Par Veselības ministrijas jaunradīto Ārstniecības likumu
Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents26.10.2015.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Veselības ministrija septembra beigās savā mājas lapā izsludināja publisko apspriešanu Ārstniecības likuma jaunai redakcijai, nosakot, ka likuma izskatīšana notiks līdz 23. oktobrim, un neinformējot par šo apspriešanu nozares profesionāļus. Rodas iespaids – ministrija cerēja, ka likumprojektu izlasīs tikai dažas uzticamas nevalstiskās organizācijas, piemēram, Latvijas Zāļu paralēlā importa asociācija, kas nekavējoši sniegs pozitīvas un cildinošas atsauksmes.
Neticami, bet atradās daži ārsti, kas lasa Veselības ministrijas mājas lapu, un viņi ziņu par jaunu likumprojektu nodeva Ārstu biedrībai, Ģimenes Ārstu asociācijai, Veselības un sociālo darbinieku arodbiedrībai. 23. oktobrī ministrija saņēma dažus pieklājīgus protestus ar mājienu, ka veselības ministram būtu laiks pāriet mierīgākā darbā uz Saeimu.
Kāpēc radās šis unikālais likumprojekts? Pirms divām nedēļām veselības ministrs Guntis Belēvičs nāca klajā ar vairākām idejām, no kurām nozīmīgākās bija:
• pacientiem, kas ārstējas pie privātārstiem, diagnostiku un ārstniecību (laboratorijas izmeklējumus, radioloģiskos izmeklējumus, manipulācijas) pilnā apjomā turpmāk nāksies maksāt pašiem;
• ģimenes ārstiem turpmāk būs kvotas laboratoriskiem izmeklējumiem un zālēm. Ja kāds pārtērēs – to bargi sodīs.
Latvijas Ģimenes ārstu asociācija centās skaidrot situāciju – lauku rajonos ģimenes ārsta praksē ir galvenokārt veci cilvēki, Rīgā un Pierīgā vidējais pacientu vecums ir ievērojami mazāks. Diemžēl vecākajai paaudzei vajag vairāk izmeklējumu un zāļu, medicīnā nav iespējams vidējais aritmētiskais. Argumentu bija pietiekami daudz, ģimenes ārsti ministra diktātam nepiekrita. Ministrs bija neapmierināts tik ļoti, ka teica bargus vārdus. Tik bargus, ka man nācās piemeklēt literāru analogu, un ar grūtībām es to atradu Jaroslava Hašeka grāmatas „Krietnā kareivja Šveika dēkas 1. pasaules karā” Annas Baugas tulkojumā:
„Šveiks skaidri dzirdēja leitnanta Duba griezīgo balsi:
– Vai jūs mani pazīstat?
– Bet es Jums saku, ka Jūs mani vēl nepazīstat!
– Jūs mani varbūt pazīstat no labās puses, bet es Jums saku, ka Jūs mani mācīsieties pazīt arī no sliktās puses!
– Jūs pie manis vēl dabūsiet raudāt, ēzeļi tādi!”
Tātad nepagāja lāga divas nedēļas, un Veselības ministrija radīja jaunu virslikuma – Ārstniecības likuma redakciju. Atslēgas vārds jaunajā likumprojektā ir “kontrole”. Ministrijas vārdā Veselības inspekcija kontrolēs, atņems tiesības ārstēt visiem, kas nepiekrīt vienam vai otram ministrijas verdiktam. Likumā nav nekā no nozares kopskata, nekā no piemērojamiem principiem. Nav anotācijas, kur būtu skaidrots, kāpēc vispār šādas tik sīki detalizētas normas nepieciešamas galvenajā nozares likumā.
Daži jaunieviesti likuma panti pilnībā atbilst nacistiskās Vācijas likumdošanas principiem 1939. gadā: piemēram, likumā paredzēts aizskart Satversmē noteiktās personas tiesības izvēlēties nodarbošanos – tikai tā var lasīt 7. panta 1. daļas 4. un 5. punktu. Veselības ministrija likumā ieraksta tēzi, ka persona nedrīkstēs nodarboties ar ārstniecību, ja Veselības inspekcija būs to divreiz gadā administratīvi sodījusi. Līdz šim šāda apjoma aizliegums bija iespējams vienīgi kā drošības līdzeklis kriminālprocesā vai ar notiesājošu spriedumu, ja piemērots papildsods – noteiktas nodarbošanās aizliegums. Līdz šim 95% administratīvo sodu ir par dokumentu kārtošanas kļūdām – piemēram, spirta norakstīšanu (birokrāti radījuši sistēmu, ka jānoraksta katri 5 ml no 50 ml spirta, ko atļauts uzglabāt doktorāt– ja pudelītē ir 35 ml, nevis 45 ml spirta, administratīvais sods garantēts).
75. pants veltīts Veselības inspekcijas kontrolei. Unikāla ir panta 2. daļa, ka Veselības inspekcijas lēmums izpildāms nekavējoši, pat tad, ja ir pārsūdzēts.
40. pantā Veselības ministrija cenšas medicīnu pārvērst par „pavārgrāmatu medicīnu”. Nekādas jaunas metodes, kas nav reģistrētas ministrijā (rinda uz tehnoloģiju reģistrēšanu šobrīd ir 7 gadi). Vairs nekādas fizikālās terapijas, nekādas homeopātijas, nekādas lāzerterapijas. Atbilstoši jaunajam likuma burtam un garam katrs ārstniecības iestādes vadītājs tiks bargi sodīts, ja iestādē ārstniecību veiks ārpus ierēdņu radītām un Ministru kabineta kārtībā apstiprinātām medicīniskām tehnoloģijām un ārstniecībā izmantojamiem algoritmiem, kā arī klīniskajām vadlīnijām vai ārstniecībā izmantojamo metožu un farmakovigilances un ārstēšanas efektivitātes novērtējumam. Likumā netieši ierakstīts: ministrija jums pateiks priekšā – ar kurām (kuras firmas ražotām, kuras vairumtirdzniecības sistēmas izplatītām) zālēm jums būs ārstēt.
Viss būtu labi, ja vien Latvijā vadlīnijas būtu uzrakstītas kaut 10% visu medicīnas situāciju un ja tās mainītos un attīstītos atbilstoši Eiropas uzstādījumiem – vismaz reizi gadā.
Jaunu Ārstniecības likumu vajag. Pašreizējais Ārstniecības likums ir novecojis, daudzkārt labots, tam nav struktūras un virzības. Kā izsmiekls skan likuma 2. pants, kas apgalvo, ka Ārstniecības likums regulē sabiedriskās attiecības: “Šā likuma mērķis ir regulēt sabiedriskās attiecības ārstniecībā, lai nodrošinātu slimību vai traumu kvalificētu profilaksi un diagnostiku, kā arī kvalificētu pacienta ārstēšanu un rehabilitāciju.”
Pašreizējais Ārstniecības likums apgalvo, ka par pacienta veselību atbildīgs ir valsts budžets, tajā reāli nav pieminēta profilakse, tas nenosaka medicīnas finansēšanas principus, kur nu vēl naudas izlietošanas principus. Neticami lielu likuma daļu aizņem psihisko slimību ārstēšanas jautājumi, kam būtu nepieciešams atsevišķs likums (tiesa, šajā jomā Veselības ministrija rīkojusies ar taustiņiem „copy–paste”).
Likuma normu sakārtošana neapšaubāmi būtu pamati, uz kuriem pārbūvēt mūsu nedaudz noplukušo veselības namu. Jaunu likumu rakstīšanai nebūtu jēgas, ja likuma radīšana neietu rokrokā ar reformām. Tiesa, par reformām katram no mums ir savs viedoklis, kas dziļi sakņojas katra personiskajā pieredzē. Katra reforma kādam ir apdraudējums, un vairākums allaž ir pret reformām pat tad, ja tās kopumā ir noderīgas. Tiesa, pēdējā gada laikā esam vērojuši reformas tikai un vienīgi farmācijas jomā, kas līdz šim tika uzskatīta par sakārtotāko nozares sadaļu.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
