Parazīti sauc bezatbildību par brīvību, savāra mēslus un tad nogaida, līdz viss tiks sakopts, lai pēc tam atgrieztos un turpinātu ķēzīties
Lauma Sproga-Jankoviča31.10.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Es atzīstos, un man vajag to izteikt... man nav vairs žēl vīrusa skarto, kuri nonāk stacionārā. Es mehāniski un godprātīgi veicu savu darbu, bet man ir žēl to pacientu, kas tiek apdalīti.
Nē, es neesmu izdegusi un daru visu, kas manos spēkos, lai šo sērgu uzveiktu. Priecājos, ka spēju un protu to, kas šai cīņā noder. Jūtos savā vietā joprojām. Bet arī mani resursi nav neizsmeļami.
Līdzjūtība un empātija ir limitējama pie tā, kas notiek. Lai neizdegtu. Šis ir laiks, kad nav laika tēlot un no katra izlien viņa īstā daba. Nav laika tiekties būt labākam. Ir jābūt un jādara. ĀTRI! Vēl ātrāk. Ātrāk, nekā izdomāji, jo tas ir automātiski skaidrs un tik ilgi domāt nedrīkst.
Mediķis, lai veiktu visu nepieciešamo un kvalitatīvi, nepieciešamajā ātrumā, kļūst par kaut ko līdzīgu dispečeram vai kaujiniekam, kam jāizdara darāmais, neraugoties ne uz ko. Kļūstot empātiskam pār mēru, var paraut zem straumes. Nepaspēt reaģēt.
Nav vairs laika ne skaidrot, ne laipni pagaidīt, kad pacients izdzers ūdens glāzi. Ne tālab, ka dusmas, bet tāpēc, ka citi arī smok. Turpat blakus kādam smadzenēm skābekļa trūcis tik ļoti, ka tas plēš nost sev dzīvības funkcijas uzturošās un kontrolējošās trubas.
Man ir skumji par kolēģiem, kas savas fizioloģiskās vajadzības vairs līdz 20.00 vakarā nevar apmierināt - kā paēst, pirmo reizi aiziet uz labierīcībām. Ka kolēģi pa 4-5 stundām skafandrā skrien. Ticiet - tas ir pavisam citādi nekā sēdēt baltā stērķelētā halātā vai glītā kostīmiņā. Novelkot skafandru, viņi maina zeķes, un no viņiem nepil, - sviedri tek straumītē. Ja saniezas deguns, šī sajūta jāanulē, jo pakasīt degunu nav iespējams.
Tu esi bīstamajā zonā. Uz labierīcībām netiec, jo esi kontaminēts. Padzerties nevar, jo esi hermētiski iepakots. Lai, izejot no netīrās zonas, nenestu apkārt vīrusu. Bet... tāds darbs. Ar pātagu neviens nav tur iedzīts. Tā ir apzināta izvēle un lēmums šo darbu darīt.
Neviens no mums šo negaidīja. Mēs nezinājām, kad mācījāmies, ka forma mūsu sejā atstās reālus nospiedumus un dažkārt ilgstoši paliekošus pleķus. Bet mēs paliekam. Jo izvēlamies palikt. Mēs ticam - tas reiz beigsies.
Man ir dusmas par tiem, kas gānās, dusmas, ka medicīnas nozare tik ilgi kliegusi pēc sakārtošanas un bija vajadzīga pandēmija, lai pierādītu faktus. Un man ir dusmas, ka mediķiem ir jābūt tādiem un šādiem un atbilstošiem un empātiskiem un jāievēro tas un šis, bet ir daļa sabiedrības, kuri negrib saprast vai izliekas nesaprotam, lai gūtu popularitāti un iekļūtu varas gaiteņos uz šī rēķina.
Un viņi drīkst... drīkst pa logu un kanalizāciju līst ģērbtuvēs, boksos, filmēt, montēt, dezinformēt... nofilmēt skafandra novilkšanas zonu un gaiteni, bet pateikt, ka tā ir vīrusa zona. Tas nav godīgi.
Skumji un dusmas, ka krīzes apstākļos lēmumi balstīti "uz elektorāta vēlmēm", nevis absolūto nepieciešamību, uz ko zinoši speciālisti norādīja jau laikus.
Vēl es nesaprotu... kā var tā būt, ka pa visu šo laiku mārketinga speciālistu pārpludinātajā valstī nevar atrisināt komunikācijas problēmu. Kā?!
Man ir prieks par katru, kurš sadzird pirms vakcinācijas, ka ir vērts izvēlēties atnākt uz poti 2x, bet darīt to ne tikai ķeksīša pēc, bet arī, lai sevi pasargātu, un tādi ir. Tie, jā, - tie rada prieku un sajūtu, ka ir vērts runāt, skaidrot.
Es nepadošos un turpinu cīņu ar sērgu. Un jūtos laimīga, ka man nav jāstāv malā. Kaut tieši pirms sērgas biju nolēmusi doties uz Norvēģiju. Mani vajag, un esmu noderīga šeit. Nenožēloju.
Bet, mīļie, šis nav iejūtības laiks. Šis ir jāuzveic ātri. To vārdā, kas apzinīgi un atbildīgus lēmumus pieņēmuši. To vārdā, kuri spiesti apstāties un kuru ekonomiskā situācija cieš tik un tā brīvmākslinieku dēļ. Par daudz mums viņu... Par daudz to, kuri brīvību jauc ar bezatbildību.
Brīvi cilvēki uzņemas atbildību par savu rīcību vai neizdarību. Parazīti sauc bezatbildību par brīvību, savāra mēslus un no augsta zara kliedz uz visiem, kā šie visu piegānījuši, un nogaida, līdz viss tiks sakopts, lai pēc tam atgrieztos un turpinātu ķēzīties.
Un vēl - es esmu nelabojams optimists un ceru, ka no šī visi būs mācījušies un nezaudēs cilvēcību, veselo saprātu un novērtēs izglītības nozīmi, tieksies pēc tās. Es ceru, ka cilvēki iemācīsies komunicēt efektīvi un konstruktīvi. Lai top!
Tikmēr pagaidām - viss ir stipri slikti, un man par to skumji.
Pārpublicēts no Facebook
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
