Par VSAOI no autoratlīdzības un vietējo mediju "fīreriem"

Par satraukuma pamatotību es pārliecinos vēlos rītos, „direktoru laikā”, izejot uz Kalnciema ielas, pa kuru no Pierīgas supermāju ciemiem centra virzienā plūst „zelta straume”, vai novērtējot to, cik ļoti, pēdējā divdesmitgadē gan platumā, gan augstumā ir briedusi, piemēram, Mārupe. Tātad stāsts būs par akūtu naudas „trūkumu”.

Nozares uzņēmēji publiski raksturo mediju tirgu kā pustukšu šķīvi: ja arī badā neviens nemirst, tad, apliekot autoratlīdzības ar sociālo nodokli, tas noteikti notiks. Ikvienam pazemīgi būtu jāsamierinās ar pieejamo mazumiņu un jābūt pateicīgam par darbu un maizi, kas mums ir, tikai pateicoties „gribu – redzu, gribu - ne” politikai no valsts puses un prasmīgiem budžetu lāpītājiem mediju industrijas iekšienē. Ja tikai reklāmas tirgus atdzīvotos, ja tikai cilvēki sāktu pirkt avīzes un skatītos TV, mēs tiktu apbērti ar zeltu, sudrabu un peldētu darba devēju labvēlībā, kā kausētā sviestā.

Inerces un profesionāla slinkuma dzīts, šis viedoklis tiek atražots nepārtraukti, un to uztver kā neapšaubāmu patiesību. Taču cik daudz ir to mediju darbinieku, kas rūpīgi sekojuši līdzi savu darbavietu finansiālajam stāvoklim, iegūtos datus konfrontējot ar uzņēmumu gada pārskatiem? Cik ir to, kas ārpus sava pamatdarba ņemtos ar šādu dīvainu un neienesīgu hobiju? Domāju, ka tādu nav daudz, turklāt šiem ļaudīm ir bijis pamats klusēt. Patiesībā savu uzņēmumu finanses pilnībā pārzina vienīgi paši uzņēmēji, un ne mirkli nekavējas izmantot to savā labā.

Ikvieni meli darbiniekiem, ikvieni meli valsts iestādēm nekavējoties pārvēršas banknotēs, mazliet liekulības, neliela noklusēšana, un, skat, tavā kontā „nočaukst”. Kapitālam ir tikai viens likums – maksimāla peļņa un iespējami ātri. Valstu un sabiedrību noteiktie likumi kapitālam nozīmē tikai lielāku vai mazāku ieguldījumu risku, un neko citu. Nekādas ētikas. Tāpēc darba ņēmējs kapitāla skatījumā ir tikai „runājošs darba rīks”, te nav vietas personiskai attieksmei, un pret to arī izturas kā pret darba rīku. Interešu pretruna starp darba devējiem un darba ņēmējiem ir tik eksistenciāla, ka reizēm šķiet - mēs pārstāvam dažādas dzīvības formas vai vismaz sugas.

Apzinādamies šīs plaisas dziļumu un būdams kreisi noskaņots, jau sen un pilnīgi apzināti esmu centies ielūkoties sava darba devēja „virtuvē”. „Virtuve”, kas kļuva par manas izpētes objektu, bija SIA Producentu grupa „Beta Fakts”, populāro raidījumu Bez Tabu un TV3 ziņas kādreizējais īpašnieks un veidotājs, kur man bija tas gods, desmit gadus „nolauzt” par TV operatoru. „Nelielais” pašmāju uzņēmums piederēja vietējiem, no radošajām industrijām nākušiem puišiem Jurijam Gravem un žurnālistam, producentam un raidījumu vadītājam Ērikam Niedram.

Es Bez Tabu komandai pievienojos 2001.gada augustā, tātad apmēram pusgadu pēc tā parādīšanās ēterā. Pirmos gadus biju priecīgs par to, ka vispār ir darbs, un nekādus jautājumus neuzdevu. Ik dienas tikām baroti ar tekstiem, ka nav zināms, vai rīt mēs pastāvēsim, „dzīve ir nemitīga konkurence - uzvar stiprākais”, „ja nebūs rezultātu - tur ir durvis”, „varbūt rīt raidījums būs jāslēdz” u.t.t. . Loģiski, ka algu 100% saņēmām aploksnē.

Tā tas turpinājās līdz apmēram 2004.gadam, kad parādījās fragmentāri akti par „it kā” atsevišķu darbu veikšanu, tad visbeidzot attiecības tika „sakārtotas”, parakstot uzņēmuma līgumus par minimālo algu, bet pārējo saņemot „aploksnē”. Par darba līgumiem vadība nevēlējās ne dzirdēt, bet dažus vadošos korespondentus, kam darba līgumi bija kopš raidījuma pirmsākumiem, piespieda no tiem atteikties un akceptēt jauno kārtību.

Ap 2005. un 2006.gada miju atskanēja vāras balsis par to, ka arī mēs esam cilvēki un vēlamies dzīvot daudz maz draudzīgā un ilgtspējīgā vidē. Lai arī sākotnēji ņurdēšana neizplatījās ārpus savējo loka un visticamāk bija vadībai nemanāma, tā tas ilgi nevarēja palikt. Tolaik raidījumam bija internetā publiski pieejama komentāru lapa, un kāds tajā, tā „lai visi redz”, nopludināja informāciju par patieso lietu kārtību Bez Tabu redakcijā. Izcēlās iekšējs skandāls, tika meklēti vainīgie, apelēts pie raidījuma prestiža un biedēts ar to, ka ar tādu „sabojātu mundieri” TV3 mūs vairs nepirks. Visbeidzot īpašnieki noreaģēja, papildinot uzņēmuma līgumu ar pielikumu „par konfidencialitāti”, ar kuru noslepenots tika viss, savstarpējas sarunas par darba apstākļiem ieskaitot. Par „klusēšanas zvēresta” laušanu draudēja baisas finansiālas sankcijas.

Taču, „mazos” pašmāju uzņēmumos parasti grēko ar līgumu parakstīšanas procedūru, viss notiek pēc principa – izlasi mājās un atnes parakstītu, tāpēc es, lai arī parakstīju, tad tomēr ar kreiso roku, caur kājstarpi, tā ka, ceru, pielikuma noteikumi uz mani neattiecas! Runas aizliegumi paši par sevi neko neatrisina, un problēmas tādēļ nekur nepazūd.

Tobrīd Beta Faktā bija izveidojies tāds stāvoklis, ka Bez Tabu korespondentes saņēma zemu, ar citiem darbiniekiem salīdzinot, neproporcionālu atalgojumu. Izcenojumi par sižetu veidošanu nebija mainīti kopš raidījuma pirmsākumiem, un, piemēram, operatori, kuri prata „prasīt” labāk, un TV3 ziņu korespondenti, kas nez kāpēc bija no „citas pasaules”, par tādu pašu ieguldījumu saņēma faktiski divreiz vairāk. Situācija bija nobriedusi, un Bez Tabu korespondentes, cerot uz īpašnieku sapratni un ieinteresētību, izvirzīja vairākas prasības (lūgumus), galvenā no kurām bija pamatalgas noteikšana (kā dzirdams šeit publicētajā audioierakstā - Ls 300 pirms nodokļu nomaksas, kas nu taču nav astronomiska summa pat 2006.gadā), un noformulējušas tās ar parakstiem apstiprinātā vēstulē, iesniedza Beta Fakta īpašniekiem.

Un tad sākās. Reakcija mani pārsteidza, tādus „viduslaikus” nebiju gaidījis! Sarunas nebija, faktiski tas bija monologs ar nepārprotamu vēstījumu: ja kādam kaut kas nepatīk - prom. Jurijs Grave neslēpa, ka jūtas aizvainots par nelojalitāti. Ēriks Niedra izkaidroja juridiskās nianses, jo izrādās, „cilvēki nesaprot”, ka nemaz nav darbinieki, bet tikai „sadarbības partneri”, tiesa, tas abus gudriniekus nekavēja turpmākajā tekstā runāt par tādām darba ņēmēju statusam ekskluzīvi atbilstošām lietām kā atvaļinājumi un slimības nauda, nemitīgi apliecinot labo gribu to visu nodrošināt, „ja vien būtu iespējams”.

Ierakstā diemžēl nav iespējams atspoguļot to spriedzi un baiļu atmosfēru, kas valdīja telpā, tādēļ klausītājam Jurija Graves draudus „runāt ar katru korespondenti atsevišķi” nevajag novērtēt par zemu, tie ikvienā mirklī varēja materializēties izlikšanā aiz darbavietas durvīm. Pati par sevi „prasību izvirzīšana” Latvijas darba vidē ir liela uzdrošināšanās, tā ka „dumpiniecēm” bija pamats būt satrauktām.

Īpašnieku retorika un padoto ietekmēšanas talanti ir tā vērti, lai šo gabalu noklausītos. Protams, ka ierakstā dzirdamie draudi „runāt ar katru atsevišķi” tika īstenoti. Korespondentes, kuras tika uzskatītas par galvenajām „nekārtību” organizētājām, uz „pratināšanu” tika izsauktas ik dienu, vai veselu nedēļu no vietas. Nez vai te der tik maigs vārds kā „mobings” vai "bosings"? Neapskaužu, ja tā nākas drebēt īpašnieku priekšā, vienos svaru kausos liekot pašcieņu, otros - savu un savas ģimenes labklājību, kaut tik ļoti gribētos par šo pazemojošo bezkaunību triekt purnā dūri.

Mūsu atkarība no darba devēja iegūst aizvien personiskāku raksturu. Tā vairs nav darbinieka atkarība no uzņēmuma ekonomiskajām reālijām, bet viena cilvēka atkarība no cita cilvēka personiskajām ambīcijām un rakstura. Šīm ikdienas cūcībām ir mazs sakars ar pievienotās vērtības radīšanu, to avots lielākoties ir alkatība, kroplas ambīcijas un sīka varaskāre. Bailes zaudēt iztikas līdzekļus ir tik jaudīgs šantāžas instruments, ka mūs var piespiest darīt lietas, kuras nav paredzētas ne likumos, ne līgumos.

Dumpis Beta Faktā pamazām noklusa, un nemiernieces tika apspiestas. Taču rezultāts bija! Algas korespondentēm tika paaugstinātas, un turpmāk uzņēmumā nostiprinājās trīsdaļīga algu izmaksas sistēma: alga uz uzņēmuma līguma pamata + autoratlīdzība + aploksne. Šis fakts apliecināja, ka resursi ir pieejami, it īpaši, ja uzņēmums ir liela koncerna filiāle.

Varu tikai iedomāties tālāko notikumu attīstību, ja „sadumpojušās” būtu ne tikai Bez Tabu korespondentes, ja arī citi kolēģi solidarizētos un, rīkojoties saskaņoti, atteiktos „runāt pa vienam”? Kas tad notiktu? Ierakstā ir jūtamas Jurija Graves bailes, ka tā varētu notikt. Pieņemu, ka TV3 piespiestu īpašniekus atrisināt šo situāciju un rastu nepieciešamo finansējumu. Laika gaitā Bez Tabu bija tapis par nopietnu zīmolu, un diez vai būtu prātīgi to palaist vējā tāpat vien. Tādā gadījumā stabilas darba attiecības Beta Faktā būtu kļuvušas par realitāti.

Domāju, ka tieši „pēcdumpja” laikā Beta Fakta īpašnieki „izsita” no TV3 lielāku un stabilāku finansējumu, visticamāk pamatojot to ar darbinieku sociālajām vajadzībām. To rāda tālākā notikumu attīstība un Beta Fakta gada pārskati. Tos analizējot, redzam, cik ļoti Beta Fakta īpašnieki pildīja apņemšanos mīļuprāt nodrošināt darbiniekiem „to visu” .

Īsi pēc nemieriem Beta Fakts nomainīja biroja telpas no Sapņu fabrikas uz Sarkano kvadrātu, viens īpašnieks iegādājas „Porsche Cayenne”, otrs pieticīgāku BMW X3, paklīda baumas, ka vismaz viens stāvs, ja ne vesels „Sarkanā kvadrāta” korpuss pieder Beta Fakta īpašniekiem. Šie fakti intriģēja, un tādēļ, lai ieskatītos dziļāk „virtuvē”, izmantoju Lursoftu.

Atklājumi mani pārsteidza. Ja līdz tam es vairāk vai mazāk uzticējos īpašnieku stāstiem par naudas trūkumu, tad tagad uzņēmuma gada pārskati pavēra manam skatam īstu „eldorado”. Beta Fakta budžets 2007.gadā ir bijis 976 659 lati, 2008.gadā - 1,14 miljoni, bet 2009.gadā - 1,15 miljoni latu. Izrādījās, ka mūsu „mazā”, priekšniecības vārdiem - ik brīdi mirt gatavā firmele ir gatavā zelta bedre.

Tālākais bija bērnu spēle. Strādājot kādā uzņēmumā desmit gadus, ir zināms ne tikai darbinieku skaits un tas, cik kurš saņem, bet arī uzņēmuma ikdienas tēriņi. Pēdējo nedēļu publiskajos viedokļos ir pavīdējis apgalvojums, ka medija lielākos izdevumus veido darba algas, un tā arī ir, izņēmums nebija arī Beta Fakts. Summējot kolektīva faktiskās neto algas, var izrēķināt naudas daudzumu, kāds būtu nepieciešams, maksājot oficiāli „ar nodokļiem”, un, salīdzinot ar gada pārskatu, noteikt to, cik godīgi Beta Fakta īpašnieki bija pret saviem darbiniekiem. Iespējamā kļūda nebūs liela, un uz kopējā apjoma rēķina tā ir tīrā „špicka”. Paanalizēsim 2009.gada pārskatu.

Beta Fakta apgrozījums ir 1 156 921 Ls, tātad, dalot ar 12 = 96 410 Ls/mēn. Pārskata 18.lapā redzams, ka „Beta Faktā” strādā 40 darbinieku ar uzņēmuma un 39 ar autorlīgumu. Faktiski katram darbiniekam bija divi līgumi, uzņēmuma un autorlīgums. Sarēķināju kopā savu un kolēģu neto algu, par pamatu ņemot aptuvenu vidējo skaitli, noapaļojot uz augšu sanāca 30 000 latu/mēn., jeb 750 Ls uz rokas katram. Rupji rēķinot darba devēja izdevumi ar visiem nodokļiem būtu ap 55 000 Ls/mēn.

Administrācijā bija 7 cilvēki, acīmredzot īpašnieki, producenti un viņiem pietuvinātās personas. Viņu oficiālās algas ir vidēji 714 Ls bruto katram, 714 x 7 = 4998 Ls/mēn.

Sarēķinot visus pārējos izdevumus par telpām, papīru, kasetēm, ziņu aģentūrām u.t.t. un dāsni tos apaļojot uz augšu, iegūstam 20 000 Ls/mēn.

Tagad saskaitām visu kopā un redzam, ka, strādājot oficiāli un maksājot visus nodokļus, kopējie ikmēneša izdevumi sastādītu apmēram 80 000 Ls.

Šķiet, ka budžets šos izdevumus pilnībā nosegtu, laikam jau kaut kas vēl paliek pāri. Starp citu, šādas summas figurē arī citā dokumentā - 2010.gadā sastādītajā Beta Fakta ārpustiesas tiesiskās aizsardzības plānā. Redzams, ka Beta Fakts būtu varējis veiksmīgi pastāvēt, nodrošinot oficiālas algas ar visām sociālajām garantijām. Bet vai tad bizness, kurā būtu jāsamierinās tikai ar krietnu algu un nelielu peļņu var būt pietiekami interesants nacionālam uzņēmējam? Uzspiest uzņēmuma līgumu par minimālo algu (tobrīd 180 Ls, visu nodokli samaksā faktiskais darba ņēmējs) + 18% (tobrīd) no autoratlīdzības + pārējais aploksnē ir daudz „interesantāk”.

Šis rēķins izskatās tā: apgrozījums tas pats - 1 156 921/12 = 96 410 Ls/mēn. Administrācijas izdevumi nemainās: 714 x 7 = 4998 Ls/mēn. ar telpām, biroju, u.t.t. tas pats: 20 000 Ls/mēn.

Gada pārskata 11.lapā, ailē "personāla izmaksas un VSAOI izmaksas" ir norādīti Beta Fakta kolektīva ar nodokļiem apliktie ienākumi, kopā gadā 286 488 Ls. Mēnesī sanāk 23 874 Ls.

Dāsni piemetam 15 000 Ls aplokšņu algām un saskaitām visu kopā: 4998 + 20 000 + 23 874 + 15 000 = 63 872. Atņemam šo skaitli no mēneša budžeta 96 410 – 63 872 = 32 538!

Aplokšņu algām un pašu kabatai domātā summa kopā gadā ir norādīta gada pārskata 11.lapā, ailē „Pakalpojumi no ārienes saimn.darb.nodrošināš.”, un tā ir 593 727 Ls gadā jeb 49 477 Ls. Lieki teikt, ka tas ir lielākais izdevumu postenis.

Protams, vēl jādalās ar naudas atmazgātājiem par „aplokšņu” legalizēšanu, taču tik un tā kabatā pa taisno iebāžamais „žūksnis” ir iespaidīgs. Lūk, tādas nacionālā biznesa īpatnības! Varu pievienoties nacionālo komercmediju vaimanu korim un piekrist, ka šī aina, protams, liecina par trūkumu, par pilnīgu kauna un godaprāta trūkumu. Vēl noteikti jāpiebilst, ka ar šādu finansējumu nodzīvojām visu 2009.gadu un daļu 2010.gada, to, ka ir iestājusies krīze, TV3 zviedru māte MTG „pamanīja” tikai tad, kad visi pārējie bija badojušies jau vismaz gadu.

Par naudas trūkumu, protams, liecina arī bezjēdzīgu iekārtu un ierīču pirkšana vai štata vietu izveide savām mīļākajām. Savulaik, kad TV3 ziņu un Bez Tabu studijā parādījās krāns, kādu pusgadu ar sajūsmu tika gvelzts, ka mums ir krāns, bet LNT, lūk nav! Mēs esam pirmie! Pēcāk, lai attaisnotu, šo salīdzinoši dārgo pirkumu, bija jāizdomā lērums dažādu „braucienu” ar krānu, „karuseļi” līdz nelabumam, jo manta taču nedrīkst stāvēt dīkā!

Cik esmu novērojis, tad ierindas skatītājam šķiet, ka raidījumu veido tikai ēterā redzamie ļaudis, un viņš ir patiesi izbrīnīts uzzinot, ka tā veidošanai nepieciešams vesels uzņēmums. Skatītājs nepamana un neatceras korespondentu vārdus, par operatoriem nerunājot; kā jūs domājat, vai viņš pamanīja to, ka mums ir krāns? Skatītājs vislabāk pamana saturu un diemžēl arī tā trūkumu. Par izsīkušu budžetu liecina arī pilnīgi jauns autoparks, kura nomai 2009.gadā iztērēti 17 352 Ls u.t.t.. Vēlāk 2011.gadā, pārejot tiešā TV3 pakļautībā, akūtu naudas trūkumu apliecināja TV3 tehniskā „gala” darboņu neviltotais izbrīns par to, ka mums darbam pietiek un pat ērtāk strādāt ir ar lētākām kamerām: „ Jūs točna negribat tās par deviņām štukām?” „Zviedru māte” (MTG), lai būtu „zaļāk”, esot „spiedusi” uz Toyota Aigo mazauto, bet mūsējie, norādot uz šausmīgajiem ceļiem, esot panākuši, ka būs dārgākaās Auris, - arī tas liecina, ka nav naudas.

Par studijas pārcelšanas tāmi vispār esmu dzirdējis astronomiskus ciparus. Bet visā visumā stāsti par to, kādēļ nabagi, kuri nevar atļauties samaksāt algu, labprāt pērk dārgus luksusautomobiļus, vai par to, kādēļ kāds liels zviedru mediju koncerns gadu desmitus „nesavtīgi” stutē vārda brīvību Latvijā, strādājot tikai „pa nullēm”, ir padziļinātas izpētes vērti. Šāda varonīga „nesavtīguma” iemesli jāzina visai sabiedrībai.

Protams, uzņēmumi ir dažādi, ir lielie, ir mazie. Ir tie, kam ir ārzemju „māte” ar milzu rezervēm, un ir nišas produkti, kas pārtiek no maza tirgus, taču doma, ka šos jautājumus var risināt, ieviešot ar nodokļiem neapliktu un tiesiski neaizsargātu vergu darbu, ir pilnīgi absurda. Saprotu, ja tāda dzimst tirgus reketieru noskūtajos pauros, bet... varbūt es vienkārši pārāk labi domāju par latvju „progresīvo inteliģenci”?

Iepazinos ar Latvijas Žurnālistu asociācijas (LŽA) iekšējo pārrunu „rezultātu”. Ak, nabaga „siāmas dvīnis”, viens velk uz vienu pusi, otrs atpakaļ. Lai gan uzņēmēju pārsvars ir labi jūtams, un dabiski, jo viņi veido LŽA aktīvāko un organizētāko daļu.

Par LŽA „biznesspices” inspirēto ofšoru legalizācijas izgāšanos: prieks, šis piedāvājums bija labi maskēta bezkaunība, cēlu motīvu imitācija, skaidrs, ka IIN dalīšana divās daļās neko neatrisina, tā pat samazina darba devēja izdevumus par VSAOI un nekādi negarantē darba tiesības.

Pavisam noteikti gribētos zināt, kādēļ tad „neizdevās panākt”, ka reālu darba attiecību gadījumā tiktu slēgti darba līgumi? Dombrovskis ar Vilku pildspalvu rauj ārā no rokām? LTV un Latvijas radio darbinieki gan veiksmīgi paraksta darba līgumus. Varbūt šamie gadiem nesodīti pārkāpj likumus un kropļo konkurenci, mākslīgi apgrūtinot sevi ar VSAOI?

Darba likums nav jāmaina, algota darba pazīmes un pienākums maksāt algas nodokli ir atrunāts „Likumā par IIN”, un šis likums, starp citu, ir spēkā. Faktiski Finanšu ministrija jau tā nāk darba devējiem pretī, runājot tikai par autoratlīdzību aplikšanu ar VSAOI, ne vārda par faktisku darba attiecību atzīšanu!

Kapitālam vienmēr būs raksturīgi jebkurus pienākumus pret valsti un sabiedrību traktēt, kā ierobežojošus. Mediju turētāju un viņu līdzgaudotāju centieni izveidot „īpašu nodokļu režīmu” nav nekas cits kā mēģinājums legalizēt eksteritoriālu beznodokļu zonu. Nacionālie komercmediji faktiski gadiem bauda ofšoru statusu, protams, uz darbinieku un visas sabiedrības rēķina, tagad ir pienācis laiks legalizēties. „Īpašu nodokļu režīmu” „unikālā situācijā” esošajiem Latvijas mediju profesionāļiem! Pasludināt mūsu ofšorus par pilnīgi likumīgiem! „Īpašs nodokļu režīms”, jo mēs gribam dzīvot labi. Valsti uzturēs citi, mūsu uzdevums ir dzīvot labi, mēs tā esam raduši! Mūsu ofšori ir labi, jo mēs esam labi. Lemberga ofšori ir slikti, jo Lembergs ir slikts. Mums ir nepieciešami ofšori, lai mēs varētu rakstīt par sliktā Lemberga sliktajiem ofšoriem! Tas ir ētisks strupceļš, un tam reiz ir jāpieliek punkts.

Savukārt darba ņēmējiem ir laiks saprast, ka uzņēmējs nav ne draugs, ne brālis, ne arī uzticams sadarbības partneris (vismaz ne Latvijā), bet gan mūžīgs konkurents par vietu pie siles. Koķetējot, izkalpojoties un sadarbojoties ar medija īpašnieku nodokļu apiešanā, darbinieks aizvien vairāk zaudē kontroli pār savu darba dzīvi. Darba ņēmēju vienīgais spēks slēpjas sadarbībā, tikai kopā uzstādot noteikumus savam darba devējam varam panākt godīgāku peļņas pārdali.

Bet vispirms jāspēj vienam otru atrast un vienoties par kopējām vērtībām. Sabiedrībā, kur tik daudzi „dzīvo ātri un mirst jauni”, tas nav viegls uzdevums. Bet iesākumam novēlu kolēģiem neslinkot un pamatīgi iedziļināties savu darba devēju „virtuvēs”, ticu, ka tur rodams šis tas „garšīgs”!

P.S. Sašutuma un atzinības vēstules var sūtīt uz adresi [email protected]

Audio 1. daļa (mp3)
Audio 2. daļa (mp3)

Novērtē šo rakstu: