Pārdomas barikāžu laikā: vai par tādu Latviju mēs toreiz sapņojām?
Ringolds Balodis21.01.2026.
Komentāri (62)
Iesaki rakstu: 
Teju vienlaikus pirms dažām dienām saskāros ar divām ziņām. Pirmā bija par trolejbusa vadītājas izraisītu ceļu satiksmes negadījumu. Jā, vainīga bija pati vadītāja, taču pārsteidza kas cits – “Rīgas satiksme” nebija ne apdrošinājusi savu darbinieci, ne mēģinājusi situāciju risināt cilvēcīgi. Gluži pretēji – kā ziņoja TV3, uzņēmums nekavējoties piestādīja rēķinu vairāk nekā 11 000 eiro apmērā par remontu trolejbusam, kas pilsētai kalpojis jau desmitiem gadu. Trolejbusa vadītājas izmisums bija neaprakstāms, jo, kā viņai šādu parādu vispār iespējams segt, viņa neiztēlojas. Otrā ziņa - par desmitiem miljonu euro tiks apdrošinātas Rail Baltica amatpersonas. Turklāt ar atpakaļejošu datumu un pat līdz 12 gadiem atpakaļejošu.
Otrā ziņa faktiski nozīmē vienu — Rail Baltica amatpersonām par viņu darbībām nekas nedraud. Tā sacīt, civiltiesiskā atbildība ir apdrošināta, un, ja kāda krimināllieta, tad ir, ko maksāt advokātiem un budžetam. Evikas Siliņas teatrālie solījumi “atrast vainīgos” un ’’notiek izmeklēšana par Rail Baltica’’, un ’’es pilnīgi piekrītu, ka nevienam vien ir jāuzņemas atbildība par to, kādā veidā šis projekts ir vadīts’’, ir nekas vairāk kā tīra tukšmuldēšana.
Ja “Jaunajai Vienotībai” būtu jebkāda, kaut mazākā, politiskā griba sameklēt atbildīgos, netiktu kušināts bijušais ģenerālprokurors Juris Stukāns. Šamējais svēti ticēja, ka verdziska kalpošana “Jaunai Vienotībai” viņam “ieskaitīsies”, lai dāvanā saņemtu vēl otru amata ģenerālprokurora pilnvaru termiņu. Juris tā centās – Rail Baltica un Kariņa lidojumus “paslaucīja zem tepiķa” utt., bet sistēma nostrādāja kā vienmēr — izmeta viņu laukā gluži kā Kariņa kambarsulaini, Valsts kancelejas direktoru Jāni Citskovski. Sistēma pat neatraugājās un nenoskurinājās. Phē, kas tur liels, “it’s just business”. Ko no tā var secināt? Nu, kad cilvēks kļūst neērts, varas sistēma viņu samīda un aizmet miskastē kā tādu netīru grīdas lupatu.
Runājot par Rail Baltica, mani visvairāk izbrīna jautājums, ka atbildīgie jāmeklē? Nu nopietni? Vainīgais ir zināms — Briškens (PRO), kura vārdā arī pālis ir nosaukts! Taču skaidrs, ka šis “zelta pālis” ir neaizskarams. Kāpēc? Tāpēc, ka PRO notur “Jaunās Vienotības” varu. Gan Rīgas domē, gan Saeimā. Un, kamēr vara tiek noturēta, atbildība kļūst par abstraktu jēdzienu, nevis realitāti.
Vispār individuālā atbildība mūsu valstī ir farss. Mēs it kā dzīvojam valstī ar divām tiesību sistēmām jeb, pavisam precīzāk, dažādu taisnību. Tā viena — turīgajiem un “savējiem”, otra — plebejiem, ai, piedodiet - visiem pārējiem. Trolejbusa vadītāja būs vainīga bez diskusijām. Sabiedriskā transporta darbiniecei nebūs ne politiskās aizsardzības, ne PR konsultantu, ne dārgu apdrošināšanas polišu. Ne arī labu aizstāvju tiesā. Viņa būs 100% grēkāzis — ātrs, ērts un neaizsargāts. Gards kumoss justīcijas statistikai. Un tiesa tiesās taisnīgi - pēc likuma. Pēc likuma jēgas, kā saka Saeimas Juridiskās komisijas vadītājs Andrejs Judins (upps, atkal “Jaunā Vienotība”). Un, kā savulaik teica tieslietu ministre Inese Lībiņa (“Jaunās Vienotības”), amatā stājoties, - tieslietās nebūs vairs nekādas ideoloģijas... Likumīgi jā, bet vai tas ir taisnīgi? Nu nē…
Un te mēs nonākam pie sociālās nevienlīdzības saknes. Augšā — miljonu projekti, zelta paragrāfi līgumos un apdrošināta “atbildība bez sekām”. Apakšā — cilvēki ar minimālām algām, kuri par vienu kļūdu zaudē darbu, reputāciju un reizēm arī iztiku. Likums šeit nedarbojas kā taisnīguma instruments — tas darbojas kā pātaga vājākajiem. Bagātajiem atbildība ir apdrošināta. Nabadzīgajiem — personalizēta un nežēlīga. Šī nav nejaušība, tā ir sistēma.
Tāpēc patiesībā stāsts nav par vienu zelta pāli Daugavā vai samīcītu vecu ’’Rīgas satiksmes” trolejbusu’…Tas ir stāsts par Latvijas valsti, kur “savējiem viss, nabagiem — likums” un kur sociālā nevienlīdzība nav blakusefekts, bet varas uzturēšanas mehānisms. Un tad vēl brīnāmies, kāpēc cilvēki vairs netic ne solījumiem, ne taisnīgumam, ne valstij. Meklē, meklē, Siliņa, tikai, galvenais, “neizej uz sevi”, kas ir ļoti iespējams, ja meklēsi godprātīgi!
Taču, tā kā esmu Rīgas domes deputāts, par trolejbusu vadītāju apdrošināšanu Martai Kotello (PRO) un “Rīgas satiksmei” šo jautājumu uzdošu noteikti — jo aiz frāzes “nekas personisks, tikai bizness” nedrīkst slēpties pašvaldības uzņēmuma bezatbildība pret saviem darbiniekiem. Šādai PRO pārvaldītai Rīgai es nepiekrītu un nepiekritīšu. Savukārt Eviku Siliņu, kā putniņi čivina, drīzumā sagaida kārtējais neuzticības balsojums, jo slikts ministru prezidents nav tikai statistika — tas ir ikdienas bezatbildības teātris, kurā iedzīvotāji maksā rēķinus, bet “vadība” tikai iesmej par savem izmisušajiem pavalstniekiem.
Seko mums 
Latvijas valdības pārstāvju skaits Itālijā šobrīd ir tik iespaidīgs, ka šķiet – nevis Olimpiskās spēles, bet gan ministēriju salidojums tiek rīkots. Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs TV24 mierina, ka mums jālepojas par mūsu sportistu sasniegumiem – jo kurš gan vairāk spēj parādīt atbalstu kā visa valdība uz vietas, kamerām fonā?
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
