Iesaki rakstu: 
Sestdien vakarā pēc pusastoņiem Rīgā kopā ar dzīvesbiedri gājām caur stacijas tuneli. No kautkurienes uzradās Rudolfa Hesa stilā frizētu jauniešu (16-20 gadu veci?) grupa. Maršējot caur tuneli, viņi vācu valodā (ar manāmi slāvisku akcentu) regulāri izkliedza saukli "Sieg Heil!".
Pēc pusminūtes grupiņa, tāpat bļaudama un izaicinoši aizpildīdama iespējami plašāku telpu, devās atpakaļ. Ārpus tuneļa viņus nemanīju. Nezinu, cik reizes dienā mesiāņi, cildinot Adolf/Vladimir, veic ceļu caur šo tuneli.
Pēc tam aprunājos ar dažiem rīdziniekiem, kuri stāstīja, ka neofašisti maršējot un bļaustoties tur ikdienā; dažkārt tiekot aizskarti latviski nacionāli ģērbti, kā arī savdabīgu atribūtiku nēsājoši vai manāmi autiski un citi tādi jaunieši, kuri īsti "neizčākst" tuneļa vidē.
Kādus 150 metrus tālāk, bij. Padomju bulvārī (tagad formāli cits nosaukums) īsteni milicejiskā stilā, nevajadzīgi traucējot satiksmi, bija nostājusies Rīgas pašvaldības policijas automašīna. Zili mirgojošo bākuguņu fonā vairāki labi ekipēti vīri apveltīja ar "plāksteriem" kādas astoņas, deviņas (varbūt pat vienpadsmit) automašīnas; vadītāji sestdienas vakarā spēkratus bija novietojuši LR prokuratūrai paredzētajās stāvvietās.
Sodīšana izvērtās policistiem laikietilpīgs process, jo esam tiesiska valsts; viss jāpiefiksē, jāfotografē, precīzi jānoformē administratīvais akts. Šai laikā amatpersonas nevar operatīvi pārslēgties kam citam, piemēram, lai ierobežotu netālu darbojošos neofašistu aktivitātes.
Satiksmes noteikumi iespēju robežās ir jāievēro! Protams! Tomēr... Rīgas dome un Ķirša kungs pats personīgi (kā galvaspilsētas mēram viņam noteikti ir attiecīga informācija un a priori jāpiemīt spriestspējai to analizēt) zina, ka brīvdienu vakaros bij. Padomju bulvārī jau ierasti, apzināti pārkāpjot Ceļu satiksmes noteikumus, prokuratūrai paredzētajās stāvvietās tiek novietotas automašīnas.
Pietiekami daudziem autoīpašniekiem, kuri vēlas mierīgi patusēt Vecrīgā, 40 euro apmēra sods nodrošina ērtu stāvvietu; faktiski ir runa par publiskajai varai iedotu "dzeramnaudu", lai situētiem ļaudīm būtu iespēja arī turpmāk izmantot šo stāvvietu (turklāt lohi, kuriem mazāk naudas, skatās ceļazīmes un tur neiebrauc). Tīra dzeramnauda gan nesanāks, jo diez vai nosedz policijas darba, arī transporta izmaksas...
Varbūt lietderīgāk, izmantojot arī valsts iestādēm darbdienās nepieciešamās autostāvvietas, rast iespēju maksātspējīgiem ļaudīm brīvdienu vakaros kādas 6-12 stundas atstāt mašīnu Vecrīgā vai tās tiešā tuvumā, legāli samaksājot, piemēram, 40 euro?
Tas ļautu nodrošināt labi ekipētu Rīgas pašvaldības policistu pastāvīgu vai vismaz biežāku klātbūtni, piemēram, stacijas tunelī, kur jo īpaši brīvdienās notiek visāda veida ālēšanās.
Seko mums 
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
