Par Valsts aizsardzības dienestu: risinājums kā parasti ir kaut kur pa vidu

Tomēr aicinu nelēkt no viena grāvja otrā, jo redzu, ka pēc Aizsardzības ministrijas (AM) paziņojuma par Valsts aizsardzības dienesta (lasi: jaunas Obligātā militārā dienesta (OMD) versijas) ieviešanu valstī bija daudz komentāru, kuros vairākums speciālistu steidzās izteikt atbalstu, nesaprotot šāda piedāvājuma būtību un gala rezultātus, ko būtu nepieciešams un iespējams sasniegt.

Tāpēc vēlējos sniegt izvērstāku redzējumu par esošo situāciju bruņotajos spēkos, problemātiku un iespējamiem risinājumiem. Vēlreiz uzsveru – mans redzējums ir par izskanējušā piedāvājumu korelāciju ar esošo situāciju bruņotajos spēkos. Papildus ir skaidrs, ka šis ir priekšvēlēšanu laiks, tāpēc aicinu visus atbildīgos par aizsardzības nozari būt divtik izsvērtiem savos paziņojumos un rīcībā.

Ievads

Iesākumā ir jāsaprot, ka 50 000 karavīru lieli bruņotie spēki ir tikai mistisks skaitlis, kas nepasaka neko par reālajām armijas spējām. 50 000 karavīru veido nelielu armijas korpusu vai divas spēcīgas pilnasinīgas divīzijas. Lai ar šo karavīru skaitu varētu izveidot kaujas spējīgu mehanizētu vienību, būtu nepieciešami aptuveni: 800 tanki un kājnieku kaujas mašīnas, 200 haubices, 50 daudzstobru raķešu sistēmas, pāris duču kaujas helikopteru un neskaitāms daudzums citas tehnikas un transporta vienību.

Runāt par šāda līmeņa vienību izveidošanu mēs, protams, nevaram, jo pašlaik mēs neesam spējīgi izveidot un puslīdz pienācīgi apbruņot vienu kājnieku brigādi. Tātad runa ir par daudzu vāji apbruņotu karavīru grupējumu, kas nebūs spējīgs veikt korpusa–divīzijas–brigādes līmeņa operācijas apbruņojuma, aprīkojuma un attiecīgas apmācības trūkuma dēļ. Tātad šādā piedāvājumā runa ir par t. s. lielgabala gaļas sagatavošanu, un to nedrīkst pieļaut nekādā gadījumā.

AM kursa maiņa un rekrutēšanas sistēmas problēmas

AM krasi mainīja savu iepriekšējo retorikas kursu, jo iepriekš pat netika pieļauta iespēja diskutēt par jebkādu obligāto dienestu. Vai tad to mums māca karš Ukrainā? Ukrainā mēs redzam, ka skaitliski lielākie Ukrainas bruņotie spēki pagaidām ar lielām pūlēm (lasi: cilvēku upuriem) aptur skaitliski mazākās, bet labāk apbruņotās Krievijas armijas uzbrukumu.

Kāpēc? Tāpēc, ka Ukrainas armijai nav pietiekami daudz smagās tehnikas un modernā aprīkojuma un, galvenais, nav apmācītu karavīru, kuri spēj efektīvi to izmantot. Kur Ukrainas spēkiem veicas labāk? Tajos virzienos, kur viņi izmanto kombinētās dažādu ieroču šķiru kaujas grupas, kas sastāv no tankiem, kājniekiem, kaujas inženieriem, un ir pastiprinātas ar artilērijas, daudzstobru raķešu un pretgaisa aizsardzības sistēmām. Tātad skaitliski lielāka, vāji apbruņota un apmācīta armija nav pareizs risinājums arī mums.

Mūsdienu karadarbība būtiski atšķiras no tās, ko mēs pieredzējām Pirmajā un Otrajā pasaules karā un vēlākos lokālos konfliktos. Ukrainas konflikta pieredze, uz kuru atsaucas vairāki eksperti, nav pilnvērtīgs arguments, jo Latvijas loma iespējamā konfliktā ar mūsu austrumu kaimiņu būtiski atšķirsies. Latvija ir NATO sastāvdaļa, un tāpēc iespējamais konflikts risināsies nevis starp Latviju un Krieviju, bet gan starp NATO un Krieviju.

NATO nekaros ar Krieviju tādā veidā, kā to šobrīd dara Ukraina, tādēļ ka pieejamo resursu skaits un spēku izmantošanas doktrīna būtiski atšķiras no tā, ko mēs redzam kaujas laukos Ukrainā. Iespējamā konflikta gadījumā Latvijai būs pieejami visi NATO valstu rīcībā esošie militārie resursi, un tas vai nu ļaus atrisināt konfliktu īsā laikā, vai, kā minimums, lokalizēt to ar mums labvēlīgiem noteikumiem. Ne pirmais, ne otrais variants prasīs no Latvijas nevis lielu mobilizējamo armiju, kuru nodrošina OMD, bet gan kompaktu, augsti tehnoloģiski ekipētu, labi apmācītu un ar citu valstu armijām savietojamu NATO sastāvdaļu.

Runāt par “kompaktu” armiju nenozīmē runāt par skaitliski mazu armiju, karavīru skaits bruņotajos spēkos ir noteikti jāpalielina. Kaut vai tādēļ, lai beidzot aizpildītu trūkstošās pozīcijas Sauszemes spēku mehanizētajā kājnieku brigādē, mūsu kaujas spējīgākajā vienībā. Šo izaicinājumu mums palīdzēs atrisināt pirmais AM piedāvājums iesaukt dienestā 500 karavīru divreiz gadā. Tas ļaus mums aizpildīt visus robus brigādes sastāvā un neuzliks nepanesamu papildu slogu uz kopējo apgādes un uzturēšanas sistēmu. Nacionālie bruņotie spēki (NBS) spēj bez īpašām problēmām absorbēt līdz 1000 karavīru gadā, vēl jo vairāk tāpēc, ka struktūra (kājnieku brigāde un citas regulāro spēku vienības), apmācības vienības (kājnieku bataljoni) un uzturēšanas sistēma tam ir gatavi. Tātad pirmais solis ir visnotaļ atbalstāms. Tomēr tieši šeit sākas problēmas.

Problēma, kuru neviens oficiāli negrasās atzīt, ir mūsu ilggadējās rekrutēšanas sistēmas izgāšanās vai, kā minimums, nespēja sasniegt tos rezultātus, kas tika noteikti iepriekš. Šeit nav jāvaino Latvijas pilsoņi, kuri “negrib aizstāvēt savu dzimteni”, bet gan sistēmas trūkumi, kas nenodrošina nepieciešamo jauno karavīru skaitu, kā arī nespēj noturēt dienestā esošos karavīrus, kuri dažādu iemeslu dēļ neplāno pagarināt savus līgumus ar bruņotajiem spēkiem.

Miera laikā profesionālās armijas veido aptuveni 0,5% no kopējā valsts iedzīvotāju skaita. Tāds procents armijās bija vēl pirms desmit gadiem, tagad tas ir mazliet zemāks (0,3–0,4%), bet iemesls tam ir nevis rekrūšu trūkums, bet gan armiju skaitliskais samazinājums “no augšas” pamatā finansiālu apsvērumu dēļ. Tomēr šie cilvēku resursi vēl joprojām ir pieejami un tos nepieciešams pareizi izmantot. Protams, var diskutēt par metodēm, bet tieši diskusijas par šo jautājumu ir tas, kā pašlaik nav.

Galvenais jautājums ir šāds: kāds Valsts aizsardzības dienests mums ir nepieciešams, un kādus praktiskos rezultātus dos šāds dienests?

Īstermiņa risinājums bez ilgtermiņa redzējuma

Pirmā problēma ir saistīta ar pārejas periodu, kad tiks iesaukts 1000 (500+500) karavīru gadā. Pozitīvi, ka tas ļaus aizpildīt pašreizējo tukšo štata vietu caurumu esošajās vienībās, un tas ir vienīgais, ko šāda darbība paveiks. Papildus tam būs iespējams uzlabot rekrutēšanas pasākumus tieši vienībā, un šādas darbības, spriežot pēc iepriekšējās pieredzes, dod labus rezultātus. Tomēr pēc būtības tā ir vienkārši “caurumu aizlāpīšana” esošajā sistēmā. No ieguvumiem tas ir viss.

Skatoties no mobilizācijas rezervju sagatavošanas skatpunkta, tas ir bezjēdzīgs strupceļš un nelietderīga resursu izmantošana. Kāpēc? Tāpēc, ka pilnvērtīga rezerves vienību sagatavošana prasa visu militāro specialitāšu speciālistu sagatavošanu, un tādu katrā vienībā ir daudz. Tikai visi nepieciešamie speciālisti kopā var izveidot kaujas spējīgu vienību. Papildinot profesionālās Sauszemes spēku vienības ar iesauktiem Valsts aizsardzības dienesta karavīriem, viņi aizpildīs tikai zemākas pozīcijas, kur nav nepieciešamas īpašas spējas, jo augstākas klases speciālistu pozīcijas aizpildīs profesionālie karavīri. Vienkāršiem vārdiem sakot, profesionālie karavīri vienmēr aizpildīs “ložmetējnieka” pozīciju un iesauktie karavīri “ložmetējnieka palīga” pozīciju. Un tās nemainīsies laika gaitā.

Tātad pēc vairākiem gadiem mēs sagatavosim tūkstošiem “ložmetējnieka palīgu” un nevienu “ložmetējnieku”. Kopējais rezervistu skaits būs liels, bet viņu praktiskā izmantošana – niecīga. Netiks sagatavota neviena rezerves vienība, bet gan liels daudzums zemākās klases speciālistu, kurus varēs izmantot kā individuālos aizvietotājus citās rezerves vienībās, ko vēl vajag izveidot. Tāpēc šis ir atbalstāms risinājums, kas var nostrādāt īstermiņā, bet tam ir jāmeklē cita pieeja, lai varētu iegūt arī pareizus rezultātus ilgtermiņā.

Problēmas ar skaitlisko sastāvu

Otra problēma ir saistīta ar pašreizējiem skaitļiem. Patlaban NBS ir aptuveni 6600 karavīru. Saskaņā ar plānu jaunais aktīvā dienesta karavīru skaits sasniegšot 14 000 karavīru. Ja NBS plāno saglabāt esošās spējas (Sauszemes spēku brigādi, Zemessardzes vienības un citus atbalstošos spēku veidus un vienības), tad papildus būtu jāsavervē profesionālā dienesta karavīri, kuri nodarbotos ar iesaukto karavīru apmācību un nodrošinājumu. Tā kā papildu rekrutēšana ir apgrūtināta, ar lielu ticamības pakāpi varam teikt, ka karavīri, kuri nodarbosies ar OMD iesaucamajiem, būs jāpiesaista no esošo 6600 karavīru skaita.

Tas nozīmē, ka esošo vienību nokomplektēšana ar profesionālajiem karavīriem kritīsies un kopā ar to arī kaujas sagatavotības līmenis. Vienīgā vieta, no kurienes reāli varēs “paņemt” jaunos instruktorus, ir tā pati Mehanizēto kājnieku brigāde, kuras nokomplektēšanai arī tiek iesaukti OMD karavīri. Profesionālo karavīru skaits kritīsies, un iesaukto karavīru skaits palielināsies. Domāju, nav jāskaidro, ka zemāks procents profesionālo karavīru vienībā ir cieši saistīts ar šīs vienības kaujas spējām.

Tātad plānotais iesaukto karavīru skaits varētu būt aptuveni 7400 (OMD) karavīru (14 000 aktīvā dienesta karavīru – 6600 profesionālo karavīru = 7400 OMD karavīru). Lai apmācītu šos karavīrus, būs nepieciešami vismaz 1500 instruktoru, šajā skaitlī iekļauti arī nepieciešamie administratīvie un apgādes speciālisti, kuri uzturēs jauno karavīru apmācības sistēmu. Ja Kājnieku brigāde būs spiesta šķirties kaut vai no 1000 karavīru, tā pārstās eksistēt kā vienība pašreizējā stāvoklī, un to vajadzēs būvēt no jauna. Tas noteikti nav pareizais vienības attīstības virziens.

AM tīmekļvietnē tiek minēts cits iesaucamo karavīru skaits – 5000 (turpat citā rindkopā minēts skaitlis 6000). Tātad AM nonāk pretrunā ar saviem apgalvojumiem par to, ka nav iespējams savervēt jaunus profesionālus karavīrus, jo šajā gadījumā NBS būs vajadzīgi 9000 profesionālo karavīru (14 000 aktīvā dienesta karavīru – 5000 OMD karavīru = 9000 profesionālo karavīru), kas ir būtisks 2400 karavīru pieaugums (36%) no esošā skaita. Vai to var izdarīt situācijā, kad AM apgalvo, ka nevar savervēt pat vienu? Protams, ka nevar, problēmas ar skaitļiem turpinās un padara šo situāciju vēl sarežģītāku, bet šo diskusiju varam izvērst nākamajā reizē.

Nepieciešamās strukturālās izmaiņas

Trešā problēma ir saistīta ar pašreizējo NBS struktūru, Zemessardzi un rezervistu sistēmu. Pirms iestāšanās NATO NBS būtiski mainīja savu struktūru, pielāgojoties toreizējām NATO prasībām. Arī OMD karavīru apmācība tika samazināta līdz viena kājnieku bataljona un dažu specializētu apakšvienību sagatavošanai gadā. Vēlāk, 2006.gadā, arī šī OMD apmācība tika izbeigta un NBS struktūra tika transformēta un zaudēja savas spējas veikt personālu apmācību lielos apjomos. Ja mēs gribam atgriezties pie iepriekšējās sistēmas, mums ir nepieciešama reversā transformācija un, pa lielam, atgriešanās pie iepriekšējās struktūras.

Kāpēc tas viegli izdevās Lietuvai un ir iespējams Igaunijā, bet rada problēmas mums? Lietuvas armijā ir 2 kājnieku brigādes, kuru sastāvā ir 7 kājnieku bataljonu, 2 artilērijas bataljonu un 1 kaujas inženieru bataljona pamata struktūras, uz kurām varēja veidot attiecīgās vienības, samazinot vai palielinot to skaitlisko sastāvu atbilstoši nepieciešamībai. Igaunijas armijā ir 2 kājnieku brigādes, kuru sastāvā ir 1 profesionālais izlūku bataljons, 5 kājnieku bataljonu, 2 artilērijas bataljonu un 2 kaujas inženieru pamata struktūras, kuras arī nodarbojas ar jauniesaucamo karavīru apmācību.

Mums ir 1 brigāde, kuras sastāvā ir 2 profesionālie kājnieku bataljoni, 1 kaujas atbalsta bataljons un 1 kaujas nodrošinājuma bataljons. Tātad mūsu struktūra ir mazāk piemērota šādām izmaiņām, un tām būs nepieciešama būtiska reorganizācija.

Vislielāko neizpratni izraisa attieksme pret Zemessardzi, kas vairāku desmitu gadu laikā ir cietusi smago ieroču un tehnikas trūkuma dēļ, cietusi no pilnvērtīgas apmācības trūkuma, kā arī tiek apgrūtināta ar aizvien jaunu papildu uzdevumu “uzkraušanu”. Analizējot informāciju no NATO samita, var izdarīt pieņēmumu un uzdot jautājumu – vai Zemessardzes spējas vispār tiek ņemtas vērā? Ja Zemessardzes spējas netiek ņemtas vērā NATO dokumentos, tad sanāk, ka AM vai nu netic Zemessardzes spējām, vai arī nespēj par tām pārliecināt NATO. Piekrišana NATO viedoklim šajā jautājumā nozīmē to pašu – ticības trūkumu Zemessardzes vienībām.

Šādam viedoklim es nevēlos piekrist. Pēc būtības Zemessardze arī ir rezerves vienību kaltuve, un, ja skatās tikai uz skaitļiem, tad tie “pārsit” gan Lietuvas, gan Igaunijas spējas. Zemessardzes sastāvā ir 4 brigāžu un 22 dažādu bataljonu pamata struktūras, kas ir liels spēks, ja to prot izmantot pareizi. Pirms izteikt apšaubāmus piedāvājumus par vairāku tūkstošu jauniesaucamo izmantošanu, vai nebūtu labāk pirmām kārtām prātīgi izmantot tos resursus, kas jau tagad ir pieejami?

Ja AM netic, ka Zemessardze ir spējīga sagatavot kaujas vienības, nav saprotams, kāpēc viens no valsts dienesta veidiem ir dienests Zemessardzē. Jābūt konsekventiem, vai nu tu tici vienībai un ieguldi tās attīstībā laiku un resursus, vai tu netici, un tad resursi tiek pārlikti citos prioritāros virzienos. Uzskatu, ka Zemessardze ir unikāls Latvijas veidojums, kas nav izsmēlis savu potenciālu, un mums ir jāturpina tās attīstība, piedāvājot jaunus, efektīvākus un mūsdienīgākus risinājumus, lai cilvēki justu, ka vadība uzticas Zemessardzei un zemessargi var uzticēties savai vadībai.

Iesaucamo karavīru iesaistīšana Zemessardzes vienībās būs pretrunā ar Zemessardzes pamata komplektēšanas principu – brīvprātīgumu. Tāpēc pirms pieņemt šādu lēmumu, nepieciešams rūpīgi izvērtēt visus “par” un ”pret”, lai jaunā sistēma nedegradētu tos pozitīvos rezultātus, kurus Zemessardze ir sasniegusi līdz šim, jo īpaši pēc Krievijas izraisītā kara sākuma.

Izskatās arī, ka pašreizējā rezervistu sistēma nedarbojas vai, kā minimums, nav pietiekami efektīva. NBS veica OMD karavīru apmācību laika posmā no 1992. līdz 2006. gadam, un rezultātā mums ir sagatavots pietiekami daudz rezervistu. Atgādinu arī, ka no profesionālā dienesta atvaļinātie karavīri nonāk rezervistu kategorijā. Diemžēl šobrīd izskatās, ka AM nezina, kā efektīvi izmantot gan vienus, gan otrus un ministrijai ir nepieciešams jauns rezervistu avots. Kur ir garantija, ka AM spēs efektīvi izmantot “jaunās” rezerves, ja, pēc tās teiktā, tā pilnībā izgāzās ar iepriekšējo rezervistu izmantošanu?

Resursu trūkums

Ceturtā un lielākā problēma ir resursi. Aizsardzības nozare ir pilnībā atkarīga no valsts piešķirtā budžeta, un svarīgs ir ne tikai kopējais budžeta apjoms, bet arī budžeta sadalījums un izlietojums pa kategorijām, jo tas parāda, kādā stāvoklī ir bruņotie spēki: attīstības, stagnācijas vai degradācijas. Budžeta kategorijas, pēc kurām tiek sadalīts aizsardzības finansējums, ir: personāla izmaksas, operāciju un uzturēšanas izmaksas, bāzu un infrastruktūras uzturēšanas izmaksas un jauna apbruņojuma un aprīkojuma iepirkšana.

Pamata rādītājs ir tieši apbruņojuma un aprīkojuma iepirkums, jo tas parāda, kā un cik strauji attīstās bruņotie spēki, cik un kādus ieročus, kaujas tehniku un speciālo aprīkojumu tie iepērk. Jo augstāks ir šis procents, jo labāk. Ja armija atrodas izveidošanas stadijā, kā tas ir ar Baltijas valstu armijām, šim procentam jābūt vēl lielākam. Tādās modernās armijās kā ASV un Francijā šis procents ir tuvu 30%, attiecīgi 29% un 28%. Ja šis procents ir zemāks par 25%, tad armijas attīstība stagnē, un, ja tas nolaižas vēl zemāk, tad armija sāk degradēt.

Valsts aizsardzības dienesta ieviešanas gadījumā palielināsies personāla, kā arī operāciju un uzturēšanas izdevumi, un tas ir tikai loģiski. Pieaugs arī bāzu uzturēšanas izmaksas, jo mums būs nepieciešamas vēl vismaz 2 militārās bāzes un poligoni, kas savā lielumā būs salīdzināmi ar esošo Ādažu bāzi. Un tas viss papildus jaunajai NATO bāzei, kura arī mums vēl ir jāuzbūvē vistuvākajā laikā. Infrastruktūras jautājums jau ir sarežģīts pats par sevi, tāpēc arī šo diskusiju atliksim uz vēlāku laiku un konstatēsim faktu, ka mums būs vajadzīgi papildu resursi, lai to visu uzbūvētu un uzturētu.

No kurienes ņemt naudu? Atbilde ir vienkārša – no pēdējās atlikušās kategorijas, no jaunā apbruņojuma un aprīkojuma iepirkšanas kategorijas. Tas nozīmē, ka tuvākajā desmitgadē mēs varam aizmirst par jauniem ieročiem, kaujas tehniku, raķetēm, munīciju krājumu palielināšanu un citiem labumiem. Mūsu armija paliks apbruņota ar primitīviem un novecojošiem ieročiem, kuru aizvietošana un modernizācija nav paredzēta. Mēs riskējam nonākt ilgstošā degradācijas fāzē, no kuras izkļūt būs ārkārtīgi grūti, tāpēc šis, manuprāt, ir kritisks jautājums un viens no galvenajiem diskusiju un plānošanas mērķiem.

Secinājumi un iespējamie risinājumi

Lielajai, ar novecojušiem ieročiem vāji apbruņotajai armijai ir viens nicinošs, bet ļoti precīzs apzīmējums – “lielgabalu gaļa”. Liela, vāji apbruņota armija ir spējīga tikai varonīgi krist kaujas laukā, nesasniedzot savu galveno mērķi – uzvaru un mūsu valsts neatkarības nosargāšanu. Mūsu valstij nepieciešama moderna, mūsdienīga armija, kas kaujas laukā spēj cīnīties kopā ar mūsu sabiedrotajiem un, protams, uzvarēt.

Kādus sākotnējos secinājumus mēs varam izdarīt par AM piedāvājumu par Valsts aizsardzības dienesta ieviešanu? Ierobežota, uz brīvprātības principa balstīta iesaukšana ir atbalstāma, jo tā ļaus nosegt pašreizējās problēmas ar vienību komplektāciju, bet jāatceras, ka tas ir īstermiņa risinājums, kuram jāmeklē arī ilgtermiņa atrisinājums. Liela rezervistu iesaukuma organizēšana nav lietderīga, jo tā novirzīs resursus no mūsu armijas attīstības un, visticamāk, iedzīs mūs degradācijas fāzē.

Risinājums kā parasti ir kaut kur pa vidu. Iespējams, ka mums jāsāk domāt par otras (rezerves) kājnieku brigādes izveidošanu, tāpat kā to izdarīja mūsu kaimiņi. Rezerves vienību veidošanai piemērotāks un pārdomātāks izskatās Igaunijas modelis, kur ik gadu tiek sagatavots viens kājnieku bataljons un nelieli elementi no citām kaujas atbalsta un kaujas nodrošinājuma vienībām.

Papildus, protams, ir jāizmanto Zemessardzes resursi un jādara viss, lai šīs vienības paaugstinātu savas kaujas spējas un panāktu, lai to atzītu gan mēs paši, gan arī mūsu NATO partneri.

Visvairāk šajā jautājumā noteikti ir nepieciešams tas, kā trūka visu šo laiku, – plaša, visaptveroša diskusija, kurā tiek runāts ne tikai par lielajām vīzijām, bet arī par tādām svarīgām detaļām kā sasniedzamie rezultāti, resursi un finanses. Tas viss ir jādara bez priekšvēlēšanu laika izraisītām emocijām un populisma, jo aizsardzības nozare un mūsu bruņotie spēki pilnīgi noteikti nav vieta politiskām spēlītēm.

Gods kalpot Latvijai!

Novērtē šo rakstu: