Par zemo vēlētāju aktivitāti un politikas degradāciju Latvijā
Pietiek lasītājs30.08.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Saistībā ar zemo vēlētāju aktivitāti iecirkņos jau izskanējušas vairākas versijas par iemesliem šādai vēlētāju attieksmei pret vēlēšanām. Kāds apsūdz vēlētājus vienaldzībā un slinkumā. Kāds saka, ka, redzot, kā dome pēdējā pusgadā (vai cik tur daudz) ir lieliski darbojusies bez mēra, vēlētāji nolēma, ka mēra amats vairs nav nozīmīgs. Kāds saka, ka iedzīvotājiem ir zema pārliecība par politiku.
Protams, visi iepriekš minētie iemesli vienmēr ietekmē aktivitāti jebkurās vēlēšanās, taču personīgi man šķiet, ka tie neietekmēja apkaunojoši zemo vēlētāju skaitu šoreiz. Man šķiet, ka galvenais iemesls ir politikas degradācija Latvijā, kas izpaužas, pirmkārt, pastāvīgā sabiedrības un varas saiknes pasliktināšanās, un otrkārt, politikas morālā un ētiskā līmeņa pazemināšanās kopumā.
Šajās vēlēšanās piedalījās 15 saraksti. Es personīgi citreiz starp trim kaklasaitēm veikalā nevaru izvēlēties vienu, bet šeit ir 15 varianti. Tas ir traki, ka ir tik daudz dalībnieku. Un politisko organizāciju ir vēl vairāk - 17 partijas, kā arī bija vēl visādas tur maziņas apvienības, ar kuru apvienošanos Staķa kungs lielījās vienā no reklāmām.
Un galvenā problēma nav tikai tā, ka tīri fiziski ir grūti izdarīt apzinātu izvēli, it īpaši neinformētam vēlētājam. Galvenā problēma ir tā, ka, izdarot savu izvēli, tu lieliski saproti, ka 17+ partijas vienā Rīgas domes konferenču zālē balsošanas laikā nekad mūžā ne par ko nevienosies. Labi, galu galā domē neiekļūs visas 17+. Bet tu to nezināji pirms vēlēšanu rezultātu paziņošanas. Teorētiski bija iespējama arī dome ar 17+ partijām.
Bet pat tad, ja domē iekļūst 7 vai 7+ partijas, nav svarīgi, par kuru no tām tu nobalsoji. Tas nav svarīgi, jo tavai partijai tā vai citādi domē būs jāvienojas un jāmeklē kompromiss ar tām partijām, par kurām tu vispār nevēlējies balsot. Ar Saeimas vēlēšanām situācija ir aptuveni tāda pati, bet nedaudz atšķirīga. Balsošanas rezultāti tur negarantē vietu valdībā.
Man ir aizdomas, ka tieši cilvēki, kuri saprata, ka šādi attīstīsies partiju attiecību dinamika domē, bija tie, kas ievērojami samazināja vēlētāju aktivitātes kopējos rādītājus.
Par saiknes samazināšanos starp varu un cilvēkiem parunājām, tālāk parunāsim par morāli un ētiku.
Burova kungs nolēma, ka nevar iedomāties neko labāku kā nākt uz priekšvēlēšanu sanāksmi ar skolotājiem un pensionāriem ar pulksteni par divdesmit tūkstošiem eiro. Ko viņš arī izdarīja. Normāls tāds mērs.
Staķa kungs pārstāv politisku organizāciju, kas oficiāli sastāv no divām partijām un četrām arodbiedrībām un neoficiāli ir Jaunās Vienotības meitasuzņēmums. Citiem vārdiem sakot, tik sarežģītā struktūrā būs vienkārši neiespējami atrast kādu vainīgo kārtējā korupcijas skandāla gadījumā. Esmu pārliecināts, ka šī organizācijas forma tika izvēlēta pilnīgi nejauši. Mēs nedrīkstam arī aizmirst par Staķa kunga iepirkumu varoņdarbiem viņa darba laikā Narvesenā un par ne visai konservatīvo Attīstībai/Par! partijas darba kārtību.
Čekušins nerunā latviešu valodā tādā līmenī, kāds ir nepieciešams Latvijas pilsētas mēram, un viņam pilnīgi trūkst menedžerim nepieciešamās harizmas. Ja es balsoju par Čekušinu, it īpaši, ja esmu krievvalodīgais, tad es sagaidu, ka Čekušina kungs vajadzības gadījumā varēs stingri un pārliecinoši, valsts valodā norādīt saviem padotajiem, kur viņi piederas. Bet skatīties, kā Čekušina kungs runā latviski, ir nožēlojami un kaitinoši. Ne tik kaitinoši, kā skatoties uz “latviski” runājošo Karignas kundzi, taču katrā ziņā tas nav attaisnojums vienam no nopietnākajiem mēra kandidātiem.
Ozolas kundze, kura Dombura debatēs laikā izturējās kā nelīdzsvarota histēriķe, parādīja, ka viņai, izņemot skandalēšanas spējas, vadības prasmju arsenālā nekā cita nav. Viņa parādīja diplomātijas prasmju un pašapziņas trūkumu, tādējādi apliecinot, ka viņa nav īsta līdere. Tāpat nevajadzētu aizmirst, ka Ozolas kundze par kandidāti kļuva nejauši, jo bijušais JKP mēra kandidāts Juris Jurašs neviennozīmīgas reputācijas dēļ vēlēšanās piedalīties nevarēja.
Zaļo un Zemnieku savienība. Vai viņi vispār ir rīdzinieki, šie puiši? Vai šīs partijas centrs nav Ventspilī? Tie ir tie, kuru vadītājs ir tiesājams oligarhs? Un kāds vispār Rīgai ir sakars ar lauksaimniecību? (Jautājumi, kurus pirms vēlēšanām personīgi dzirdēju no vairākiem cilvēkiem.)
Jaunā Vienotība. Vai viņi vispār piedalījās vēlēšanās? Nē, nopietni. Vai kāds ir redzējis viņu aģitācijas teltis pilsētā? Vai kaut kādas agresīvas reklāmas kampaņas internetā? Jo es redzēju absolūti visu citu partiju agresīvas reklāmas un teltis (dažas no tām pat vairākas reizes). Visu, izņemot Jaunās Vienotības. Kā viņiem vispār izdevās tikt trešajā vietā? (Retorisks jautājums protams.)
“NRA, NA bla bla bla” tādi paši retoriskie jautājumi kā Jaunajai Vienotībai. Kā? Kas ir šie neredzamo politisko tehnoloģiju brīnumi, kas ļauj uzvarēt vēlēšanās faktiski bez priekšvēlēšanu kampaņām?
Rezultātā no vienas puses tu redzi visu šo zoodārzu un no otras puses vēlētāju, kurš, skatoties uz šo visu, sāk vemt. Vai var vēlētājam, kurš tikko otrreiz redzēja savas pirms trim stundām apēstās brokastis, pārmest, ka viņš ļāva zoodārzā novietnes iedzīvotājiem pašiem nolemt, kā viņi dzīvos nākamos 5 gadus? Vai vēlētāju var apsūdzēt par to, ka tieši slinkums un tieši vienaldzība viņam traucēja nākt un balsot?
Seko mums 
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
