Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Šā gada 20. oktobrī žurnāliste Sallija Benfelde sociālajā medijā "Facebook" publicēja savu viedokli par manu rakstu "Ko mums nestāsta, un cik bīstami tas ir?". Jau pirmajā teikumā pasludinot, ka tur "juku jukām bija meli", viņa nedod ne saiti uz rakstu, ne virsrakstu, vien pasaka, ka tas esot "komentārs NRA", lai gan patiesībā raksts bija publicēts portālā "la.lv".

Arī turpmākajā tekstā Benfeldes kdze neapgrūtina sevi ar faktiem un argumentiem, kas apliecinātu, kur tieši manā rakstā viņa ir atradusi melus. Lasītājiem vienkārši jānotic viņai uz vārda – gan par meliem, gan par to, ka mans raksts esot bijis "kārtējais spļāviens Latvijai, pie reizes arī sabiedriskajiem medijiem".

Tomēr nevar teikt, ka Benfeldes kdze iztiktu gluži bez argumentiem. Komentārā viņa raksta: "Viņas pirmais vīrs bija Miervalda Ramana dēls. Meitas uzvārds Bokalova. Māte bija kompartijas centrālkomitejas nodaļas vadītāja. Tēvs bija Krievu drāmas funkcionārs. Kas bija Miervaldis Ramans, var viegli atrast."

Ka teksta analīzes vietā ir jāuzbrūk autora personai, ir sen zināms un iecienīts propagandistu paņēmiens. Esmu to piedzīvojusi arī agrāk. Publiskās diskusijās esmu saukāta par fašisti, rusofobi, Kremļa aģenti, Pleiboja zaķi, kam vieta erotiskā šovā, raganu, kam jādeg sārtā, čekisti, liberasti, rasisti, velkomisti, homofobi, reiz pat par sorosīti un turpat līdzās par Lemberga propagandisti. Parasti uz šādiem komentāriem neatbildu. Taču šoreiz atbildēšu gan.

Ka mans tēvs bija krievs, nav mana izvēle. Un arī viņa izvēle tā nav. Bet, ka mans tēvs, krievs būdams, uzaudzināja mani par latvieti, tā gan ir viņa izvēle. Un vēl tāds "sīkums" – mans tēvs bija aktieris, nevis "Krievu drāmas funkcionārs".

Ka mana māte strādāja LKP CK, nav mana izvēle. Taču arī par viņas izvēli to grūti nosaukt. Voldemārs Kalpiņš, toreizējais kultūras ministrs, manu māti pēc universitātes beigšanas uzaicināja strādāt pie sevis ministrijā. Viņa šo piedāvājumu pieņēma ar prieku. Taču bija kāda svarīga nianse: viņas tēvs, mans vectēvs Jānis Dimpēns, bija politisks ieslodzītais (sākumā Butirku cietumā Maskavā, tad lēģerī Ivanovas apgabalā), tā sauktais "padomju tautas ienaidnieks".

Pēc Staļina nāves vectēvs tika reabilitēts, taču sodāmības ēna palika. Un tad mana māte tika uzaicināta uz pārrunām ministrijas "piektajā nodaļā", kā toreiz sauca personāldaļu, bet dažas dienas vēlāk – uz pārrunām LKP CK, kur viņai piedāvāja strādāt kultūras nodaļā. Māte atbildēja, ka viņai patīk pašreizējais darbs un to mainīt viņa negribētu.

Tad viņai laipni paskaidroja, ka atteikuma gadījumā viņu vai nu savervēs, vai iznīcinās čeka. Bet, ja viņa piedāvājumu pieņems, čeka klāt neķersies – to viņi garantējot. Un vēl it kā starp citu piebilda: jūs taču negribat atlikušo mūžu dzīvot ar domu, ka esat sagandējusi ne tikai savu, bet arī tuvinieku un sava bērna dzīvi.

Nezinu, vai to var saukt par izvēli, bet māte izvēlējās strādāt LKP CK. Tiesa, par nodaļas vadītāju viņa nekad nav bijusi, bet tādas "nianses" neievērot, šķiet, piederas pie Benfeldes kdzes stila.

Māte strādāja ar komponistiem un māksliniekiem. Reiz viņa stāstīja, kā pēc Kurta Fridrihsona ekspozīcijas apskates (tādas vienmēr notika pirms izstāžu atklāšanas) kultūras nodaļas vadītājs Goris teicis, ka vairāki darbi būtu no ekspozīcijas jāizņem. Māte iebilda, ka tā nedrīkst, jo darbu kopums veido vienotu tēlu. Tad Goris pajautājis: "Kas par to uzņemsies atbildību?" Māte pateikusi: "Es!" Darbus neizņēma, izstādi atklāja, māti no darba neatlaida.

Viņai izdevās pārliecināt visaugstāko vadību, ka radošajiem cilvēkiem ir nepieciešami atbilstoši apstākļi – ne vien dzīvokļi, bet arī darbnīcas. Tā Rīgā sāka celt tā sauktās mākslinieku un komponistu mājas, kur bija ieplānotas arī darbnīcas.

No darba viņa aizgāja, vēl pirms es iestājos filmu augstskolā, 1973. gadā, četrdesmit astoņu gadu vecumā, veselības stāvokļa dēļ. Viņai tika piešķirta otrās grupas invaliditāte. Ienīst sistēmu un būt spiestai tajā darboties viņai bija pārāk smags pārbaudījums. Taču saprast tik smalkas nianses varēs vien tie, kas spēj domāt ar sirdi.

Ar fiziķi Gunti Ramānu apprecējos 1979. gada augustā, aizgāju no viņa 1981. gada jūlijā. 1982. gada jūlijā iepazinos ar diriģentu Kārli Beinertu, kopš tā brīža esam kopā.

1982. gada decembrī nāca klajā mana pirmā pilnmetrāžas filma "Aizmirstās lietas", ko nopirka Ungārijas, VDR un Somijas televīzija. Latvijā šī filma tika "nolikta plauktā". Ne ideoloģisku vai māksliniecisku apsvērumu dēļ, bet tādēļ, ka tā bija ieteicis mans bijušais vīratēvs.

Paredzētā filmas dublāža latviešu valodā tika atcelta, bet par to, ka netika apgūti tai ieplānotie līdzekļi, kinostudijas vadība mani depremēja 50 procentu apmērā no mana honorāra. Tādas, lūk, bija manas "īpašās tiesības", par kurām Benfeldes kdzei esot stāstījuši kaut kādi "kinošņiki".

Un visbeidzot Benfeldes kdzes galvenais trumpis – čekas kartīte ar segvārdu "Kate", ko viņa izmanto kā savas publikācijas ilustrāciju. Tiesa, ar piebildi "bet, protams, es nedrīkstu apgalvot un neapgalvoju, ka Vija Beinerte ir sadarbojusies ar čeku". Benfeldes kdze tikai "aicinot padomāt".

Šķita, ka te viss jau ir izrunāts un iztiesāts, taču, kā izrādās, Benfeldes kdzei par to tomēr joprojām ir savs viedoklis.

1987. gada martā pēc manas uzstāšanās kino plēnumā ar tam laikam ļoti asu runu Kongresu nama vestibilā, kur biju izgājusi uzreiz pēc uzstāšanās, pie manis pienāca divi man nepazīstami vīrieši, kā izrādījās – VDK darbinieki Nadziņš un Dreijers, un teica, ka viņi ar mani gribētu aprunāties. Atbildēju, ka man nav ko piebilst pie tā, ko esmu pateikusi no tribīnes. Viņi uzstāja, ka tomēr esot daži jautājumi, taču vestibils neesot sarunai piemērota vieta.

Sākumā viņi man piedāvāja tikšanos kādā dzīvoklī (to, ka ir tādi konspiratīvie dzīvokļi, tobrīd jau zināju, bet nezināju, ka izmantot konspiratīvo dzīvokli kā tikšanās vietu ar personu, kas nav saistīta ar VDK, ir rupjš VDK iekšējās kārtības noteikumu pārkāpums). Jebkurā gadījumā tikšanās kādā dzīvoklī ar man nezināmiem cilvēkiem bija man nepieņemama. Tad viņi piedāvāja satikties kādā klusā parkā. Atbildēju: nekādas slepenības – ja jums ir kas jautājams, tad tikai publiskā vietā, atklāti, citu cilvēku acu priekšā.

Saruna notika restorānā "Rīdzene", uz to ieradās tikai Dreijers. Piecpadsmit minūtēs (viņš paguva izdzert tasi kafijas, es – glāzi ūdens) viss bija izrunāts – es pateicu skaidru un nepārprotamu nē. Un tas arī viss. Ne Dreijeru, ne Nadziņu pēc tam es netiku redzējusi.

Dzīvoju mierīgi līdz pat 2018. gada 20. decembrim, kad Krievijā svin čekistu dienu, bet Latvijā (kāda sagadīšanās!) tika publicēti tā sauktie "čekas maisi" – tā arhīva nelielā daļa, kas netika iznīcināta vai izvesta uz Maskavu.

Indulis Zālīte, Totalitārisma seku dokumentēšanas centra konsultants, šā centra vadītājs no 1995. līdz 2008. gadam, teica, ka man esot paveicies, jo uz manas statistiskās kartītes 1990. gada februārī, kad visas lietas vēl atradās Latvijā, kāds pārbaudītājs ar roku ir krieviski uzrakstījis "nesadarbojas" un uzspiedis zīmogu "iznīcināts". Kāpēc kartīte nav iznīcināta, Zālīte nemācēja teikt. Vien piebilda, ka maisos esot vēl dažas kartītes ar līdzīgu atzīmi.

Ko nozīmē uzraksts "nesadarbojas"? To, ka trīs gadu laikā nav reģistrēts neviens aģentes "Kates" ziņojums. Un no kurienes gan lai tāds rastos, ja ne mutvārdos, ne rakstveidā es neesmu ne Dreijeram, ne Nadziņam sniegusi nekādas ziņas vai pārskatus?

"Vienmēr ir jābūt kādam, kas runā no tiem, kam nav balss." Tā es atbildēju Albertam Belam, kad viņš man teica: "Vija, tu taču zini, ka esi tīra, es zinu, ka tu esi tīra, un tie, kas tevi pazīst, to zina. Kāda tev daļa gar pārējiem, netērē laiku tiesu darbiem!"

Es tomēr nolēmu tērēt. Ne pasaules dēļ, bet tāpēc, ka ir pieļauta netaisnība.

Jā, maisos ir 350 kartītes ar reālu noziedznieku vārdiem, tiem, kas sadarbojās ar "Smeršu", nodeva kureliešus, nacionālos partizānus, arī Dzintras Gekas tēvu. Ir "farcovščiki" un citi sīka labuma meklētāji. Un turpat līdzās – Andris Slapiņš un Juris Podnieks. To, ka Latvijā atstātajā arhīva daļā vienā maisā ir viltīgi sajaukta patiesība, puspatiesība un meli, pētnieki zināja un no tā brīdināja. Jo tas, ka ir kartīte, vēl nenozīmē, ka cilvēks patiešām ir sadarbojies ar VDK, gluži tāpat kā tas, ja Latvijā atstātajā arhīva daļā kartītes nav, nenozīmē, ka cilvēks nav sadarbojies ar VDK.

Dzejnieks Jānis Rokpelnis, sirdsapziņas pamudināts, publiski atzina savas sadarbības faktu, taču viņa vārds maisos netika atrasts. Kad Georgs Andrejevs jau kā Latvijas Republikas ārlietu ministrs sāka gatavot ārvalstnieku likumu, kas paredzēja priekšlaikus demobilizēto okupācijas armijas virsnieku un viņu ģimenes locekļu repatriāciju, pēkšņi viņa kartīte atradās maisos. Par to Georgs Andrejevs man intervijā teica: "Atbrauc uz Strasbūru Panteļejevs, vēl kad mēs tur bijām kā Augstākās Padomes deputāti, un saka man: interesanti, sākumā tevis tur nebija, bet tagad tu tur esi parādījies."

Un vēl Andrejevs teica, ka "virsotne palika neskarta", jo "maisos, kas aizgāja uz Maskavu, protams, galvenie ir iekšā". Un pieļāva domu, ka "maisi, kas aizgājuši uz Maskavu, joprojām ļauj Maskavai manipulēt ar tiem, kas tajos iekšā".

Taču galvenais – es pazinu Andri Slapiņu un Juri Podnieku. Viņu stāstus mēs nekad neuzzināsim, taču es zinu: ne Andris, ne Juris nav ziņotāji – savā būtībā nav! Ar Aivaru Brīzi mēs nebijām tuvi draugi, tomēr es neticu, ka cilvēks, kas gandrīz piecdesmit vakarus dziedāja "Es savu zemi nepārdodu", nākamā rītā varētu kaut ko ziņot. Andris, Juris un Aivars nevar aizstāvēt sevi. Un viņi tādi nav vienīgie. Tālabad man vajadzēja atrisināt savu lietu, lai es varētu runāt par citiem. Viņu piemiņas un tuvinieku dēļ. Patiesības dēļ.

Tiesā liecinieks Dreijers apgalvoja, ka tādu Viju Beinerti nepazīstot, nekad neesot par tādu pat dzirdējis un pirmo reizi mūžā mani ieraudzījis tiesā. Uz advokāta jautājumu, kā tad viņš parakstīja kartīti ar Beinertes vārdu, Dreijers uz mirkli sastomījās un tad atzina, ka tiesības parakstīt kartītes tik tiešām esot bijušas tikai nodaļas vadītājam, jā, bet viņš vairs neatceroties… varbūt tajā dienā vadītājs neesot bijis darbā… Lūk, kāds pavērsiens! Lai gan advokāts, uzdodot šo jautājumu, mēģināja noskaidrot, kā iespējams, ka Dreijers, būdams Rīgas kinostudijas kurators, nekā nav zinājis par kinorežisori Viju Beinerti.

Savukārt liecinieks Nadziņš tiesā stāstīja, ka viņš ar mani esot ticies kādā parkā, vienu vai varbūt divas reizes, visu jau nevarot atcerēties. Un vispār viņš jau 1989. gadā esot atlaists no darba VDK, gandrīz vai tā kā ticis represēts. To pašu viņš kā liecinieks bija teicis arī Dzintras Gekas tiesā. Tad mans advokāts uzrunāja liecinieku: "Major Nadziņ!" Uz ko Nadziņš iesaucās: "Ko jūs, kāds majors, es biju tikai leitnants!" Un tad advokāts iesniedza tiesai dokumentus, kas apliecināja gan to, ka majora pakāpe Nadziņam piešķirta 1990. gadā, gan to, ka no dienesta VDK viņš ir atvaļināts 1991. gada augustā pēc puča.

Tiesa ilga vairākas stundas. Lieta tika nevis izbeigta pierādījumu trūkuma dēļ, kā tas līdz tam bija noticis ar kartīšu lietām, bet iztiesāta līdz galam, pēc būtības. Tiesa nosprieda: "Konstatēt faktu, ka Vija Beinerte nav bijusi bijušās LPSR VDK darbiniece un informatore." Spriedums stājās spēkā 2019. gada 11. jūnijā.

Ka Benfeldes kdze ir nolēmusi ticēt čekistiem, tā, protams, ir viņas izvēle. Gluži tāpat kā viņas izvēle ir savu publikāciju ilustrēt ar kolāžu, kur zem "Kates" kartītes lasāms paraksts, kurā starp citu teikts: "Lēbers ir čekas darbonis un kur nu vēl "nācijas tēvs" Levits."

Atgādināšu, ka prof. D.A. Lēbers bija Pasaules brīvo latviešu apvienības 1973. gada Helsinku memoranda autors. Memorandu Eiropas drošības un sadarbības konferences dalībvalstīm iesniedza toreizējais PBLA priekšsēdis Uldis Grava. Turklāt prof. Lēbers kā jurists un politologs centās Latvijas vēsturniekiem, juristiem un politiķiem izskaidrot un nostiprināt domu, ka ir nevis jādibina jauna Latvijas valsts, bet jāatjauno kaut arī okupētās, bet joprojām pastāvošās Latvijas valsts neatkarība. Izplatīt sociālajā medijā attēlu ar parakstu "Lēbers ir čekas darbonis" – kas tas ir: paviršība, nelietība vai noziegums?

Žurnālistam ir tiesības un arī pienākums argumentēti kritizēt valsts prezidentu par konkrētām darbībām vai bezdarbību, taču izplatīt apgalvojumu, ka valsts prezidents ir "čekas darbonis", – tā ir ļoti nopietna inkriminācija. Ja tā tiešām ir, tad Egils Levits nevar atrasties valsts prezidenta amatā, un Benfeldes kdzei par to ir nevis jābaumo feisbukā, bet ar šo informāciju jāvēršas valsts drošības iestādēs. Bet, ja šī informācija ir nepatiesa, tad viņai būtu jāuzņemas attiecīga atbildība par tās izplatīšanu.

Kad ārsts Roberts Fūrmanis sociālajā medijā ieraksta: "Es vēlos būt suns. Lūdzu normatīvo regulējumu šai iegribai", LTV tam veltī pusstundu garu raidījumu "Naida runa internetā", kur eksperti šim "nodarījumam" pielāgo tādus terminus kā "naida noziegums" un "kriminālatbildība". Lai gan mediķis nevienu nav nosaucis ne par suni, ne par čekas darboni.

Vai Benfeldes kdzei šķiet, ka mēs dzīvojam sabiedrībā, kur visi ir vienlīdzīgi, bet daži ir vienlīdzīgāki par citiem, tāpēc Benfeldei ir atļauts tas, kas nav atļauts Fūrmanim?

Mana raksta sakarā Benfeldes kdze atzīst: "Un uzrakstīts tā, ka pat tiesā neiesūdzēsi." Diemžēl par viņas sacerējumu es tā nevaru teikt.

Novērtē šo rakstu:

221
21

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

„Iznireļi” - obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā

FotoBrīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Lasīt visu...

21

Nu žēl, ka mums iet garām iespēja pamakšķerēt balsis, debatējot Krievijas valsts valodā

FotoLatvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Lasīt visu...

6

Protams, Krievijas valsts valodai ir nozīmīga vieta Latvijas politikā!

FotoMēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Lasīt visu...

21

Latvijas iedzīvotāju cilvēktiesības uz klimata izmaiņu ierobežošanu un dabas daudzveidības saglabāšanu

FotoPēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Lasīt visu...

20

Būtu mēs labāk ēduši...

FotoLatvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas,  apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.
Lasīt visu...

21

Nē, Somijas politiķus debatēs necepina ne arābu, ne krievu valodā

FotoLatvijas Radio galvenās redaktores Anitas Braunas ieraksts sociālajos tīklos sacēla lielu diskusiju vētru sociālajos tīklos. Viņai aizrādīja, ka minētais raidījums Somijā nebija partiju kandidātu priekšvēlēšanu debates krievu valodā, bet gan raidījums, kurā par politiku tika iztaujāti emigranti. Situācijas nav salīdzināmas, jo Somijas sabiedriskais medijs politiķu debates svešvalodā nerīko.
Lasīt visu...

20

Kas tā par Rīgas domes ēku bez progresa simbola – varavīksnes karoga!

FotoRīgas domes priekšsēdētāja Rīgas domes priekšsēdētājam Vilnim Ķirsim – aicinājums izkārt varavīksnes karogu pie Rīgas rātsnama no 6. jūnija līdz 15. jūnijam.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Eiropas Parlamenta vēlēšanas nāk ar uzlabotu vēlēšanu likumu un jaunām iespējām nobalsot

Ar katrām jaunām vēlēšanām tiek mazliet pilnveidotas un atvieglotas iespējas nobalsot — Eiropas Parlamenta...

Foto

Latvijas Televīzija kā pēdējais krievu valodas bastions?

Laikā, kad skolas pāriet uz mācībām tikai latviski, kad atsakāmies no krievu valodas kā otrās svešvalodas, kad pat Latvijā...

Foto

Ne prātā mums nenāk atcelt debates Krievijas valsts valodā

Latvijas Televīzijas Redakcionālā padome šobrīd neizskata iespēju atcelt plānotās RUS.LSM Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates....

Foto

Priekšvēlēšanu debatēm jābūt valsts valodā

Ņemot vērā sabiedrībā aktualizēto diskusiju par priekšvēlēšanu debašu organizēšanu krievu valodā, partiju apvienība Jaunā Vienotība uzsver, ka īpaši kopš Krievijas brutālā...

Foto

Aicinām kritiski vērtēt Tieslietu ministrijas bez sociālo partneru iesaistes un visu ieinteresēto personu informēšanas izstrādāto likumprojektu

Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā...

Foto

Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates Latvijā drīkst notikt tikai valsts valodā – latviešu valodā

Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un...

Foto

Krievvalodīgo debašu iecere savā būtībā ir pretrunā ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu un tās lomu sabiedrības integrācijā

Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā –...

Foto

Aicinu noskaidrot un saukt pie atbildības tos, kuri pieļauj un veicina krievu valodas kā „de facto” otras valsts valodas nostiprināšanu

Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes...

Foto

Kur pazuduši lauksaimnieku protesti?

Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu...

Foto

Briselē nopelnīt jaunam “Nikon” jeb cinisma augstākā pakāpe Anša Pūpola izpildījumā

7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems...

Foto

Vai “Jaunā Vienotība” spēj sev un citiem atzīt, ka stulbi sanāca?

Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai...

Foto

Pirms 150 gadiem dzimis demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi Miķelis Valters

“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju...

Foto

Vēsturiskas precizitātes labad 4. maijs tomēr būtu atkal jānosauc par “Latvijas Republikas neatkarības deklarācijas pieņemšanas dienu”

Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs...

Foto

Latvijas otrā dzimšanas diena: kā mums ir veicies?

Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to...

Foto

Nolikt ziedus nepareizā vietā – tas mūsdienu Latvijas PSR ir noziegums!

Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs...

Foto

Par varu

Kad sapulces telpā ienāk starojoša sieviete un visi vīrieši uz mirkli pazaudē domas pavedienu, vai šai sievietei kāds pie durvīm piešķīra varu tā izrīkoties?...

Foto

Dažas pārdomas Edgara Kauliņa dzimšanas dienā

Aprit gadskārta, kopš dzimis viens no mūsu novada cilvēkiem, kas ne tikai atstājis daudzus nostāstus par sevi, bet arī izraisījis...

Foto

Vai esam ceļā uz “Baltijas tīģera” stāstu? Izskatās - būs jāpagaida

Man bija gods piedalīties smalkā politekonomiskās elites pasākumā (ar stilīgu nosaukumu LaSER vai “lāzers”), kur...