Par Veselības ministrijas paspārnē veiktajām datu manipulācijām
Ivars Zariņš07.04.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Mulsinoša šķita Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) piekoptā metodika, kā tiek aprēķināts "pozitīvo testu īpatsvars" - tie procenti, par kuru izmaiņām mums katru dienu stāsta .
Proti, tas tiek noteikts "unikālos pozitīvos testus" (pirmreizēji pozitīvos) attiecinot pret VISU kopējo veikto testu skaitu (iekļaujot tajā GAN pirmreizējos, GAN atkārtotos testus - tātad arī tos testus, kas izdarīti atkārtoti cilvēkiem jau ar zināmu "pozitīvo testu" ).
Kas te ir mulsinošs? Ar šādu metodiku viena un tā paša reālā inficēšanās līmeņa situācijā var iegūt gandrīz jebkādu "pozitīvo testu īpatsvaru" - viss atkarīgs no tā, cik daudz atkārtoto testu tiek veikts (jo šo testu skaits tiek ņemts vērā aprēķinā - nez kāpēc?!).
Piemērs: veikti 1000 unikālo testu. no tiem 100 pozitīvi. Tātad reāli - katrs desmitais ir inficēts (sanāk 10%). Ja šajā dienā tiek veikti arī 1000 atkārtoto testu (vienalga, kādi rezultāti), tad saskaņā ar SPKC metodiku "pozitīvo testu īpatsvars" būs 100/(1000+1000)= 5%, tātad jau divreiz mazāks. Jo vairāk palielinām atkārtoto testu skaitu, jo mazāks kļūst "pozitīvo testu īpatsvars", lai gan reāli tas nav mainījies...
Veselības ministram tika pieprasīts skaidrot šādu aprēķinu kārtību, kā arī iesniegt datus par veikto Covid 19 testu statistiku.
Un ta sākās interesanti (paredzami) pavērsieni. Saskaņā ar veselības ministra atbildi izrādījās, ka tādu datu par unikāli veikto testu skaitu nemaz nav ne Nacionālā veselības dienesta, ne SPKC rīcībā! (Bet kā tad tiek noteikts, kurš no pozitīvajiem testiem ir unikāls?...)
Atbilde ir pieejama šeit:
https://titania.saeima.lv/.../E197FD2EAB694D6DC22586A2005...
Šādas atrunas netika pieņemtas, šī informācija tika pieprasīta atkāroti, un tika saņemta šāda atbilde:
https://titania.saeima.lv/.../B961058A5DCBC61FC22586A9004...
Iespējams, ka tie, kuri sniedz šo informāciju, cerēja, ka tādējādi, sniedzot šos datus atsevišķi, neviens tos vairs savstarpēji nesalīdzinās. Iespējams, ka paši datu sniedzēji aizmirsa tos salīdzināt (lai veiktās manipulācijas ar tiem būtu ne tikai izdevīgas to veicējiem, bet arī ticamas), bet rezultātā ir saņemti dati, kas liecina par nevis vienkārši manipulācijām ar Covid-19 statistiku, bet par brutālām, nekaunīgām, ilgstoši veiktām manipulācijām.
Par to var pārliecināties, aplūkojot šos Veselības ministrijas iesniegtos datus.
Pirmā acīmredzamā neatbilstība parādās 2020.gada 3.oktobrī, kad saskaņā ar veselības ministra sniegtajiem datiem atkārtoti veikto testu skaits ir 8, bet atkārtoti pozitīvo testu skaits ir... 9!
Un tas nav nekāds viens izņēmums. Šāda "dīvaina" statistika, kad atkārtoti pozitīvo testu skaits dienā pārsniedz atkārtoti veikto testu skaitu šajā dienā, saskaņā ar veselības ministra sniegtajiem datiem šāda Koperfīlda cienīga "testēšana" ir tikusi veikta gandrīz katru dienu!
Tikai daži uzskatāmi piemēri:
25.12.2020 - atkārtoto testu skaits ir 15, bet atkārtoto pozitīvo testu skaits - 155!
14.01.2021 - atkārtoto testu skaits 40, no tiem pozitīvi – 217! Tā kā pirms tam vairāk nekā nedēļu saglabājas tāda "superpozitīva" statistika, tad to nekādi nevar izskaidrot ar iepriekš neuzskaitītu "pozitīvo gadījumu" iekļaušanu vienā dienā, kā dēļ tie pārniedz reāli veikto testu skaitu.
05.02,2021 - atkārtoto testu skaits 88, no tiem pozitīvi - 169, un šāda "superpozitīva" testu dinamika saglabājas vēl vairāk nekā nedēļu.
Seko mums 
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
Nesen beidzu lasīt latviski izdoto somu žurnālistes Jesikas Aro grāmatu "Putina troļļi", kas stāsta par Krievijas informācijas kara operācijām. Lai arī žurnāliste apraksta Kremļa operācijas citās valstīs, grāmata palīdz labāk saprast arī to, kas notiek Latvijā, tāpēc izlēmu padalīties ar dažiem vērojumiem un secinājumiem.
Ārlietu ministra Edgara Rinkēviča gadījums Latvijas politikā ir saistāms ar mērķtiecīgu darbu, kur visa pamatā ir ne tikai spēja izmantot apstākļus, bet tos vispirms – izveidot. No viņa var pamācīties gan lapsa kūmiņš, gan pelēkais vilks, gan zaķītis – strupastītis. Turklāt Rinkēvičs saviem uznācieniem ir arī pielāgojis kādu mēbeli – skapi, kas kalpo ne tikai kā drēbju pakaramais, bet arī kā savdabīgs pjedestāls uz kā pakāpties.
Aleksandra Lukašenko sliktais veselības stāvoklis liek domāt par to, kas var notikt, ja viņš nespēs pildīt vadoņa lomu. Pirms tas kļūst skaidrs, atskatīsimies, kas ir bijis aktuāls Baltkrievijas un Krievijas attiecībās pēdējā laikā.
