Iesaki rakstu: 
Varu reāli var izmainīt vien paralēlā vara, un tā ir viena no aksiomām. Ja varai nav konkurences (drauda), jebkura vara izlaižas. Padomju zemju mantinieki neapzinās, kā realizējas paralēlā vara demokrātijās, - faktiski likumisks paralēlās varas instruments ir tautas rekets (NVO veidojumos), kas no varas pieprasa savu daļu, nedodot varai atskaites par šo līdzekļu izlietojumu, jo mērķi ir likumiski. Tieši tāpēc Rietumu blokā ir protesti (pamatā to nodrošina NVO sektora arodbiedrību daļa), bet Austrumu bloka valstis ir pasīvas.
Pie mums arodbiedrības labākajā gadījumā asociējas ar kādas vasaras nometnes uzsaukšanu vai tējas vakaru noorganizēšanu senioriem. Faktiski pie mums NVO ir organizācijas, kas lūdzas no varas, nevis pieprasa savu daļu, tāpēc arī neapzinās savu nozīmi un faktisko lomu.
Laiks, kad pie mums tika izbaudīta nosacīta paralēlā vara bija deviņdesmitie, kad paralēlo varu realizēja mafijas struktūras. Jāatzīst, ka tas bija vienīgais piemērs, pēc kura mēs fiziski spējam saprast, kāda ir paralēlās varas ietekme. Lai gan deviņdesmito mafija ir visai kropls salīdzinājums, tomēr uzskatāms, jo citu piemēru nav.
Nav neatkarīgas varas, tās visas ir atkarīgas no apdraudējumiem, ja nav tautas apdraudējuma (nav tautas paralēlās varas), šī leģitīmā tautas apdraudējuma vietu ieņem baņķieri, kas norāda varai uz aitu baru, kas jācērp. Var nomainīt pat 100 valdības, tās atlaižot un ievēlot no jauna, tomēr tās visas izlaidīsies un būs līdzīgas, ja tām nebūs konkurences - paralēlās varas.
Lai panāktu rezultātu, jāsaprot, kā darbojas varas nomiņu aksiomas, - tās ir visai vienkāršas un atkārtojušās visos laikos. Nav nozīmes nomainīt varu, nozīme ir to izmainīt. Lai vara izmainītos, ir nepieciešama katalizatora līdzdalība, un šim procesam pēc klasiskās receptes ir nepieciešama radošās inteliģences līdzdalība, kas tad arī pilda katalizatora lomu.
Bet kas mūsdienās ir radošā inteliģence? Tie nav zinātnieki vai medijos uzpucētie frīki, tas arī nav politisks tips vai kāds cits politiski uzlādēts fanāts, - faktiski tās ir politiski neambiciozas personas, kurām seko pūļi, tās ir personas, kuras nav politiski toksiskas, un tas ir būtiski. Salīdzinājumam - Prāta vētra savāc 5000 par maksu, bet politiķi labākajā scenārijā vien 2000, uzsaucot tusiņus par velti.
Diezgan dīvaini izklausīsies, bet esmu sapratis, ka šo aksiomu definīcijā katalizators ir tādas savstarpēji ļoti atšķirīgas personas kā Kivičs, Kramiņš, Dimiters, Pauls, blogeri, piemēram - Sondors, Žigis, protams savu daļu ieņem arī politiski uzlādētie avantūristi un partijas, īsāk sakot, visi, kas var savākt katrs savu elektorātu, ir radošā inteliģence šajā definējumā.
Bet ir viena problēma - šī radošās inteliģences kategorija visi kā viens jūtas kā sevi nerealizējuši karaļi, kuriem piemīt lepnums, greizsirdība un vispār viss cilvēciskais ego, un tie savā starpā konkurē, pat neskatoties uz to, ka visiem ir mērķi, kas ir līdzīgi, tāpēc viņus apvienot ir visai nopietns izaicinājums.
Turklāt viņi visi patiesībā apzinās, ka viņu loma procesos ir vien katalizators, jo apzinās, ka vēlāk viņu nozīme visdrīzāk zudīs, tas viņiem jāapzinās jau sākumā. Tomēr viņus apvienot, nosēdinot pie viena galda, lai vienotos par to, kas ir kopīgs, ir iespējams, ja viņiem ieskaidro, ka krupis, kas jānorij, ir kopīga vajadzība. Teorijā ir zināms, kā to izdarīt, bet nav vienkārši atbildēt uz citu jautājumu, kas ir daudz būtiskāks: kas rezultātā no tā iznāks - kas pārņems varu?
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
