Iesaki rakstu: 
Karš Ukrainā ir izjaucis līdzšinējo starptautiskās drošības sistēmu. Tagad viss ir pavisam savādāk, un tuvāko 20 gadu laikā var tikt nopietni apdraudēta jebkuras Krievijas kaimiņvalsts faktiskā drošība. Turklāt reālie draudi var nākt no divām vai vairāk pusēm.
Situācija ir tik nopietna un sarežģīta, ka pat speciālistiem var būt grūti atšķirt iespējamos sabiedrotos no faktiskajiem ienaidniekiem. Un gandrīz neiespējami to ir saprast mazinformētām, kara propagandas apdullinātām masām, kuru noskaņojums var būt izšķirošs.
Cik iespējams, jāizvairās no kara, cik iespējas, jāizvairās no jebkādām faktiskām provokācijām, kuras ved uz karu, cik iespējams, jāmēģina deeskalēt situāciju un, ja karš tomēr atnāk, jākaro ir klasiski un cilvēcīgi.
Pirms kara Krievijā mēdza noniecināt Ukrainas armiju, apgalvojot, ka to pat īsti nevar saukt par armiju. Spriežot pēc Krievijas prezidenta izteikumiem un rīcības, Kremlī tiešām cerēja, ka karš būs ātrs, ko šķietami apstiprināja Krievijas spēku pirmo dienu straujā virzība.
Tomēr viss izrādījās citādāk. Krievijas vadības gaidītais zibenskarš acīmredzami izgāzās, kas nu daudziem liek domāt, ka tā tas notika ukraiņu varonības un tā dēļ, ka Ukraina izvēlējās pareizo militāro taktiku.
Skaitliskā ziņā visa Krievijas armija nav ievērojami lielāka par Ukrainas armiju. Uz kara sākumu Ukraina varēja operēt ar nedaudz mazāk nekā 400 tūkstošiem bruņotu cilvēku, savukārt Krievijas un tās sabiedroto (Donbasa tautu republiku) kopējie spēki nebija skaitliski lielāki par 250 tūkstošiem karavīru.
Individuālā tehniskā aprīkojuma ziņā abu pušu karavīri ir aprīkoti līdzvērtīgi vai, iespējams, ukraiņi pat nedaudz labāk. Bruņutehnikas un artilērijas ziņā krieviem bija pārsvars, bet ne nospiedošs. Ukrainai arī bija pietiekami vērā ņemama militārā aviācija un pretgaisa aizsardzības sistēmas elementi, kas ukraiņu pusei neilgi pirms kara sākuma deva pamatu paziņot, ka Krievija kara ar Ukrainu gadījumā zaudēs lielāko daļu savas aviācijas. Savukārt raķešu spēku ziņā Krievijai ir nospiedošs pārsvars, neskatoties uz to, ka arī Ukrainas raķešu arsenāls bija pietiekami nopietns.
Spriežot pēc rezultāta, Krievijas iebrukums ukraiņiem tomēr bija negaidīts, un tieši uz tā rēķina Krievijas armijas spēki kara pirmajās dienās pārvietojās tik strauji.
Var pieņemt, ka Kremlī tika uzskatīts apmēram tā: “ukraiņu nacisti” esot “nozīmīgākais militāri politiskais spēks Ukrainā, kurš vardarbīgi apspiež un iebiedē jebkurus oponentus, tāpēc, ja Ukrainas iedzīvotāji redzēs strauji tuvojamies Krievijas armiju, tad viņi paši sāks aktīvi atbrīvoties no nacistiem”. Tāpēc tika cerēts uz masveida pašvaldību administrāciju atbalstu un sadarbību, uz masveida Ukrainas Bruņoto spēku vienību padošanos vai pāriešanu Krievijas pusē, kā arī uz masveida civiliedzīvotāju atbalstu. Ja tā notiktu, tad pietiktu ar relatīvi mazu militāro kontingentu, lai visa Austrumukraina ar minimālām cīņām un zaudējumiem pārietu Krievijas pusē, un tālāk atliktu tikt galā tikai ar Rietumukrainu.
Šī Krievijas iecere pilnībā izgāzās. Ukraiņu vienības masveidā nepadevās un karo pietiekami aktīvi. Pašvaldības palika uzticīgas centram un pat okupētajos rajonos visbiežāk minimāli sadarbojās tikai piespiedu kārtā. Tā rezultātā Krievijas armija iestiga kaujās un nespēja vairs strauji virzīties uz priekšu. Ieņemtajās aizmugures teritorijās sākās haoss, jo nebija sagatavotas ne aizmugures vienības, ne okupācijas administrācijas, tāpēc Krievijas Federācijas spēki savus minimālos resursus bija spiesti tērēt kārtības nodrošināšanai aizmugurē. Šādā situācijā armijas spēku banāli sāka nepietikt, kam klāt nāca pārmērīgie zaudējumi, kuri tomēr izskatās krietni lielāki par plānoto.
Astoņu gadu laikā ASV un NATO valstis (arī Latvija) intensīvi apmācīja Ukrainas karavīrus. Viņi tika apgādāti ar modernāko personisko bruņojumu (tai skaitā granātmetējiem). Tika izveidotas sadarbības shēmas, kā Ukraina tiešsaistes režīmā var piekļūt NATO operatīvajiem izlūkošanas datiem.
Informatīvais karš ir joma, kur Ukraina ir guvusi un gūst ievērojamus panākumus. Sekas var būt ne tikai pilnīga Krievijas starptautiskā izolācija, bet arī valsts apvērsums Krievijā un tā radītas iekšējas jukas, kas pilnībā nivelētu Krievijas militāro pārākumu un visus ieguvumus.
Krievija ir ievērojami mīkstinājusi savu retoriku. Krievija izveda savu armiju no ziemeļu apgabaliem. Krievija nomainīja specoperācijas vadītāju. Krievijas oficiozs ir pieklusis.
Krievija koncentrē savus spēkus ap Donbasa grupējumu, kur labi nocietinātajā frontes līnijā kopš kara sākuma atrodas kaujas spējīgākās ukraiņu vienības, kuru kopskaits pašreiz varētu būt apmēram 60 – 70 tūkstoši karavīru. Krievijas nodoms ir skaidrs – ielenkt un iznīcināt, līdzīgi kā Mariupolē.
Ja ir saprastas Ukrainas militāro panākumu receptes, tad var mēģināt novērtēt to pielietošanas sekas mūsu gadījumā. Tāpēc ļoti svarīgs ir jautājums par Latvijas drošības politiku. Un ne tikai Latvijas valsts aizsardzības kontekstā, bet lielākā mērā tieši Latvijas sabiedrības un latviešu tautas pasargāšanas kontekstā.
No plaši zināmās atziņas, ka karš ir diplomātijas turpinājums, izriet, ka viens no galvenajiem valsts aizsardzības mehānismiem ir pirmkārt tieši diplomātijas sfērā. Ar diplomātisku vārdu visbiežāk var panākt daudz vairāk nekā ar ieročiem. Tāpēc valsts bruņotie spēki pilda tikai diplomātu pēdējā argumenta funkciju. Kad diplomāti cieš neveiksmi, tad armijai ir jākaro.
Tāpēc pirmais un galvenais Latvijas drošības sistēmas elements ir Latvijas diplomātiskā politika, tās korpuss, tā spēja sarunāt, izprast noteicošāko starptautisko spēlētāju faktiskās intereses un prasme elastīgi pielāgoties tām. Ja Latvijas diplomātija stipri sarežģītajos mūsdienu starptautiskās politikas apstākļos spēs tikt galā ar savām pamatfunkcijām, tad Latvijai kara šausmas ies secen un būs iespējams saglabāt Latvijas valstiskumu.
Otrs būtiskākais drošības sistēmas elements ir iekšlietu sistēma ar Valsts drošības dienestu priekšgalā. Tās funkcija ir nodrošināt maksimāli iespējamu iekšpolitisko stabilitāti. Ja šī funkcija tiek pienācīgi realizēta, tad sabiedrība spēj pārdzīvot jebkādas ārējas vētras, iekšienē paliekot stabilai. Un šai gadījumā, ja arī valsts formāli pārstāj eksistēt, saglabājas sabiedrība, kura pat nelabvēlīgos apstākļos materializē savu valstsgribu, ietērpjot to jebkādās iespējamās formās.
Trešais drošības sistēmas elements ir Bruņotie spēki, ieskaitot Zemessardzi. Armija ir svarīga, bet tā kļūst pieprasīta tikai tad, ja pārējais ir zaudēts. Tāpēc visbiežāk nepareizs ir uzskats, ka visa valsts drošības sistēma ir jāpakārto armijai. Armijas uzdevums ir aizsargāt sabiedrību un valsti kā sabiedrības interešu izpausmes mehānismu.
Kā redzams arī no Ukrainas piemēra, tad ir ļoti būtiski — kāda ir armija. Uz ko karavīri ir gatavi cīņas karstumā, bet ko viņi nekad nekādā gadījumā nedarīs. Ja karotājiem ir pietiekami augsts līmenis, tad tāda armija karo cilvēcīgi un tā neizraisa cilvēkos nevajadzīgas negatīvas emocijas. Šādas armijas karavīri, krītot kaujā, kļūst nemirstīgi, jo gaišā atmiņa par viņiem pēc tam dzīvo to cilvēku atmiņās, kuri ar viņiem saskārās un kuri visu to redzēja. Šādus karavīrus ciena un labi atceras arī pretinieki. Tāpēc pat zaudējot šāda armija noteiktā mērā uzvar, nodrošinot un pastiprinot sabiedrības reģenerācijas procesus. Pagaidām izskatās, ka Latvijai ir šāda armija.
Ja karš sāksies tuvākajā laikā un Krievijas armiju mēģinās apturēt esošie NBS, kas, manuprāt, karos cilvēcīgi, tad postījumi Latvijai būs lieli. NBS ieņems noteiktas pozīcijas, mēģinās tās noturēt, civiliedzīvotājus, esmu pārliecināts, centīsies evakuēt un saudzēt, zvērības un kara noziegumus neveiks.
Seko mums 
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
