Iesaki rakstu: 
Sestdien vakarā pēc pusastoņiem Rīgā kopā ar dzīvesbiedri gājām caur stacijas tuneli. No kautkurienes uzradās Rudolfa Hesa stilā frizētu jauniešu (16-20 gadu veci?) grupa. Maršējot caur tuneli, viņi vācu valodā (ar manāmi slāvisku akcentu) regulāri izkliedza saukli "Sieg Heil!".
Pēc pusminūtes grupiņa, tāpat bļaudama un izaicinoši aizpildīdama iespējami plašāku telpu, devās atpakaļ. Ārpus tuneļa viņus nemanīju. Nezinu, cik reizes dienā mesiāņi, cildinot Adolf/Vladimir, veic ceļu caur šo tuneli.
Pēc tam aprunājos ar dažiem rīdziniekiem, kuri stāstīja, ka neofašisti maršējot un bļaustoties tur ikdienā; dažkārt tiekot aizskarti latviski nacionāli ģērbti, kā arī savdabīgu atribūtiku nēsājoši vai manāmi autiski un citi tādi jaunieši, kuri īsti "neizčākst" tuneļa vidē.
Kādus 150 metrus tālāk, bij. Padomju bulvārī (tagad formāli cits nosaukums) īsteni milicejiskā stilā, nevajadzīgi traucējot satiksmi, bija nostājusies Rīgas pašvaldības policijas automašīna. Zili mirgojošo bākuguņu fonā vairāki labi ekipēti vīri apveltīja ar "plāksteriem" kādas astoņas, deviņas (varbūt pat vienpadsmit) automašīnas; vadītāji sestdienas vakarā spēkratus bija novietojuši LR prokuratūrai paredzētajās stāvvietās.
Sodīšana izvērtās policistiem laikietilpīgs process, jo esam tiesiska valsts; viss jāpiefiksē, jāfotografē, precīzi jānoformē administratīvais akts. Šai laikā amatpersonas nevar operatīvi pārslēgties kam citam, piemēram, lai ierobežotu netālu darbojošos neofašistu aktivitātes.
Satiksmes noteikumi iespēju robežās ir jāievēro! Protams! Tomēr... Rīgas dome un Ķirša kungs pats personīgi (kā galvaspilsētas mēram viņam noteikti ir attiecīga informācija un a priori jāpiemīt spriestspējai to analizēt) zina, ka brīvdienu vakaros bij. Padomju bulvārī jau ierasti, apzināti pārkāpjot Ceļu satiksmes noteikumus, prokuratūrai paredzētajās stāvvietās tiek novietotas automašīnas.
Pietiekami daudziem autoīpašniekiem, kuri vēlas mierīgi patusēt Vecrīgā, 40 euro apmēra sods nodrošina ērtu stāvvietu; faktiski ir runa par publiskajai varai iedotu "dzeramnaudu", lai situētiem ļaudīm būtu iespēja arī turpmāk izmantot šo stāvvietu (turklāt lohi, kuriem mazāk naudas, skatās ceļazīmes un tur neiebrauc). Tīra dzeramnauda gan nesanāks, jo diez vai nosedz policijas darba, arī transporta izmaksas...
Varbūt lietderīgāk, izmantojot arī valsts iestādēm darbdienās nepieciešamās autostāvvietas, rast iespēju maksātspējīgiem ļaudīm brīvdienu vakaros kādas 6-12 stundas atstāt mašīnu Vecrīgā vai tās tiešā tuvumā, legāli samaksājot, piemēram, 40 euro?
Tas ļautu nodrošināt labi ekipētu Rīgas pašvaldības policistu pastāvīgu vai vismaz biežāku klātbūtni, piemēram, stacijas tunelī, kur jo īpaši brīvdienās notiek visāda veida ālēšanās.
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
