Iesaki rakstu: 
Saeimas vēlēšanu kaislības vēl īsti nav norimušas, daži jaunie politiķi no jaunajām partijām jau vēstures mēslainē, daži vēl tikai sāk sevi pierādīt, bet te pēkšņi Latvijas politikā ir uzpeldējušas jau atkal jaunas sejas, kas, izrādās, ir arī kompetentas un gatavas lemt gan par Latvijas, gan visas Eiropas lietām.
Tas ir interesanti. Gribas pavaicāt – kur jūs bijāt pirms gada ap šo laiku? Ja jau jūs vēlaties doties politikā un palīdzēt Latvijai, kāpēc jūs nepiedalījāties Saeimas vēlēšanās, kurās bija izteikts pieprasījums pēc jaunām sejām un kurās katrs varēja izvēlēties starp dažādām jaunām partijām pēc sirds patikas, sākot no KPV LV un JKP un beidzot ar Progresīvajiem vai Reģionu apvienību, nemaz jau nerunājot par NA, JV un tamlīdzīgi.
Nē, vēl pirms gada nedz Rubesa, nedz Ījabs, Pumpurs vai Ilvesa par stāšanos partijā un iesaistīšanos politikā pat nedomāja, ne ar pušplēstu vārdu pat nelika nojaust, ka ir jau noskatījuši sev partiju un gatavojas politiskai karjerai.
Kā izskaidrot šo pēkšņo interesi par politiku, kas radusies tieši pēc vēlēšanām?
Izskaidrojums ir tikai viens – mums te darīšana ar dāmītēm un kundziņiem, kuriem smērēt rokas Latvijas politikas virtuvē negribas, tam viņi jūtas par labu, viņiem, lūk, Eiropu un vairāk par 400 000 eiro gadā algā birojiem un palīgiem – to jā, bet strādāt Latvijā, risināt reālas politikas problēmas, reālās politikas cīņas, tas viņu manikirētajiem pirkstiņiem ir par raupju.
Vai Rubesas kundze, svaigi izgāzusies liela Baltijas līmeņa projekta vadīšanā, ar nulle stundu pieredzi politikā, būtu tā, kura tagad ir īstā Eiropas līmeņa politikas jautājumu risināšanā? Ieva Ilvesa, par kuru zināms vienīgi tas, kam viņa ir sieva, žurnālists Pūpols, kas ar savu nesamaitāto intelektu un uzpumpētajiem bicepsiem būtu tik lieliski iederējies kaut kur starp Kaimiņu, Gobzemu un Kiviču, tomēr neizmantoja šo iespēju un nestartēja Saeimas vēlēšanās, bet tagad, lūk, – Eiropa, jā, tas gan esot viņa līmenis. Tiešām?
Turklāt tas ir tas pats Pūpols, kurš vēl nesen uzskatīja, ka “Nacionālajai apvienībai nekas nav sanācis ar to čakarēšanos ar tiem bēgļiem un to, kā viņi (NA) tur mēģināja tos cilvēkus sanaidot”, tagad stāsies šajā pat Nacionālajā apvienībā.
Un profesors Ījabs? Visu cieņu, bet, ja jau beidzot sagribējās pamēģināt, kā ir pašam darīt, nevis tikai komentēt, kāpēc gan nesākt ar Latvijas parlamentu? Nav jau grūti komentēt politiskos procesus no malas vai no Eiropas, pamācīt visus, dot gudras norādes. Tam lielu māku nevajag. Cita lieta ir kaut ko reāli censties izdarīt Latvijā, reāli pacīnīties par labāku, modernāku, tiesiskāku, bagātāku valsti.
Tam tiešām vajag talantu, spējas un zināšanas. Un Latvijas politikā tiešām trūkst talantīgu zinošu, spējīgu cilvēku. Tāpēc, ja kāds tāds jūtas, laipni lūgts, taču, ja kāds vēlas vienkārši siltu vietiņu un sadalīšanai gandrīz pusmiljonu eiro gadā no Briseles – nē, piedodiet, tas neizskatās labi.
Domāju, šādi vieglākā ceļa meklētāji nav pelnījuši atbalstu. Latviju Eiropas politikā nevar pārstāvēt cilvēki, kas sevi nav pierādījuši Latvijas politikā. Eiropas parlamentā nav jāstrādā cilvēkiem, kas nav strādājuši Latvijas parlamentā, kas nav izgājuši cauri Latvijas vēlēšanu sietam. Nav apbraukājuši lauku kultūras namus, piedalījušies debatēs, pierādījuši sevi parlamentā vai valdībā.
Protams, es neizlikšos, ka nesaprotu iekšpartejisko loģiku. Skaidrs, ka neviens nedomā, ka Rubesu vai Pūpolu ievēlēs Eiropas Parlamentā, bet partija sev šādi piesaista cilvēku, kurš tai šķiet noderīgs, kurš var atnest finansējumu, kurš turpmāk būs sasaistīts ar tieši šo partiju. Kā redzams, dažas partijas šādu apsvērumu dēļ ir gatavas pat paciest kaitējumu savam tēlam.
Es to neatbalstu, un es neuzskatu arī, ka tas ir godīgi pret tiem partijas biedriem, kas izgājuši Saeimas priekšvēlēšanu sietu, reāli strādājuši, cīnījušies un daudz upurējuši, lai viņu partija tiktu Saeimā. No partiju stipruma viedokļa nav pareizi, ka viņus tagad apiet kaut kādi garāmgājēji un jaunpienācēji. Šāda partiju vadības attieksme pret saviem biedriem neveicina biedru iekšējo motivāciju.
Tā vietā daudz pareizāk būtu bijis virzīt esošos deputātus, veiksmes gadījumā, aizejot tiem uz Eiropas Parlamentu, viņu vietu Latvijas parlamentā ieņemtu kāds, kurš kandidēja, bet palika pirmais “aiz strīpas”. Tādējādi partija atalgotu uzreiz divus savējos, kas startējuši jau Saeimas vēlēšanās, guvuši rezultātus, izpelnījušies vēlētāju uzticību, bijuši gatavi tiešām strādāt Latvijas labā.
Tā visa vietā mēs redzam tikai vēl vienu variāciju par tēmu, kā atsevišķi aktīvisti raugās uz politiku kā instrumentu individuālas karjeras un ambīciju apmierināšanai, rūpes par valsti pietēlojot ar skaistām runām un video rullīšiem.
Pārpublicēts no puaro.lv
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
