Par varoņu piemiņu un iekarotāju pieminekļiem
Latvijas Politiski represēto apvienība*26.05.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Latvijas atjaunotās neatkarības trīsdesmit trešajā gadā nav zaudējis aktualitāti jautājums - kas paliks nākamo paaudžu atmiņā par savas valsts pagātni pēc mūsu aiziešanas viņsaulē? Kādas pēdas būsim atstājuši Latvijas vēsturē, kādas liecības par mūsu tēvu un vectēvu līdzdalību savas valsts neatkarības aizstāvēšanā, pretojoties iekarotājiem, līdz pēc 45 gadiem spējām atkal kļūt brīvi?
Desmit gadus prasīja valsts apbalvojumu atjaunošana uņ divtik, kamēr Viestura ordeni saņēma pēdējie vēl dzīvie bruņotās pretošanās dalībnieki. Pateicoties atsevišķu entuziastu pūlēm un iestāžu atbalstam, ir atjaunoti tuvu oriģinālam daži nacionālo partizānu bunkuri, un Saeima noteikusi pretošanās kustības atceres datumu. Taču neviens no šiem pasākumiem neatgādina ikdienā mūsu priekšteču varonību, ar ko lepoties jaunajām - neatkarības paaudzēm, par ko just gandarījumu to notikumu dalībniekiem un laikabiedriem. Mūsu ciematos un pilsētās netiek saglabāta brīvības cīnītāju piemiņa ielu nosaukumos, nedz atzīmēta neatkarības atgūšana ar piemiņas akmeņiem laukumos, kur atmodas sākumā pulcējās ļaužu tūkstoši brīvības alkās un cerībā uz taisnīgas iekārtas atjaunošanu savā atjaunotajā valstī.
Tikmēr ik gadus Latvijas? iekarotāju pēcteči; pulcējas savas uzvaras svētku svinībām ar atbrīvotāju misijas apziņu un pārliecību par vectēvu varonīgo pagātni, jo vairāk nekā septiņdesmit gadus pēc nežēlīgā un asiņainā kara, kurā Latvija nebija dalībvalsts, bet tikai svešu varmāku karalauks, Latvijas pilsētās un ciematos stāv uzvarētājus godinoši pieminekļi, arī kara rīku veidolā, par kuru patvaļīgu gāšanu Daugavā neatkarīgās Latvijas likumos paredzēta kriminālvajāšana.
Savu valstisko izpratni, nespēju ietekmēt notikumu gaitu un iespaidot dalībnieku apziņu par viņu patieso lomu šajā teātrī Latvijas iekšlietu, policijas un Rīgas pašvaldības amatpersonas un darbinieki pierādīja divu dienu svinībās pie okupācijas pieminekļa Uzvaras laukumā. Paldies mūsu pilsoņu vēlētajiem likumdevējiem, kam pietika vienprātības rast juridiski pamatotu risinājumu šī uzvarētāju elka nogāšanai, paldies ziedotājiem, kuri atbalstīja neatkarības atjaunotāju aicinājumu paveikt šo svētīgo darbu iespējami drīz un cieņpilnā veidā.
Mūsu aicinājums - godāsim savu varoņu piemiņu ielu nosaukumos viņu dzimtajās pilsētās un cīņu vietās un atbrīvosim savu zemi no iekarotāju pieminekļiem - varmāku pielūgsmes un mūsu pazemojuma simboliem!
* Latvijas Politiski represēto apvienības aicinājums, pieņemts apvienības konferencē 2022. gada 17. maijā
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
