Iesaki rakstu: 
Kopā ar domubiedriem esam atgriezušies no kārtējā Ukrainas brauciena. Nogādājām 28 automašīnas un citas sarūpētās lietas. Liels paldies visiem, kas ziedoja naudu, lietas un laiku!
Paldies par izpratni, ka patiesībā jau mēs palīdzam paši sev! Priecājos, ka neesam apstājušies un nu jau nogādāto auto skaits tuvojas diviem simtiem.
Kā ik reizi pēc šiem braucieniem arī šobrīd izjūtu asu kontrastu starp darbiem un vārdiem mūsu valstī. Jau kopš lielā iebrukuma pirmās dienas esmu nerimstoši aicinājis pārslēgties no otršķirīgām lietām un kašķiem uz nopietnu pieeju mūsu valsts aizsardzībai. Dzirdīgu ausu pagaidām pietrūkst, bet lietu, kas mums paveicamas, vēl ir neizsakāmi daudz!
Tas, ka pēdējās dienās daudzi runā un ir sašutuši par Baltajā namā notiekošo, ir saprotami. Bet nav saprotami, kādēļ tikpat daudz un skaļi nerunājam par to, kas BEIDZOT būtu jāizdara mums pašiem! Atkal visi esam “lieli eksperti” starptautiskajā politikā un tajā, ko un kā vajadzēja vai nevajadzēja darīt citiem. Bet kā ar mums pašiem?
Šajā nestabilajā brīdī mums ir koalīcija, kas turas “uz puņķiem”, neesoši ministri, apslimusi premjere un nedzirdams prezidents. Vēl mums ir sabotāžas, atvainojiet, aizsardzības ministrs, kurš kā lielu sasniegumu prezentē formastērpus, kas būs piemērotāki sievietēm, un izpļautu meža pļavu, ko dēvē par Sēlijas poligonu.
Civilā aizsardzība pagaidām ir uz papīra. Instrukcijas, darba grupas, krāsainas prezentācijas. Joprojām neatrisināts elementārākais – patvertņu jautājums. Nemaz jau nerunājot par nopietnu gatavību. Piemēram, lai kara gadījumā varētu funkcionēt dažādi avārijas un komunālie dienesti (elementāri – salabot ūdensvadu vai siltumtrasi), to darbiniekiem būtu jābūt nodrošinātiem ar pretšķembu vestēm un aizsargķiverēm. Likums mums šobrīd liedz iepirkt šādas preces, bet Ukrainas pieredze rāda, ka tā ir absolūta nepieciešamība. Tāpat saskaņā ar tiesību aktiem šobrīd nedrīkstam pilsētā izveidot spices, kuras būtu lietojamas kā ūdensapgāde ūdensvada bojājumu gadījumā.
Ir sadrukātas normas, instrukcijas un rekomendācijas. Sadibinātas labskanīgas institūcijas un amati, bet aiz šiem burtiem un cipariem ir pazaudēts galvenais – reālistisks redzējums un mūsu zemes cilvēki. Valsts nav birokrātija, valsts ir tās cilvēki.
Mums būtu jānoliek malā visi nebūtiskie tēriņi un valsts līdzekļi jākoncentrē tikai viena mērķa trim apakšuzdevumiem;
1) Bruņojumam, aprīkojumam un inženiertehniskajām būvēm robežas un valsts aizsardzībai,
2) Reālai iekšējās drošības stiprināšanai, tajā skaitā civilajai aizsardzībai,
3) Informatīvās telpas un valstiskā patriotisma stiprināšanai.
Nevis betonēt pāli Daugavas vidū tiltam, par kuru nav zināms, vai tas vajadzīgs un vai taps, bet betonēt pozīcijas un aizsardzības būves austrumu pierobežā. Nevis ieguldīt 21 miljonu skolēnu atzīmju monitorēšanas sistēmā, bet ieguldīt 21 miljonu gaisa telpas monitorēšanā. Nevis tērēt 300 000 pētījumam, kā jūtas pakistāņu pārtikas kurjeri, bet tērēt 300 000 pārtikas stratēģisko rezervju iepirkumiem. Un šādi varētu turpināt bezgalīgi…
Īpaši gribu pakavēties pie trešā punkta. Ukrainu 2022.gadā izglāba ukraiņu motivācija un vēlme pretoties. Ņemot vērā, ka mūsu valstī cīņas spējīga vecuma vīriešu ir nesalīdzināmi mazāk, jelkādai nopietnai pretestībai ir nepieciešams daudz augstāks motivēto īpatsvars.
Ir simboliski, ka pēc tam, kad esam nogāzuši padomijas simbolus, mums nevedas ar vienošanos par to, ko likt vietā. Ukrainas viens no noturības stūrakmeņiem bija savas nacionālās kultūras, identitātes un valodas stiprināšanā ieguldītie līdzekļi un enerģija. Mums nepieciešams intensīvi pievērsties patriotiskajai audzināšanai sabiedrībā, skolās, bērnudārzos. Valstī nepieciešams rīkot dažādus patriotiskus konkursus, izdot grāmatas, celt pieminekļus, rīkot koncertus un uzņemt filmas, kas stiprina mūsu identitāti un piederības sajūtu valstij.
Ukraiņi to darīja un kļuva par dambi, kas aizsargā savu un mūsu zemi no krievu pasaules asiņu plūdiem. Bet pie mums pagaidām ir tikai dambīši, kas sevi dēvē par vēsturniekiem un savu misiju saredz, apkarojot pašu tautas vēsturiskās apziņas stiprināšanu.
Visbeidzot – mums ir steidzīgi jāmaina pie varas esošie. Vietā jānāk nevis konformistiskiem birokrātiem, bet cilvēkiem, kuri spēj uzņemties atbildību, pieņemt drosmīgus lēmumus un pāri visam rīkoties – paveikt steidzamos un neatliekamos darbus, lai mūsu valsts varētu pastāvēt.
Seko mums 
5. martā Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija (turpmāk – Tautsaimniecības komisija) pirms pirmā lasījuma skatīja Ekonomikas ministrijas (EM) sagatavotos un Ministru kabineta atbalstītos grozījumus Negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likumā (NTPAL). Tas, ka šādi grozījumi taps, bija zināms jau krietni agrāk – pēc Konkurences padomes (KP) veiktās "Olu, zivju, piena, gaļas, graudu un maizes produktu mazumtirdzniecības tirgus uzraudzības" (turpmāk – KP tirgus uzraudzība) un tai sekojoša paziņojuma, ka mazumtirgotāji vietējām pārtikas precēm nosaka lielākus uzcenojumus nekā importētajām.
Kamēr mūsu nevarneši cīnās ar savām sīkajām ķibelēm, mēģinot samazināt birokrātiju un domājot, kādu vēl formālu kosmētisko remontu veikt savai brūkošajai Vienotības dirškenu koalīcijai, VĀCIJA BLIEŽ PA RITĪGO! BLIEŽ TĀ, ka tas ATSAUKSIES UZ visu EIROPU!
Cik laba var būt diena Arodbiedrību vadoņiem, bet lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju tā ir trauksmaina! Droši vien jautāsiet – kādēļ trauksmaina? Mēģināšu ieskicēt trauksmes iemeslus vēsturiskā kontekstā.
Neatkarīgi no tā, cik daudz mēs sacenšamies savās analīzēs un komentāros, lai rastu jaunus, gudrus veidus, kā pateikt "Tramps ir stulbs”, viņš, visticamāk, nemainīsies. Ar to mums ir jāsadzīvo. Šķiet, ka Eiropa nesaprot vienu lietu: Tramps ir ASV prezidents.
Iedomājaties, ka oriģinālā 2011, gadā pasažieru plūsma Rail Baltica tika plānota 3,26 miljoni pasažieru (2040 gadā). Pēdējā 2024.gada CBA dokumentos atradīsiet 51 miljonu pasažieru (2056. gadā).
Rīgas rajona tiesa 14. februārī piemēroja apcietinājumu Aleksandram Gapoņenko, kurš jau iepriekš ir ticis sodīts par nacionālā naida kurināšanu. Vladimirs Žirinovskis reiz solīja Baltijas valstis pārvērst par Krievijas guberņām, Gapoņenko droši vien cerēja reiz kļūt par gubernatoru... Bet nu būs jāsēž cietumā, nevis gubernatora krēslā.
Pagājusi nedaudz vairāk nekā nedēļa, kopš animācijas filma "Straume" pārrakstījusi Latvijas kino vēsturi, saņemot "Oskaru" kā labākā pilnmetrāžas animācijas filma. Kamēr filmas veidotāji turpina darbu pie nākamā projekta, tikmēr politikas veidotājiem arvien jādomā ne vien par plašāku atbalstu kino nozarei Latvijā, bet jāizmanto mirklis Latvijas tēla un Latvijas kā kino uzņemšanai draudzīgas valsts popularizēšanai.
