Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
VDK kartotēka

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pārbūves jeb „perestroikas” mantojums ir ne vien kolosāli daudzpusīgs, bet arī odiozi eksotisks. Bez svešvārdiem izsakoties, „perestroikas” mantojums ir atbaidošs, pretīgs, nevēlams, dīvains un savāds. Bet tas nenozīmē, ka par šo mantojumu nevajadzētu analītiski, publicistiski, mākslinieciski interesēties.

Mantojums ir atbaidošs, pretīgs, nevēlams, dīvains un savāds. Bet tas ir mūsu mantojums. Cita mantojuma mums nav no mūsdienu dzīves. Latvijas iedzīvotāju skaita samazināšanās, mirstības pārākums, salīdzinot ar dzimstību, pusmiljons latviešu strādīgākās rokas Rietumeiropas trauku mazgātavās, nabagu un bezpajumtnieku bari pie atkritumu urnām, tumsoniski un idiotiski murgotāji ar augstskolas diplomiem, zinātniskajiem grādiem, profesora un akadēmiķa tituliem, - tas ir „perestroikas” mantojums.

Īpaši lepns „perestroikas” antropoloģiskais mantojums ir mūsdienu jaunatne. Mūsdienu jaunatne var neko nezināt un nevēlēties kaut ko zināt par „perestroiku”. Bet tam nav nekādas nozīmes. Ja nebūtu „perestroikas”, tad mūsdienu jaunatne būtu pilnīgi citādāka, jo pilnīgi citādāks būtu bijis tās socializācijas process.

„Perestroikas” mantojums būs arī turpmāko paaudžu mantojums. Tas ir katram nopietni jāņem vērā. Par šo mantojumu visprecīzāk uzzinās turpmākās paaudzes, kad no arhīvu dokumentiem noņems slepenības grifu un „perestroika” sabiedrības priekšā beidzot nostāsies bez apzinātas muldēšanas. Masveidā tas neapšaubāmi kādreiz notiks arī Latvijā. Citur tas jau ir noticis. „Perestroika” atbrīvosies no šausmīgajiem meliem, kuri pašlaik Latvijas valdošās kliķes uzraudzībā turpina auļot kā satrakojies lops ar izvalbītām acīm un krampjaini trīcošu ķermeni. Tiem cilvēkiem, kuri ir izpratuši patiesību, pagaidām nākas samierināties no personīgajiem novērojumiem, profesionālo intuīciju, melīgo publikāciju zemtekstā nojaušamo īstenību un galveno atziņu par „perestroikas” katastrofālo jēgu.

Acīmredzot galveno atziņu nevajadzēs koriģēt. Galvenā atziņa saglabāsies uz visiem laikiem. „Perestroika” bija katastrofa. Epitetu šim vārdam var katrs izvēlēties atbilstoši savai individuālajai vērtību skalai. Adekvāti varianti ir antropoloģiskā katastrofa, humanitārā katastrofa, tautas katastrofa, nacionālā katastrofa, sociālā katastrofa, kultūras katastrofa.

Odiozi eksotiska bija tīši organizētā un viltīgi izplānotā pasaules lielākās valsts sagraušana. Tā notika valdošās elites pašu spēkiem, lai masveidā dvēselīgi atdotos plebejiskam epikūrismam – brīvai, neierobežotai dzīves baudīšanai un nemitīgai, alkatīgai mantas un naudas vairošanai noziedzīgā formā. „Perestroikas” rezultātā tam visam, kas agrāk bija „mūsu”, vajadzēja kļūt „manam”. Valsts īpašumiem bija jākļūst privātīpašumiem, neņemot vērā valsts īpašumu faktisko īpašnieku (sabiedrības, tautas, nācijas) tiesības, intereses, vajadzības, taisnīgas sadales prasību.

Nepastāvēja kautrība „prihvatizācijas” paņēmienu izvēlē. Neatsacījās no slepkavībām, „pašnāvībām”, spridzināšanas, dedzināšanas, zvēriskas piekaušanas, sakropļošanas, ieslodzīšanas cietumā. Latvijas lielāko pilsētu kapos ir „perestroikas” prāvs mantojums ar gados jaunu vīriešu apbedījumiem. Visas nelietības pastrādāja savējie. Galvenokārt specdienestu un partijas nomenklatūras viena (visnelietīgākā) daļa.

PSRS sabrukums nebija Rietumu nopelns. Zinošs trimdas „traks” latvietis pareizi raksta: „Iespēja, ka pati PSRS varētu sabrukt, nevienam pasaulē - izņemot dažus “trakus” baltiešus - pat fantāzijā nerādījās.”

„Perestroikas” oriģināls mantojums ir t.s. vēstures politika. Vēstures politika ir jauna ideoloģiskā tehnoloģija. Tas, ko tagad pasaulē dēvē par vēstures politiku, ir austrumeiropiešu politiķu izgudrojums XXI gadsimta sākumā. Īpaši enerģiski vēstures politiku no 2004.gada ciena poļu politiskā elite, lai ar „polityka historyczna” savā tautā kāpinātu „veselīgu patriotismu”.

Vēsture vienmēr ir bijusi ideoloģijas dzinējspēks. Visos laikmetos uzvarētāji pārrakstīja vēsturi, lai ar to krāptu un kaitinātu pavalstniekus, kaimiņus un ienaidniekus. Bet agrāk tā nebija šodienas vēstures politikas cienīga darbība. Agrāk tā bija samērā primitīva darbība. Austrumeiropiešu politiķi rīkojās izsmalcinātāk un izmanīgāk. Viņi izdomāja rafinētu pieeju vēstures izmantošanā ideoloģiskajos nolūkos.

Šī jaunā pieeja ļoti nepatīk Rietumeiropas aristokrātijas caurstrāvotajai elitei. Tās morālē godīgums ir samērā stabila politiskās uzvedības norma, un Rietumeiropas elitei nav pieņemami Austrumeiropas politiķu mežonīgie tikumi. Par to kompetenti raksta tāda pasaules klases politiķe, politiskā godīguma etalons un Valsts prezidenta troņa kā Sandra Kalniete. Par to var izlasīt viņas mājas lapā. Tajā ir publicēts interesants apskats par Rietumeiropas un Austrumeiropas politiķu konfrontāciju morāli tikumiskajos jautājumos. Eiropā mūžsenais civilizētības un barbarisma spriegums nav izzudis, bet ir ieguvis jaunu ieganstu. Par to ir parūpējušies Austrumeiropas politiķi.

Vēstures politika balstās uz komplekso pieeju. Vēstures politikā ietilpst parlamentā un valdībā apstiprinātie politiskie dokumenti, speciāli izveidotas t.s. nacionālās atmiņas institūcijas, specializētie muzeji, vēstures popularizācijas projekti medijos, kinostudijās, mācību iestādēs, sabiedriskajās organizācijās. Pie mums Latvijā vēstures politikā nākas iekļaut Satversmes preambulas kroplības, Okupācijas muzeju un tā atsevišķu nodaļu specifisko darbību, video materiālu gatavošanu par XX gs. vēsturiskajiem notikumiem, Saeimas atbalstu nacionālā interešu objekta statusa piešķiršanai Okupācijas muzejam.

Internetā nesen ziņoja par Okupācijas muzeja svaigo iniciatīvu. Pret to var izturēties kā pret iniciatīvu vēstures politikā: „Publiskās vēstures nodaļa ir pati jaunākā no Okupācijas muzeja struktūrvienībām, pat ne gadu veca. Muzeja interneta vietnē sacīts: “Publiskā vēsture ir Okupācijas muzeja centieni Latvijas un citu valstu publikai uzskatāmi, saprotami un daudzpusīgi skaidrot vēsturnieku pētījumus un atziņas par Latvijas okupācijas laiku (1940 – 1991), tā priekšvēsturi un sekām.”

Šobrīd sagatavots arī jaunās Okupācijas muzeja interneta vietnes saturs. Plāni ir nopietni, pat ambiciozi. Publiskās vēstures nodaļā iekļaujas vairākas muzeja nozares un programmas – pētniecības programma, piemiņas vietu programma un publikāciju programma. Pagaidām šajā muzeja nodaļā ir divi enerģijas pilni dalībnieki – nodaļas vadītājs ULDIS NEIBURGS un pētnieks DĀVIS PUMPURIŅŠ. Notiek sadarbība arī ar citām institūcijām, un ir cerība, ka nākotnē Publiskās vēstures nodaļas pētnieku loks paplašināsies.”

Starp citu, Okupācijas muzejā noteikti kaut kas nav kārtībā ar vārda „publisks” lietojumu. Vēsture ir publiska darbība. Tā ir pieejama publikai. Ja tā nav pieejama publikai, tad tā ir slēgta darbība. Tāda slēgta darbība vēsture mēdz būt. Vēsturnieki var gatavot darbus, kuri nav pieejami publikai. Savā laikā to darīja arī latviešu vēsturnieki. Piemēram, viņu pētījumi par latviešiem trimdā bija slēgtā darbība.

Aplami ir organizēt „publisko vēsturi”. Tas asociējās ar idiotismu. Tas, ko vēlas darīt muzeja jaunā nodaļa, ir populārzinātniskā darbība. Vēsturi var popularizēt populārzinātniskā formā. Tas nav nekas jauns. Abi jaunās nodaļas „enerģijas pilnie dalībnieki” nelieto jēdzienu „populārzinātne”. Tā vietā viņi ir piespēlējuši savu nepārdomāto atvasinājumu – „publiskā vēsture”. Atkārtoju: vēsture (akadēmiskā, populārzinātniskā) pamatā vienmēr ir publiska darbība.

Pie mums vēstures politika tomēr vēl nav pa īstam uzkurbulēta un tāpēc internetā lasāmas žēlabas: „Latvijas sabiedrības problēma šodien ir nevis kaut kāds "oficiālais" vai "pareizais" viedoklis par vēsturi, jo demokrātiskā valstī tāda nav (!?), bet gan vēstures politikas neesamība. Tieši tādēļ publiskajā telpā tik bieži sastopam pagātnes skaidrojumus, kas ir tikai dažādu vēstures mītu apkopojums, sākot ar joprojām sastopamo stāstu par 700 verdzības gadiem un beidzot ar stereotipiem par Otro pasaules karu un padomju okupācijas laiku. Šādiem priekšstatiem ir liela inerce, turklāt tie ir izplatīti ne tikai t.s. sociālajos tīklos, par ko varētu vainot interneta troļļus, bet arī ikdienas saskarsmē ārpus virtuālās realitātes”.

Vēstures politika ir vēstures politizācijas jauna pakāpe. Šī pakāpe kalpo valdošajai kliķei, vēloties sabiedrībā uzturēt noteiktu dominējošo viedokli par savas varas likumīgumu (leģitimitāti).

Principā vēstures politikai ar vēstures zinātni nav nekā kopēja. Īsti vēsturnieki nedraudzējās ar vēstures politiku un nepārraksta vēsturi saskaņā ar politiskās varas pavēlēm. Politiķi zina, ka viņiem īstas personības nekalpos. Tāpēc politiķi tagad mobilizē savu „vēsturnieku” rotu no pseidozinātniekiem, vēstures amatieriem, entuziastiem, šarlatāniem. Viņi par labu summu un lētu slavu ir gatavi sašņorēt politiķu pasūtītos šņorējumus. Latvijā pašlaik ir „vēsturnieki”, kuri ir gatavi pielīst valdošajai kliķei un kapitāli aprobežotiem filistriem bez īpaša materiālā un morālā stimula. Tas ir galvenokārt tāpēc, ka augstskolās vēsturnieku gatavošana ir morāli slidena akadēmiskā personāla rokās. Pielīdēji prot izskolot vienīgi jaunus pielīdējus.

Vēstures politikai nav nekā kopēja ar tiem fenomeniem, kurus zinātnē tradicionāli dēvē par kultūras atmiņu un tautas vēsturisko atmiņu. Vēstures politika faktiski ir politikas sastāvdaļa un politiskās elites instruments, vēloties panākt ideoloģisko monopolu pār historiogrāfiju. Turklāt vēstures politikai ir izteikti šauras intereses. Tai interesē vienīgi visjaunākie laiki. Īpaši interesē vēsturiskais posms, sākot no „perestroikas”. Atsevišķās zemēs var interesēt laiks no II Pasaules kara.

Tam ir pamatots iemesls. Pats par sevi ir saprotams, ka, piemēram, mūsu valdošajai kliķei nepieciešams dedzīgi pamatot savu leģitimitāti. Mūsu valdošajai kliķei nākas latviešu tautai nemitīgi atgādināt par savām likumīgajām tiesībām pārvaldīt Latvijas Republiku, kas patiesībā nekādā gadījumā nav pareizi. Nav pareizi tāpēc, ka LR reāli pārvalda specdienestu un kompartijas varas kliķe, kas piedalījās LPSR pārvaldīšanā.

LR „atjaunošana” bija sociāli ekonomiskās formācijas maiņa. Latvija no sociālisma atgriezās kapitālismā. Šī maiņa notika bezjēdzīgi un netaisni. Vēsturiski vienmēr ir bijis tā, ka reizē ar formācijas maiņu simtprocentīgi mainās arī valdošā politiskā elite. Tas ir dabiski. Jaunās formācijas celtniecība prasa jaunu domāšanu, zināšanas, citādāku pasaules uzskatu, sociālo un politisko orientāciju, organizatoriskās metodes, attieksmi pret dzīves materiālo un garīgo kārtību. Turpretī pie mums kapitālismu sāka atjaunot tie paši cilvēki, kuri aktīvi līdzdarbojās sociālisma celtniecībā, šīs celtniecības laikā sakrātās valsts bagātības piesavinoties sev un pasludinot par savu privātīpašumu. Lai attaisnotu noziedzību, nepieciešama ir vēstures politika, kas ir „perestroikas” mantojuma moderna interpretācija.

Tie, kuri vēlas zināt patiesību, zina, ka „perestroika” nesākās 1987.gada 27.-28.janvārī, kad PSKP CK Plēnumā oficiāli apstiprināja „perestroiku” kā valsts reformu plānu. PSRS sagraušana nesākās ar Gorbačovu, par kuru kādā tekstā ir teikts: „Gorbačovs bija tieši tāds, kādu Rietumi vēlējās. Kā atzinīgi izteicās Lielbritānijas premjere Mārgareta Tečere: ar viņu varēja slēgt darījumus.” Gorbačovs nerealizēja savas idejas. Viņa spēks bija zemiskas intrigas, bet nevis tālejoša valstiskā stratēģija. To šodien atklāti saka vēsturnieki un Gorbačova darbabiedri. Viņa prāts un morāle bija lieliski piemērota citu personu ideju realizācijai, obligāti noklusējot ideju autoru. Kāds viņa bijušais kolēģis Gorbačovu nesen raksturoja šādi: „Его не страна интересовала, а то, как он выглядит на ее фоне.”

„Perestroika” sākās daudz agrāk. Tās ģenēzes sižets bija apmēram šāds. Vispirms „perestroika” sākās PSRS varas elites gudrākajās galvās. Tās pārsvarā koncentrējās VDK. Pirmajā vietā nosauc PSRS VDK priekšsēdētāju J.Andropovu. Viņš slaveno „kantori” vadīja no 1967. gada līdz 1982.gadam. VDK elite saprata un klusu atzina sociālisma celtniecības letālo likteni. Cilvēka grēcīgumu nevar pārvarēt. Var vienīgi uz kādu laiku apslāpēt cilvēka grēcīgās tieksmes pēc naudas, mantas, privātīpašuma. Padomju Savienībā agrāk vai vēlāk nāksies atsacīties no sociālisma celtniecības. Nekad neizdosies ieviest ideālu sociālismu. Nāksies pārtraukt eksperimentu. Nāksies iet kopsolī ar Rietumu civilizācijas kapitālistisko daļu, kas par cilvēka grēcīgumu neuztraucās un ļauj tam pulsēt pēc katra indivīda sirds patikas. Sabiedrībai par sociālisma un PSRS bēdīgo likteni atklāti nedrīkstēja teikt. Taču drīkstēja piesardzīgi gatavot sabiedrību valstiskās iekārtas maiņai. Tas bija jādara savlaicīgi, padomju ļaudīm pakāpeniski uzpotējot kapitālisma mentalitāti un izgaismojot sociālisma nepilnības.

1982.gada 12.novembrī PSKP ģenerālsekretārs kļuva J.Andropovs. Jau decembra beigās viņš PSKP CK sekretāriem N.Rižkovam, V.Dolgiham un M.Gorbačovam uzdeva gatavot PSRS reformēšanas plānu un šī plāna ieviešanas programmu. Nikolajs Rižkovs uzskata, ka Andropovu ietekmēja Ķīnas pieredze. Ķīniešu komunistu vadītāji uzsāka sociālisma reformēšanu 1979.gadā.

1984.gada 9.februārī J.Andropovs mira. 1985.gada 11.martā PSKP ģenerālsekretārs kļuva M.Gorbačovs. Ja Andropova reformas paredzēja ieviest „sociālismu ar cilvēcisku seju” un „demokrātisko sociālismu”, tad Gorbačova mahinācijas noveda līdz PSRS sabrukumam un sociālisma vietā ieviesa kapitālismu ar noziegumu brīvības seju un postmodernistisko demokrātiju vismaz tādā bijušajā PSRS republikā kā Latvijas PSR. Vēstures politikas uzdevums ir to noklusēt. Latvijā tas oficiālajā komunikācijā izdodas sekmīgi. Tā tas ir tāpēc, ka „perestroikas” unikālā afēra balstās uz mankurtisma divām modifikācijām. Par tām būs runa citā esejā.

Novērtē šo rakstu:

1
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

6

Kartītes, nejaušas kā proftehmeiteņu likstas

FotoNedēļa man sākās ar smagu izāzēšanu – izrādīju pat pusotru minūti ilgu apstulbumu, kamēr meklēju atbildi uz jautājumu: “Vai tu jau apsveici Bičkoviča kungu vārdadienā?” Paga, paga! Augstākās tiesas priekšsēdis ir – ak, jā! – ir... Nu tak ir... Nu jā! Ivars! Bet vārdadiena Ivariem ir... 1. martā!
Lasīt visu...

21

Izglītības interpretācijas konflikti: iemesli un untumi

FotoSaeimas vēlēšanās uzvarējušās “6.oktobra paaudzes” valdības sastādīšanas šarādē jau no pirmās ainas figurēja solījums turpināt izglītības reformas. Tas neapšaubāmi ir kaitīgs solījums. Tāds solījums liecina par izglītības jēgas neizpratni un nespēju uzvarēt mūsdienu garīgajos konfliktos.
Lasīt visu...

21

Cik zaļi dzīvosim vecumdienās? Pensiju sistēmas ilgtspējas šķietamība

FotoDaudz ir rakstīts un diskutēts par mūsu pensiju sistēmas nākotnes finansiālo ilgtspēju, t.i., par nākotnē sagaidāmo budžeta ieņēmumu spēju segt izdevumus pensijām. Taču tikpat svarīgs jautājums ir, vai esošā pensiju sistēma ir spējīga nodrošināt nākotnes pensionāriem pienācīgu dzīves līmeni vecumdienās. Jau pašreizējais pensijas apmērs ir salīdzinoši neliels, ar vienu no zemākajiem darba ienākumu aizvietojamības līmeņiem Eiropas Savienībā. Pensijas salīdzinošajai vērtībai vēl samazinoties, sabiedrība varētu pārstāt samierināties ar pensionāru zemajiem ienākumiem un pieprasīt politikas pārmaiņas. Līdz ar to arī formulās labi iezīmētā pensiju sistēmas finansiālā ilgtspēja varētu tikt apdraudēta.
Lasīt visu...

12

„Naida runas” fabricēšana un orveliskā domu kontrole

Foto"Visapkārt mums plosās naida runas uzplaiksnījumi,” - tā apgalvo tie, kuri vēlas attēlot noteiktus viedokļus vissliktākajā iespējamajā skatījumā, lai tos deleģitimizētu. Ja jūs uzdrošināsieties uzturēt atšķirīgus viedokļus par konkrētiem jautājumiem un atklāti paudīsiet šos viedokļus, tad to uzskatīs par naida runu. Nevis tāpēc, ka tā ir naidpilna, bet tāpēc, ka tiem, kas iebilst pret atšķirīgiem viedokļiem, nav nekādu pretargumentu, un tad nu tie tos apzīmē par kaut ko morāli sliktu.
Lasīt visu...

18

Politiku vairs nevērošu, bet pievienošos Viņķelei un Pūcem, lai tiktu pie vietas Eiroparlamentā

FotoMani sauc Ivars Ījabs. Esmu politoloģijas profesors Latvijas Universitātē, taču žurnālisti reizēm mani dēvē arī par “politikas vērotāju”. Lai nu tā būtu, tomēr ir pienācis laiks, kad ar vērošanu vien ir par maz. Ir jānāk darīšanai. Tādēļ esmu pieņēmis lēmumu iesaistīties politikā un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās no Attīstībai/Par saraksta. Paskaidrošu, kāpēc.
Lasīt visu...

21

Transformeri jeb Putas vai krējums?

FotoKā vienmēr iedvesmu kaut ko uzrakstīt dod pati dzīve, bet dzīve Latvijā radošam cilvēkam ir īpaši piemērota, jo materiālu pārdomām piespēlē vai ik dienas.
Lasīt visu...

21

Kremļa ierocis

FotoLai ilustrētu ne tikai mākslas, bet arī plašāk – kultūras un cilvēka attiecības, Jānis Miezītis savā grāmatā «Būt latvietim» runā par ūdeni peldošu cilvēku. Viss, kas palīdz cilvēkam peldot noturēties virs ūdens, ir māksla (kultūra), bet viss, kas to velk uz dzelmi, ir antimāksla (antikultūra).
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Zagšana un tautas vara

Pie neliela lauku veikaliņa pienāca bārdains vīrs, sev priekšā stumjot ķerru. No tās viņš izņēma vairākus audekla maisus un iegāja veikalā. Pārdevēja...

Foto

Nacionālā ideālisma strupceļš un humanitātes noziedzība

Ideālisms tradicionāli asociējas ar atsevišķa cilvēka garīgo pasauli. Tajā ietilpst cilvēka domas, sirdsapziņas morālā pulsācija, prāta iztēles radošie sapņi. Bez...

Foto

Kāpēc leftisti neieredz vīrišķību

Nepārtraukti skanošā leftistu mantra pauž pārliecību, ka visi ir balto vīriešu upuri, un diezgan daudzas sievietes arī dzied līdzi šim meldiņam....

Foto

Valsts "augstākā līmeņa vadītājus" par jūsu naudu turpināsim attīstīt vēl līdz pat 2022.gadam

Nepārtraukta attīstība – tas ir atslēgvārds, kas attiecas uz ikvienu mūsdienīgu cilvēku, tai...

Foto

Viņš pats sev bija varonis

Šis teksts ir mana pateicība profesoram Mavrikam Vulfsonam. Viņam šodien ir dzimšanas diena. Profesors bija un ir viens no lielākajiem cilvēkiem...

Foto

Tieši augstākā līmeņa Latvijas valsts vadītājus visvairāk demonstrē izdegšanas pazīmes

Par Valsts kancelejas organizētajiem apzinātības treniņiem “Augstākā līmeņa vadītāju attīstības programmā”: apzinātības treniņi bija viena no Augstākā...

Foto

Iesniegums KNAB par Madonas novada atbildīgo amatpersonu rīcību

Ar šo vēlos informēt par Madonas novada atbildīgo amatpersonu Gunta Ķevera un Ivara Miķelsona ieņemamā amata iespējamo ļaunprātīgo...

Foto

Krievija

Lasot latviešu patriotu rakstus, bieži jālasa vai nu kādas no dzīves atrautas teorijas vai arī raksti, kuros, kā mēdz teikt datorspeciālisti, «pēc noklusējuma» mums automātiski...

Foto

Reputācijas šķidrā reputācija

Reputācijas sociālais institūts (uzstādījums, iekārtojums sabiedrībā) uz planētas nodibinājās reizē ar pirmo divu cilvēku piedzimšanu. Ievas un Ādama laikā jau bija reputācijas sociālais...

Foto

Slēptās verdzības darbības principi

Patērētāju kults, kas valda mūsdienu Rietumu pasaulē, nav brīvas sabiedrības izpausme. Tas tiek uzturēts ar mūsdienu verdzības mehānismu palīdzību....

Foto

Latvijas „sabiedriskā” radio žurnālists: ja kāds ierēdnis vai politiķis ir dusmīgs, darbs ir padarīts labi

Latvijas Žurnālistu asociācija turpina interviju sēriju mediju kritikas projekta ietvaros. Viens...

Foto

Nostāja, ka migrācija var radīt apdraudējumu Latvijas sabiedrībai, ir pretrunā žurnālistu ētikas kodeksam

Decembrī Latvijas publisko telpu sarunās par migrāciju dominēja spraiga viedokļu apmaiņa par ANO...

Foto

Vējoņa un Kučinska gadumijas uzrunas

Publicējam Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa un Ministru prezidenta Māra Kučinska gadumijas uzrunas....

Foto

Helisata

Viņa dzīvoja kaimiņos vienu māju tālāk. Veca sieviete. Ar dziļām rievām sejā, vairāk līdzīgas cirtuma rētām nekā laika pēdām. Sirmi, sirmi mati. Smaga nospiedoša gaita,...

Foto

Es balsošu pret „Vienotības” valdību un uz to aicināšu arī KPV frakciju

Esmu izlēmis - es balsošu pret Vienotības valdību un uz to aicināšu arī frakciju...

Foto

MVU žurnālistikas fakultātē bija nākamo spiegu kalve. S.V. arī?

Ideoloģiskie apsvērumi ir svarīgi, bet ne vienīgie, kādēļ VDK tik ļoti uzmanīja un pārbaudīja Maskavas Valsts universitātes...

Foto

Vai Latvija ir demokrātiska valsts un Ārlietu ministrija to zina?

Kad biju mazs, es tam ticēju. Tagad, it īpaši pēc pēdējām vēlēšanām, tam tic retais. Jo...

Foto

Vēlreiz par valsts drošību

Ja tauta ir valstsnespējīga, tautas politiskā apziņa ir nulles līmenī, tauta neciena valstisko suverenitāti un savu valsti ar prieku nodod valdīt ārpasaules...

Foto

Vēstījums 2018. gada Ziemsvētkos

Ziemsvētkus sauc par brīnumu laiku. Mēs varam pārnest mājās eglīti, skatīties uz to un domāt – lūk, brīnums! Mazā sēkliņā Dievs ir...

Foto

Bērnu galēšana... ar cirvjiem

Šis ir laiks, kad cirvju vicināšanu vismaz uz brīdi varētu nolikt malā. Vismaz attiecībā pret neaizsargātiem bērniem! Par tiem šodien būs runa. Jo...

Foto

Juta Anna nodarbojas ar mūsu partijas biedru vervēšanu VDK vislabākajā manierē un tradīcijās

Mūsu partiju šobrīd cenšas šķelt, cerot, ka mūsu partijā būs nodevēji. Ļoti aktīvi....