Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
NĀVE audiogrāmata

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Šā gada 20. oktobrī žurnāliste Sallija Benfelde sociālajā medijā "Facebook" publicēja savu viedokli par manu rakstu "Ko mums nestāsta, un cik bīstami tas ir?". Jau pirmajā teikumā pasludinot, ka tur "juku jukām bija meli", viņa nedod ne saiti uz rakstu, ne virsrakstu, vien pasaka, ka tas esot "komentārs NRA", lai gan patiesībā raksts bija publicēts portālā "la.lv".

Arī turpmākajā tekstā Benfeldes kdze neapgrūtina sevi ar faktiem un argumentiem, kas apliecinātu, kur tieši manā rakstā viņa ir atradusi melus. Lasītājiem vienkārši jānotic viņai uz vārda – gan par meliem, gan par to, ka mans raksts esot bijis "kārtējais spļāviens Latvijai, pie reizes arī sabiedriskajiem medijiem".

Tomēr nevar teikt, ka Benfeldes kdze iztiktu gluži bez argumentiem. Komentārā viņa raksta: "Viņas pirmais vīrs bija Miervalda Ramana dēls. Meitas uzvārds Bokalova. Māte bija kompartijas centrālkomitejas nodaļas vadītāja. Tēvs bija Krievu drāmas funkcionārs. Kas bija Miervaldis Ramans, var viegli atrast."

Ka teksta analīzes vietā ir jāuzbrūk autora personai, ir sen zināms un iecienīts propagandistu paņēmiens. Esmu to piedzīvojusi arī agrāk. Publiskās diskusijās esmu saukāta par fašisti, rusofobi, Kremļa aģenti, Pleiboja zaķi, kam vieta erotiskā šovā, raganu, kam jādeg sārtā, čekisti, liberasti, rasisti, velkomisti, homofobi, reiz pat par sorosīti un turpat līdzās par Lemberga propagandisti. Parasti uz šādiem komentāriem neatbildu. Taču šoreiz atbildēšu gan.

Ka mans tēvs bija krievs, nav mana izvēle. Un arī viņa izvēle tā nav. Bet, ka mans tēvs, krievs būdams, uzaudzināja mani par latvieti, tā gan ir viņa izvēle. Un vēl tāds "sīkums" – mans tēvs bija aktieris, nevis "Krievu drāmas funkcionārs".

Ka mana māte strādāja LKP CK, nav mana izvēle. Taču arī par viņas izvēli to grūti nosaukt. Voldemārs Kalpiņš, toreizējais kultūras ministrs, manu māti pēc universitātes beigšanas uzaicināja strādāt pie sevis ministrijā. Viņa šo piedāvājumu pieņēma ar prieku. Taču bija kāda svarīga nianse: viņas tēvs, mans vectēvs Jānis Dimpēns, bija politisks ieslodzītais (sākumā Butirku cietumā Maskavā, tad lēģerī Ivanovas apgabalā), tā sauktais "padomju tautas ienaidnieks".

Pēc Staļina nāves vectēvs tika reabilitēts, taču sodāmības ēna palika. Un tad mana māte tika uzaicināta uz pārrunām ministrijas "piektajā nodaļā", kā toreiz sauca personāldaļu, bet dažas dienas vēlāk – uz pārrunām LKP CK, kur viņai piedāvāja strādāt kultūras nodaļā. Māte atbildēja, ka viņai patīk pašreizējais darbs un to mainīt viņa negribētu.

Tad viņai laipni paskaidroja, ka atteikuma gadījumā viņu vai nu savervēs, vai iznīcinās čeka. Bet, ja viņa piedāvājumu pieņems, čeka klāt neķersies – to viņi garantējot. Un vēl it kā starp citu piebilda: jūs taču negribat atlikušo mūžu dzīvot ar domu, ka esat sagandējusi ne tikai savu, bet arī tuvinieku un sava bērna dzīvi.

Nezinu, vai to var saukt par izvēli, bet māte izvēlējās strādāt LKP CK. Tiesa, par nodaļas vadītāju viņa nekad nav bijusi, bet tādas "nianses" neievērot, šķiet, piederas pie Benfeldes kdzes stila.

Māte strādāja ar komponistiem un māksliniekiem. Reiz viņa stāstīja, kā pēc Kurta Fridrihsona ekspozīcijas apskates (tādas vienmēr notika pirms izstāžu atklāšanas) kultūras nodaļas vadītājs Goris teicis, ka vairāki darbi būtu no ekspozīcijas jāizņem. Māte iebilda, ka tā nedrīkst, jo darbu kopums veido vienotu tēlu. Tad Goris pajautājis: "Kas par to uzņemsies atbildību?" Māte pateikusi: "Es!" Darbus neizņēma, izstādi atklāja, māti no darba neatlaida.

Viņai izdevās pārliecināt visaugstāko vadību, ka radošajiem cilvēkiem ir nepieciešami atbilstoši apstākļi – ne vien dzīvokļi, bet arī darbnīcas. Tā Rīgā sāka celt tā sauktās mākslinieku un komponistu mājas, kur bija ieplānotas arī darbnīcas.

No darba viņa aizgāja, vēl pirms es iestājos filmu augstskolā, 1973. gadā, četrdesmit astoņu gadu vecumā, veselības stāvokļa dēļ. Viņai tika piešķirta otrās grupas invaliditāte. Ienīst sistēmu un būt spiestai tajā darboties viņai bija pārāk smags pārbaudījums. Taču saprast tik smalkas nianses varēs vien tie, kas spēj domāt ar sirdi.

Ar fiziķi Gunti Ramānu apprecējos 1979. gada augustā, aizgāju no viņa 1981. gada jūlijā. 1982. gada jūlijā iepazinos ar diriģentu Kārli Beinertu, kopš tā brīža esam kopā.

1982. gada decembrī nāca klajā mana pirmā pilnmetrāžas filma "Aizmirstās lietas", ko nopirka Ungārijas, VDR un Somijas televīzija. Latvijā šī filma tika "nolikta plauktā". Ne ideoloģisku vai māksliniecisku apsvērumu dēļ, bet tādēļ, ka tā bija ieteicis mans bijušais vīratēvs.

Paredzētā filmas dublāža latviešu valodā tika atcelta, bet par to, ka netika apgūti tai ieplānotie līdzekļi, kinostudijas vadība mani depremēja 50 procentu apmērā no mana honorāra. Tādas, lūk, bija manas "īpašās tiesības", par kurām Benfeldes kdzei esot stāstījuši kaut kādi "kinošņiki".

Un visbeidzot Benfeldes kdzes galvenais trumpis – čekas kartīte ar segvārdu "Kate", ko viņa izmanto kā savas publikācijas ilustrāciju. Tiesa, ar piebildi "bet, protams, es nedrīkstu apgalvot un neapgalvoju, ka Vija Beinerte ir sadarbojusies ar čeku". Benfeldes kdze tikai "aicinot padomāt".

Šķita, ka te viss jau ir izrunāts un iztiesāts, taču, kā izrādās, Benfeldes kdzei par to tomēr joprojām ir savs viedoklis.

1987. gada martā pēc manas uzstāšanās kino plēnumā ar tam laikam ļoti asu runu Kongresu nama vestibilā, kur biju izgājusi uzreiz pēc uzstāšanās, pie manis pienāca divi man nepazīstami vīrieši, kā izrādījās – VDK darbinieki Nadziņš un Dreijers, un teica, ka viņi ar mani gribētu aprunāties. Atbildēju, ka man nav ko piebilst pie tā, ko esmu pateikusi no tribīnes. Viņi uzstāja, ka tomēr esot daži jautājumi, taču vestibils neesot sarunai piemērota vieta.

Sākumā viņi man piedāvāja tikšanos kādā dzīvoklī (to, ka ir tādi konspiratīvie dzīvokļi, tobrīd jau zināju, bet nezināju, ka izmantot konspiratīvo dzīvokli kā tikšanās vietu ar personu, kas nav saistīta ar VDK, ir rupjš VDK iekšējās kārtības noteikumu pārkāpums). Jebkurā gadījumā tikšanās kādā dzīvoklī ar man nezināmiem cilvēkiem bija man nepieņemama. Tad viņi piedāvāja satikties kādā klusā parkā. Atbildēju: nekādas slepenības – ja jums ir kas jautājams, tad tikai publiskā vietā, atklāti, citu cilvēku acu priekšā.

Saruna notika restorānā "Rīdzene", uz to ieradās tikai Dreijers. Piecpadsmit minūtēs (viņš paguva izdzert tasi kafijas, es – glāzi ūdens) viss bija izrunāts – es pateicu skaidru un nepārprotamu nē. Un tas arī viss. Ne Dreijeru, ne Nadziņu pēc tam es netiku redzējusi.

Dzīvoju mierīgi līdz pat 2018. gada 20. decembrim, kad Krievijā svin čekistu dienu, bet Latvijā (kāda sagadīšanās!) tika publicēti tā sauktie "čekas maisi" – tā arhīva nelielā daļa, kas netika iznīcināta vai izvesta uz Maskavu.

Indulis Zālīte, Totalitārisma seku dokumentēšanas centra konsultants, šā centra vadītājs no 1995. līdz 2008. gadam, teica, ka man esot paveicies, jo uz manas statistiskās kartītes 1990. gada februārī, kad visas lietas vēl atradās Latvijā, kāds pārbaudītājs ar roku ir krieviski uzrakstījis "nesadarbojas" un uzspiedis zīmogu "iznīcināts". Kāpēc kartīte nav iznīcināta, Zālīte nemācēja teikt. Vien piebilda, ka maisos esot vēl dažas kartītes ar līdzīgu atzīmi.

Ko nozīmē uzraksts "nesadarbojas"? To, ka trīs gadu laikā nav reģistrēts neviens aģentes "Kates" ziņojums. Un no kurienes gan lai tāds rastos, ja ne mutvārdos, ne rakstveidā es neesmu ne Dreijeram, ne Nadziņam sniegusi nekādas ziņas vai pārskatus?

"Vienmēr ir jābūt kādam, kas runā no tiem, kam nav balss." Tā es atbildēju Albertam Belam, kad viņš man teica: "Vija, tu taču zini, ka esi tīra, es zinu, ka tu esi tīra, un tie, kas tevi pazīst, to zina. Kāda tev daļa gar pārējiem, netērē laiku tiesu darbiem!"

Es tomēr nolēmu tērēt. Ne pasaules dēļ, bet tāpēc, ka ir pieļauta netaisnība.

Jā, maisos ir 350 kartītes ar reālu noziedznieku vārdiem, tiem, kas sadarbojās ar "Smeršu", nodeva kureliešus, nacionālos partizānus, arī Dzintras Gekas tēvu. Ir "farcovščiki" un citi sīka labuma meklētāji. Un turpat līdzās – Andris Slapiņš un Juris Podnieks. To, ka Latvijā atstātajā arhīva daļā vienā maisā ir viltīgi sajaukta patiesība, puspatiesība un meli, pētnieki zināja un no tā brīdināja. Jo tas, ka ir kartīte, vēl nenozīmē, ka cilvēks patiešām ir sadarbojies ar VDK, gluži tāpat kā tas, ja Latvijā atstātajā arhīva daļā kartītes nav, nenozīmē, ka cilvēks nav sadarbojies ar VDK.

Dzejnieks Jānis Rokpelnis, sirdsapziņas pamudināts, publiski atzina savas sadarbības faktu, taču viņa vārds maisos netika atrasts. Kad Georgs Andrejevs jau kā Latvijas Republikas ārlietu ministrs sāka gatavot ārvalstnieku likumu, kas paredzēja priekšlaikus demobilizēto okupācijas armijas virsnieku un viņu ģimenes locekļu repatriāciju, pēkšņi viņa kartīte atradās maisos. Par to Georgs Andrejevs man intervijā teica: "Atbrauc uz Strasbūru Panteļejevs, vēl kad mēs tur bijām kā Augstākās Padomes deputāti, un saka man: interesanti, sākumā tevis tur nebija, bet tagad tu tur esi parādījies."

Un vēl Andrejevs teica, ka "virsotne palika neskarta", jo "maisos, kas aizgāja uz Maskavu, protams, galvenie ir iekšā". Un pieļāva domu, ka "maisi, kas aizgājuši uz Maskavu, joprojām ļauj Maskavai manipulēt ar tiem, kas tajos iekšā".

Taču galvenais – es pazinu Andri Slapiņu un Juri Podnieku. Viņu stāstus mēs nekad neuzzināsim, taču es zinu: ne Andris, ne Juris nav ziņotāji – savā būtībā nav! Ar Aivaru Brīzi mēs nebijām tuvi draugi, tomēr es neticu, ka cilvēks, kas gandrīz piecdesmit vakarus dziedāja "Es savu zemi nepārdodu", nākamā rītā varētu kaut ko ziņot. Andris, Juris un Aivars nevar aizstāvēt sevi. Un viņi tādi nav vienīgie. Tālabad man vajadzēja atrisināt savu lietu, lai es varētu runāt par citiem. Viņu piemiņas un tuvinieku dēļ. Patiesības dēļ.

Tiesā liecinieks Dreijers apgalvoja, ka tādu Viju Beinerti nepazīstot, nekad neesot par tādu pat dzirdējis un pirmo reizi mūžā mani ieraudzījis tiesā. Uz advokāta jautājumu, kā tad viņš parakstīja kartīti ar Beinertes vārdu, Dreijers uz mirkli sastomījās un tad atzina, ka tiesības parakstīt kartītes tik tiešām esot bijušas tikai nodaļas vadītājam, jā, bet viņš vairs neatceroties… varbūt tajā dienā vadītājs neesot bijis darbā… Lūk, kāds pavērsiens! Lai gan advokāts, uzdodot šo jautājumu, mēģināja noskaidrot, kā iespējams, ka Dreijers, būdams Rīgas kinostudijas kurators, nekā nav zinājis par kinorežisori Viju Beinerti.

Savukārt liecinieks Nadziņš tiesā stāstīja, ka viņš ar mani esot ticies kādā parkā, vienu vai varbūt divas reizes, visu jau nevarot atcerēties. Un vispār viņš jau 1989. gadā esot atlaists no darba VDK, gandrīz vai tā kā ticis represēts. To pašu viņš kā liecinieks bija teicis arī Dzintras Gekas tiesā. Tad mans advokāts uzrunāja liecinieku: "Major Nadziņ!" Uz ko Nadziņš iesaucās: "Ko jūs, kāds majors, es biju tikai leitnants!" Un tad advokāts iesniedza tiesai dokumentus, kas apliecināja gan to, ka majora pakāpe Nadziņam piešķirta 1990. gadā, gan to, ka no dienesta VDK viņš ir atvaļināts 1991. gada augustā pēc puča.

Tiesa ilga vairākas stundas. Lieta tika nevis izbeigta pierādījumu trūkuma dēļ, kā tas līdz tam bija noticis ar kartīšu lietām, bet iztiesāta līdz galam, pēc būtības. Tiesa nosprieda: "Konstatēt faktu, ka Vija Beinerte nav bijusi bijušās LPSR VDK darbiniece un informatore." Spriedums stājās spēkā 2019. gada 11. jūnijā.

Ka Benfeldes kdze ir nolēmusi ticēt čekistiem, tā, protams, ir viņas izvēle. Gluži tāpat kā viņas izvēle ir savu publikāciju ilustrēt ar kolāžu, kur zem "Kates" kartītes lasāms paraksts, kurā starp citu teikts: "Lēbers ir čekas darbonis un kur nu vēl "nācijas tēvs" Levits."

Atgādināšu, ka prof. D.A. Lēbers bija Pasaules brīvo latviešu apvienības 1973. gada Helsinku memoranda autors. Memorandu Eiropas drošības un sadarbības konferences dalībvalstīm iesniedza toreizējais PBLA priekšsēdis Uldis Grava. Turklāt prof. Lēbers kā jurists un politologs centās Latvijas vēsturniekiem, juristiem un politiķiem izskaidrot un nostiprināt domu, ka ir nevis jādibina jauna Latvijas valsts, bet jāatjauno kaut arī okupētās, bet joprojām pastāvošās Latvijas valsts neatkarība. Izplatīt sociālajā medijā attēlu ar parakstu "Lēbers ir čekas darbonis" – kas tas ir: paviršība, nelietība vai noziegums?

Žurnālistam ir tiesības un arī pienākums argumentēti kritizēt valsts prezidentu par konkrētām darbībām vai bezdarbību, taču izplatīt apgalvojumu, ka valsts prezidents ir "čekas darbonis", – tā ir ļoti nopietna inkriminācija. Ja tā tiešām ir, tad Egils Levits nevar atrasties valsts prezidenta amatā, un Benfeldes kdzei par to ir nevis jābaumo feisbukā, bet ar šo informāciju jāvēršas valsts drošības iestādēs. Bet, ja šī informācija ir nepatiesa, tad viņai būtu jāuzņemas attiecīga atbildība par tās izplatīšanu.

Kad ārsts Roberts Fūrmanis sociālajā medijā ieraksta: "Es vēlos būt suns. Lūdzu normatīvo regulējumu šai iegribai", LTV tam veltī pusstundu garu raidījumu "Naida runa internetā", kur eksperti šim "nodarījumam" pielāgo tādus terminus kā "naida noziegums" un "kriminālatbildība". Lai gan mediķis nevienu nav nosaucis ne par suni, ne par čekas darboni.

Vai Benfeldes kdzei šķiet, ka mēs dzīvojam sabiedrībā, kur visi ir vienlīdzīgi, bet daži ir vienlīdzīgāki par citiem, tāpēc Benfeldei ir atļauts tas, kas nav atļauts Fūrmanim?

Mana raksta sakarā Benfeldes kdze atzīst: "Un uzrakstīts tā, ka pat tiesā neiesūdzēsi." Diemžēl par viņas sacerējumu es tā nevaru teikt.

Novērtē šo rakstu:

220
21

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

10

Latvija nekad nebūs bagāta, ja...

FotoPie mums šovakar ir divas spāņu ģimenes ar bērniem. Parasts vakars ar bērnu spēlēm, ēst gatavošanu un sarunām. Mums viss sanāks, mēs integrēsimies. Un tad sapratu, ka man šis jāpasaka. Latvija nekad nebūs bagāta, ja Latvijā tiks ienīsti cilvēki.
Lasīt visu...

21

Ausīs arī mūsu saule

FotoMotoklubs „Dieva suņi” 20. novembrī savā Twitter kontā publicēja tvītu ”Tā saucamais “urā patriotisms” ir pretīgs ar to, ka viņš balstās un mītiem, puspatiesībām un meliem, kas ļoti kropļo cilvēkiem realitātes apziņu. “Latvieši ir stipra tauta”, ar ko stipra? Ar to, ka okupekļus jauc 2022.g.,nevis 1991.g., vai 2014.g.(Krimas aneksija). Stipra?”. Tvīta saturs noteikti kādā radīja aizvainojumu un pārdomas. Vai abus.
Lasīt visu...

21

Ekonomikas ministrei un valdības vadītājam jāuzņemas politiska atbildība par situāciju enerģētikā

FotoValdības rīcība sakarā ar AS "Sadales tīkli" regulatoram iesniegto jauno tarifu projektu ir bezatbildīga, un publiskie paziņojumi atgādina zināmo manipulācijas metodi par "labo policistu" un "slikto policistu".
Lasīt visu...

21

Lūk, cik enerģiski mēs skaldām matus

FotoBiedrība “Latvijas Mediju ētikas padome” (LMĒP), kas apvieno 44 mediju asociācijas un individuālus medijus, triju gadu laikā ir sniegusi atbildes vairāk nekā 150 iesniegumiem no iedzīvotājiem un organizācijām par iespējamiem mediju ētikas pārkāpumiem un 51 gadījumā sagatavojusi detalizētu izvērtējumu sūdzībai un atzinumu.
Lasīt visu...

21

Apbrīnoju Pučes profesionalitāti, ar kādu viņš atmasko Raini

FotoArmands Puče „Ar baltiem cimdiem”. Izcils eksemplārs. Apbrīnoju Pučes profesionalitāti, ar kādu viņš atmasko Raini. Klauzula viena - jebkuras šaubas tiek tulkotas pa sliktu apsūdzētājam. Ar frāzēm –" varētu likties", "varētu secināt", " izskatās ka", "varētu bažīgi iztēloties, ka".
Lasīt visu...

21

Sports visa mūža garumā ir veselības pamats

FotoLaika sprīdis, kad politiķi cenšas izveidot valdību, ir vienīgā iespēja viņiem iedvest, ka valsts nav sadalāma 15 nozaru klucīšos (ministrijās), kas katra atbild par savu jomu, nekad neinteresējas par citas ministrijas esamību, bet ja saņem kādu  citas ministrijas sastādītu likumprojektu, Ministru kabineta noteikumus vai mazāk svarīgu dokumentu, tad šo rakstu darbu nīdē laukā vai vismaz piesārņo ar tik  daudz birokrātiskām prasībām, ka jaunievedumam ir tikai bremzes iedaba. 
Lasīt visu...

21

"Sadales tīkla" tarifu celšana kā slēpts nodoklis graus iedzīvotāju un uzņēmēju maksātspēju

FotoZaļo un Zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakcijas deputāti aicina nepieļaut krasu elektroenerģijas pārvades tarifa celšanu, kas kā slēpts nodoklis būtiski negatīvi ietekmēs iedzīvotāju maksātspēju un Latvijas uzņēmēju konkurētspēju.
Lasīt visu...

12

Džeks, kurš pieliek mūli kā mērkaķis, ir patriots?

FotoLabrīt. “Patriotu nedēļa” ar citas valsts karodziņiem Lāčplēša dienā un citu valstu tankiem 18. novembrī krastmalā ir galā, var turpināt ierasto ikdienu ar šņabi galvenajās pārtikas lielveikalu rindās un statistiku, kas apstiprina alkoholismu vai nerūpēšanos par bērniem.
Lasīt visu...

12

Paziņojums par enerģētisko situāciju valstī

FotoNeraugoties uz veiktajiem pasākumiem, lai kompensētu apkures un elektroenerģijas izmaksas mājsaimniecībām, par oktobri saņemtie rēķini, salīdzinot ar iepriekšējo apkures sezonu, ir vairākas reizes lielāki. Taču maznodrošināto Latvijas iedzīvotāju ienākumi saglabājas nemainīgā līmenī.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Par cilvēka nemirstību, kas ir medicīnas nesasniedzamais mērķis

Laika ass ir nežēlīga nākotnes pāreja pagātnē. Cilvēks alkst uzzināt nākotni, parasti viņš interesējas par nākotni savas prognozējamās...

Foto

Prātojums par diagonālēm

Pagājusī nedēļa uzrādīja zināmu bremzēšanos valdības veidošanas gaitā. Lai arī premjerkandidātam pagaidām nav Satversmes 56. panta kārtībā izsniegta aicinājuma uz Ministru kabineta sastādīšanu, uzvedās...

Foto

Prezidenta uzdevums ir izvirzīt premjera amata kandidātu, nevis norādīt partijām, ko tām darīt

Valdības veidošanas sarunas nevedas. “Jaunās vienotības” valdes priekšsēdētājs Krišjānis Kariņš par šo procesu...

Foto

Noticiet man - es tagad lasu Satversmi kā pilsonis

Valsts ir nācijas mājas, bet tās pamatlikums Latvijai – Satversme – ietver nācijas kopdzīves būtiskākos noteikumus, balstītus kopīgās vērtībās,...

Foto

Prezidents Egils ir jocīgs un galīgi neciena ģimenes vērtības un tradīcijas

Kad tad atkal ir noticis. Un ar Egilu un viņa kanceleju notiek. Čalis ar savu...

Foto

Valsts ir slikta, cilvēki ir slikti, pensionāri ir slikti, vēlētāji ir slikti, Lāčplēša diena ir slikta, es gan esmu lielisks

Šis būs personisks ieraksts. Un neapvainojieties....

Foto

Antropoloģisks pētījums

Vai atceramies sabiedrībā pazīstamos indivīdus, kuri saviem uzvārdiem lika prievārdus ar mērķi panākt aristokrātisku skanējumu? Visi ņirgājās par Fon Kalmanoviču un De Vaškeviču, turpretim...

Foto

Liberālās demokrātijas apdraudētība kā tās leģitimitātes pamats

Ir viena uzskatu pārbaude, kas būtu jāveic ar sevi katram pilsoniski aktīvam cilvēkam. Tātad jums — šīs slejas lasītājam...

Foto

Kas Pīlēnam deva tautas mandātu veidot valdību? Kurš? Pareizi, neviens!

Sākšu ar jautājumu. Vai man vienīgajam šķiet, ka kaut kas nav kārtībā ar zaļo bildi, nu...

Foto

Mēs visu ļoti rūpīgi rečekojām un noskaidrojām, ka Bārbijas Kens nav stāvoklī, - ziedojiet mums naudu, lai mēs varam turpināt!

Jūnija vidū konservatīvi noskaņotā humora vietne...

Foto

Žetonu piešķiršanas kārtība

Šodien “Neatkarīgajā” Elitas Veidemanes un Rolanda Pētersona intervija ar Valsts prezidentu Egilu Levitu. Tā nav tipiskā draudzīgā intervija, kur ilgā sarunā norunātais sakompilēts...

Foto

Viņš NEKAD nebūs mans prezidents

Egils ir atmodies no letarģiskā miega. Sveicot 14.Saeimu, viņš uzkāpa kancelē un zibeņoja....

Foto

Tikai nesmejieties skaļi, es došu dažus padomus par veselības aprūpi

Kustība "Par!" Veselības ministrijas politiskajā vadībā bijusi visus četrus 13. Saeimas sasaukuma gadus - divus gadus Ilze Viņķele, divus - es. Esam...

Foto

Beidzot ir gala lēmums saistībā ar manu autoavāriju

Šā gada 1. maija traģiskā avārija zibenīgi pārpildīja interneta ziņu portālus, un sociālie tīkli jau izdarīja tūlītēju spriedumu,...

Foto

Mēs labprāt ierasti neliktos ne zinis, bet diemžēl šoreiz mums jāimitē ieinteresētība

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (SEPLP) piektdien, 4. novembrī, ir pieprasījusi VSIA “Latvijas Televīzija”...

Foto

Štrunts par algām, īstā problēma ir tā, ka izglītības jomā ir iestājusies pieklājības un cieņpilnas attieksmes krīze

Pieklājība un cieņpilna attieksme ir jebkuru attiecību pamatā. Taču...

Foto

Pasaulē piešķir Darvina balvu, Latvijas politikā – Levita medaļu

Pēc ziņas, ka četriem ļoti jau nu šaubīgas raudzes 13. Saeimas deputātiem piešķirta Egila Levita vārdā nosauktā...

Foto

Kā lordu sarunas varētu patīrīt Latvijas tirgu

Nesen bija pirmā reize, kad izdevās personīgi satikt un iepazīties ar kādu lordu, turklāt – ar diviem vienā vakarā....

Foto

Vai kūdra var izglābt Latviju?

Šķiet, tikai retais nebūs pamanījis zemestrīci, kas pēdējā gada laikā ir satricinājusi energoresursu tirgu. Lai mazinātu iespējamās enerģētiskās krīzes ietekmi, ne...

Foto

Slimot nav rožu dārzs, jo īpaši slimnīcā

Slimot nav rožu dārzs. Tas ir fakts. Taču, nokļūšana slimnīcā var pārvērsties par krietni nepatīkamāku pieredzi, kas neaprobežojas ar...

Foto

Jaunākiem iekšlietu sistēmas darbiniekiem ļaus nesportot un pieņemties svarā

Plašākam lasītāju lokam paslīdēja garām kāda satraucoša ziņa – 18. oktobrī Ministru kabinets atbalstīja noteikumu projektu "Grozījumi...

Foto

Ja tagad izrādās, ka pie varas ir tikai partijas (1,4% vēlētāju), tad steigšus jāatkāpjas no senā principa, ka tautas vietniekam ir plašas pilnvaras

[1.] Biedrība “Atvērtās...

Foto

Latvijai ir vajadzīgs Roberts Fūrmanis. Vairāk nekā "progresisti"

„Tagad es jums pateikšu, kas notiks tālāk. Sarūsējusi fašistu kaska uz bērza krusta – tas ir viss, ko...

Foto

Pirmo reizi jaunlaiku vēsturē “sabiedriskie” jeb valsts mediji ir nostājušies pret tautas vairākumu

Operācijas Mindfuck vietējā kontekstā: šobrīd Latvijā ir iestājusies unikāla situācija: pirmo reizi jaunlaiku vēsturē “sabiedriskie”...