Iesaki rakstu: 
Kopā ar domubiedriem esam atgriezušies no kārtējā Ukrainas brauciena. Nogādājām 28 automašīnas un citas sarūpētās lietas. Liels paldies visiem, kas ziedoja naudu, lietas un laiku!
Paldies par izpratni, ka patiesībā jau mēs palīdzam paši sev! Priecājos, ka neesam apstājušies un nu jau nogādāto auto skaits tuvojas diviem simtiem.
Kā ik reizi pēc šiem braucieniem arī šobrīd izjūtu asu kontrastu starp darbiem un vārdiem mūsu valstī. Jau kopš lielā iebrukuma pirmās dienas esmu nerimstoši aicinājis pārslēgties no otršķirīgām lietām un kašķiem uz nopietnu pieeju mūsu valsts aizsardzībai. Dzirdīgu ausu pagaidām pietrūkst, bet lietu, kas mums paveicamas, vēl ir neizsakāmi daudz!
Tas, ka pēdējās dienās daudzi runā un ir sašutuši par Baltajā namā notiekošo, ir saprotami. Bet nav saprotami, kādēļ tikpat daudz un skaļi nerunājam par to, kas BEIDZOT būtu jāizdara mums pašiem! Atkal visi esam “lieli eksperti” starptautiskajā politikā un tajā, ko un kā vajadzēja vai nevajadzēja darīt citiem. Bet kā ar mums pašiem?
Šajā nestabilajā brīdī mums ir koalīcija, kas turas “uz puņķiem”, neesoši ministri, apslimusi premjere un nedzirdams prezidents. Vēl mums ir sabotāžas, atvainojiet, aizsardzības ministrs, kurš kā lielu sasniegumu prezentē formastērpus, kas būs piemērotāki sievietēm, un izpļautu meža pļavu, ko dēvē par Sēlijas poligonu.
Civilā aizsardzība pagaidām ir uz papīra. Instrukcijas, darba grupas, krāsainas prezentācijas. Joprojām neatrisināts elementārākais – patvertņu jautājums. Nemaz jau nerunājot par nopietnu gatavību. Piemēram, lai kara gadījumā varētu funkcionēt dažādi avārijas un komunālie dienesti (elementāri – salabot ūdensvadu vai siltumtrasi), to darbiniekiem būtu jābūt nodrošinātiem ar pretšķembu vestēm un aizsargķiverēm. Likums mums šobrīd liedz iepirkt šādas preces, bet Ukrainas pieredze rāda, ka tā ir absolūta nepieciešamība. Tāpat saskaņā ar tiesību aktiem šobrīd nedrīkstam pilsētā izveidot spices, kuras būtu lietojamas kā ūdensapgāde ūdensvada bojājumu gadījumā.
Ir sadrukātas normas, instrukcijas un rekomendācijas. Sadibinātas labskanīgas institūcijas un amati, bet aiz šiem burtiem un cipariem ir pazaudēts galvenais – reālistisks redzējums un mūsu zemes cilvēki. Valsts nav birokrātija, valsts ir tās cilvēki.
Mums būtu jānoliek malā visi nebūtiskie tēriņi un valsts līdzekļi jākoncentrē tikai viena mērķa trim apakšuzdevumiem;
1) Bruņojumam, aprīkojumam un inženiertehniskajām būvēm robežas un valsts aizsardzībai,
2) Reālai iekšējās drošības stiprināšanai, tajā skaitā civilajai aizsardzībai,
3) Informatīvās telpas un valstiskā patriotisma stiprināšanai.
Nevis betonēt pāli Daugavas vidū tiltam, par kuru nav zināms, vai tas vajadzīgs un vai taps, bet betonēt pozīcijas un aizsardzības būves austrumu pierobežā. Nevis ieguldīt 21 miljonu skolēnu atzīmju monitorēšanas sistēmā, bet ieguldīt 21 miljonu gaisa telpas monitorēšanā. Nevis tērēt 300 000 pētījumam, kā jūtas pakistāņu pārtikas kurjeri, bet tērēt 300 000 pārtikas stratēģisko rezervju iepirkumiem. Un šādi varētu turpināt bezgalīgi…
Īpaši gribu pakavēties pie trešā punkta. Ukrainu 2022.gadā izglāba ukraiņu motivācija un vēlme pretoties. Ņemot vērā, ka mūsu valstī cīņas spējīga vecuma vīriešu ir nesalīdzināmi mazāk, jelkādai nopietnai pretestībai ir nepieciešams daudz augstāks motivēto īpatsvars.
Ir simboliski, ka pēc tam, kad esam nogāzuši padomijas simbolus, mums nevedas ar vienošanos par to, ko likt vietā. Ukrainas viens no noturības stūrakmeņiem bija savas nacionālās kultūras, identitātes un valodas stiprināšanā ieguldītie līdzekļi un enerģija. Mums nepieciešams intensīvi pievērsties patriotiskajai audzināšanai sabiedrībā, skolās, bērnudārzos. Valstī nepieciešams rīkot dažādus patriotiskus konkursus, izdot grāmatas, celt pieminekļus, rīkot koncertus un uzņemt filmas, kas stiprina mūsu identitāti un piederības sajūtu valstij.
Ukraiņi to darīja un kļuva par dambi, kas aizsargā savu un mūsu zemi no krievu pasaules asiņu plūdiem. Bet pie mums pagaidām ir tikai dambīši, kas sevi dēvē par vēsturniekiem un savu misiju saredz, apkarojot pašu tautas vēsturiskās apziņas stiprināšanu.
Visbeidzot – mums ir steidzīgi jāmaina pie varas esošie. Vietā jānāk nevis konformistiskiem birokrātiem, bet cilvēkiem, kuri spēj uzņemties atbildību, pieņemt drosmīgus lēmumus un pāri visam rīkoties – paveikt steidzamos un neatliekamos darbus, lai mūsu valsts varētu pastāvēt.
Seko mums 
Latvijas Preses izdevēju asociācija, kas pārstāv lielāko daļu preses izdevēju, kā arī daudzus interneta portālus, vēršas pie jums, lai atkārtoti paustu nozares bažas un iebildumus par Kultūras ministrijas priekšlikumiem izmaiņām 2026. gada Mediju atbalsta fonda darbībā, kas prezentēti 2025. gada 10. novembra Mediju politikas konsultatīvās padomes sēdē.
Iedomājies Latviju kā senču celtu dzimtas māju. Tā pieder mums – cilvēkiem, kas te dzīvojuši paaudzēm. Mēs esam tās īstie saimnieki.
Politiskā partija Austošā Saule Latvijai jau iepriekš vērsa sabiedrības uzmanību uz Ekonomiskās ilgtspējas likumu, kā arī pastarpināti – uz Likumu par piesārņojumu, to patieso ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību un iedzīvotājiem, nosūtot atklātu vēstuli Latvijas Valsts prezidentam ar lūgumu šos likumus neizsludināt, kad tie būs nonākuši prezidenta darba kārtībā. Papildus šiem diviem likumiem klāt pievienojas arī trešais likums – Transporta enerģijas likums, kas attieksies uz “transporta enerģiju, kas tiek izmantota autotransportlīdzekļos ceļu satiksmē, autoceļiem neparedzētajā mobilajā tehnikā – dzelzceļa transportlīdzekļos, lauksaimniecības un mežsaimniecības traktortehnikā, atpūtas kuģos, kad tie nekuģo jūrā”. Tātad tas ietekmēs pilnīgi visus transportlīdzekļu veidus, kas izmanto iekšdedzes dzinējus.
Šobrīd daudz skan Ukrainas vārds skaļo korupcijas skandālu dēļ, taču pētījumi liecina, ka korupcijas ziņā Krievijā ar to daudz lielākas problēmas. Ticami, ja tā nebūtu, ne Putins būtu pie varas, ne arī būtu sācies karš.
Kā var neatcerēties reiz pausto, ka Latvija ir izteikta vienas ziņas sabiedrība? Lūk, Stambulas konvencijas dramatismu nomainījusi cita aktualitāte - armija esot teikusi, ka vajag nojaukt sliedes (1).
Šoreiz stāsts pa punktiem par to, kā vienas “lielvalsts” politiķi ar misijas sajūtu “ietekmē pasaules notikumus” un iznīcina savu valsti.
Kad slavenajam gruzīnu filozofam Merabam Mamardašvili, kurš vecumā iesaistījās politikā, jautāja: „Nu kā tad tā! Kas tad mums te tagad būs?”, viņš atbildēja: “Visu mūžu esmu nodarbojies ar filozofijas mākslu tikai tamdēļ, lai kļūtu par labāku pilsoni.” Tāpēc dziļi atvainojos visiem tiem, kuri nevar pārdzīvot faktu, ka mākslinieks atļaujas izteikt savu pilsoņa pozīciju.
