Par Trampu balsoja arī tie, kuriem viņš pats nesimpātisks, bet kuriem vēl nesimpātiskākas ir kreiso ārprātīgās idejas
Alvis Hermanis07.11.2024.
Komentāri (50)
Iesaki rakstu: 
Gulēt nesanāca. Bija pārāk interesanti. Turklāt esmu savulaik nodzīvojis ASV divus gadus un mīlu to zemi. Kreisajiem graujoša sakāve. Par Trampu balsoja arī tie, kuriem viņš pats nesimpātisks, bet kuriem vēl nesimpātiskākas ir kreiso ārprātīgās idejas.
Vēsturiski kreisie kādreiz bija tautas interešu aizstāvji. Mūsdienu Rietumu pasaules absurds ir tas, ka kreisie nostājušies pret tautu. Kreisie šodien pārstāv politiskās elites, ierēdņu, mediju, hipsteru intereses. Bet ne tautas. Arī to parādīja šīs vēlēšanas.
Kreisie kaut ko dara fundamentāli nepareizi, bet viņi paši to nekad neuzzinās. Jo viņi pat neaizdomāsies sev to pajautāt.
Par lielu pārsteigumu kreisajiem, par Trampu (kuru tie sauca par nacistu un Hitleru) nobalsoja visa veida minoritātes. Un arī ebreji, kuri, kā zināms, vienmēr balso par nacistiem un Hitleru.
Par Trampu nobalsoja negaidīti daudz sieviešu. Kamala tām bija ieteikusi neteikt vīriem, par ko viņas balsos, domādama, ka tās balsos par viņu. Sanāca citādi.
Domāju, ka sievietes saprata, ka prezidente Harisa būtu ideāls mērķis visiem seksistiem, lai četrus gadus varētu rādīt ar pirkstu - cik stulbi uzticēt šādu amatu sievietei. Vēlētājas saprata, ka pirmajai sievietei prezidentei tomēr būtu jābūt intelektuāli un morāli pārliecinošai un spožai, nevis pilnīgi otrādi. Un tādai, kura aiztāv veselā saprāta vērtības, nevis mudina griezt laukā dzimumorgānus maziem bērniem un legalizēt veikalu aplaupīšanu līdz 1000 USD skādei.
Kas attiecas uz daļēji pamatotām bažām par Trampa nostāju Ukrainas lietās, tad nav arī tik traki. Demokrātu stratēģija, kā labi redzams trīs gadus, vienalga bija lēna Ukrainas noasiņošana un Ukrainas cilvēku pakāpeniska upurēšana. Sliktāk jau vairs nebūs. Jāriskē un jācer uz labāko.
Un, pat ja Tramps novēršas no Eiropas (kam grūti gan noticēt), tad vismaz tas liks Eiropai beidzot pamosties, sapurināties, sākt nopietni izturēties pret ārējo/iekšējo drošību un izbeigt uzvesties kā mīkstajiem.
Seko mums 
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
