, kas ar augsti idejisko Strīķi – kurai tagad taču pa kājām neskalojas visādi korumpēti un politiski angažēti Vilnīši – nu tik nīdēšot korupciju visos iespējamos veidos, nav atskanējis pat pīkstiens par iznomājamās Bendrātes jau atklāti ņirdzīgo (akurāt viņas pakalpojumu pircēja stilā) skaidrojumu, ko tad nozīmējis viņas rudenī skaidrotais par to, ka deputāte jau esot „atstrādājusi” Lemberga doto naudu.

„Tas vārds „atstrādāt”, tas ir grāmatvedisks termins, oficiāli lietots, un to es arī KNAB parādīju, ka vēl tajā laikā tāds vārds tika lietots. Ja to žurnālisti iztaisīja par kaut kādu sensāciju vissliktākajā nozīmē, ka tas tiek atstrādāts kaut kā politiski vai kā, tad tā nav taisnība, tas bija pilnīgi tikai un vienīgi grāmatvediski,” – arī šis Vienotības pārstāves skaidrojums Strīķei ir šķitis gana labs.

Visi tie, kas līdz šim ir klaigājuši par KNAB dubultstandartiem, negodīgumu un politisko angažētību, nu var gavilēt – jau pirmajās netraucētajās korupcijas apkarošanas nedēļās Strīķe ar saviem principiālajiem līdzgaitniekiem viņiem ir pasniegusi tik lielisku dāvanu. Tāpat kā tiem, kam vajadzēja iemeslu vēlreiz parunāt par Vienotības standarta dubultmorāli.

Taču nelaime tā, ka, pestījot no ķibeles savu politisko saimnieku un labvēļu aizgādībā esošo iznomājamo Bendrāti, Strīķe vienlaikus ir izsniegusi ne tikai velti saviem nedraugiem, bet arī grūti pārvērtējamu dāvanu visiem korumpantiem un korumpantiņiem.

Tas, kas ir izdarīts, pēc pasūtījuma vai „lūguma” attaisnojot vienu Bendrāti, bez pārspīlējumiem var tikt vērtēts kā Latvijas valsts amatpersonām izsniegta totālā indulgence visā, kas attiecas uz dažādiem „trauksmainajā jaunībā” parakstītiem dokumentiem, pieņemtiem labumiem un tamlīdzīgām lietām, kā arī primitīviem meliem jau mūsu dienās.

Kā tā? Ļoti vienkārši – iedomājieties paši kādu deputātu (ministru, policistu, prokuroru, ierēdni), par kuru dienas gaismā nāk papīrītis ar šķietami nepārprotamu saturu: tā un tā, pirms tik un tik gadiem pagrābis tik un tik naudas no tā un tā, pretim solot to un to. Ko deputāts (ministrs, policists, prokurors, ierēdnis) darīs, labi atceroties iznomājamās Bendrātes glābējnūjiņu? Skaidrs, teiks to pašu, ko Strīķes KNAB jau atzinis par labu esam, – jā, kaut kas tāds bija, bet sen jo sen mutiski esam visu nokārtojuši, visu lauzuši, nekādu saistību vairs nav, liecieties nu mierā!

Vēl vairāk – vai varat iedomāties, ka, klajā nākot ziņām par Strīķes-Bendrātes metodi, kaut jel viens korumpants jebkurā izdevīgā gadījumā un jebkurā situācijā neapbruņosies ar līgumu, kurā lieliem, melniem burtiem būs ierakstīts – līgums skaitās mutiski lauzts jebkurā brīdī, kad vien kādam ir ērti uzskatīt to par lauztu?

Kas gan tas ir, ja ne korupcijas novērošanai sekojoša korupcijas apmācība?

Novērtē šo rakstu: