Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Diemžēl esam nodzīvojušies tik tālu, ka rodas nepieciešamība skaidrot ābeces patiesības. 10.11.2014 internetā tika publicēts Artura Priedīša (1946) raksts, kurā viņš nosauc jauno Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci (1970) no Nacionālās apvienības par nelieti, jo viņa 2010.gada janvārī kā žurnāliste piezvanīja viņam un, tēlojot pozitīvu ieinteresētību, izvilinājusi informāciju, bet pēc tam publicēja galēji negatīvu un nomelnojošu rakstu („Latvijas pilsonības jūgā”). Abi raksti pieejami te: http://infoagentura.wordpress.com/2014/11/10/inaras-murnieces-nelietibas-piemers/.

Šim notikumam no vienas puses var nepievērst īpašu vērību, jo šādas parādības ir plaši izplatītas latviešu žurnālistikā un valstī notiek daudz drausmīgākas lietas (legalizēta bērnu izlaupīšana no ģimenēm, legalizēta bērnu pārdošana caur adopcijas procedūrām, apzināta un mērķtiecīga bērnu maitāšana u.c.), bet no otras puses gan pats konkrētais gadījums, gan tā vaininieces straujā karjeras izaugsme, gan arī noteikta Mūrnieces rīcību attaisnojoša argumentācija atsedz cēloņus, kuru dēļ Latvija ir tik zemu kritusi un kritīs vēl daudz zemāk, ja cilvēki (vispirmām kārtām latviski runājošie) neattapsies.

Ja īsumā raksturo konkrēto Ināras Mūrnieces rīcību, tad viņa: 1) uzņēmās izpildīt primitīvu nomelnošanas pasūtījumu; 2) destruktīva pasūtījuma izpildes vārdā pārkāpa cilvēciskas morāles normas (liekuļoja, izlikās, nomelnoja); 3) pēc būtības pārkāpa žurnālistikas ētikas principus, tai skaitā arī deklaratīvi tik iecienīto „pretējās puses” viedokļa uzklausīšanu (pretējā puse rakstā ir izkariķēta un nomelnota, bet pēc būtības tās viedoklis nav aprakstīts); 4) izkropļoja sava intervējamā paustā būtību; 5) nepildīja žurnālista pienākumu un misiju iedziļināties lietu būtībā; 6) maldināja savus lasītājus, radot viņos nepareizu priekšstatu par aprakstāmo parādību, tādējādi ieguldot savu artavu tautiešu debilizēšanas kopējā lietā.

No Mūrnieces rakstītā ir skaidrs, ka raksts ir tapis kā atbilde uz Artura Priedīša uzstāšanos radio Baltcom 2009.gada decembrī, kur viņš – latvietis pietiekami kritiski izteicās par Latviju un latviešiem, kas plaši tika izplatīts „krievu” presē (http://rus.tvnet.lv/novosti/politika/795-artur_prijeditis_latvija_ugrozhajet_miru ; http://www.telegraf.lv/tags/istoriya/news/professor-prieditis-politika-latvii-urodstvo ). Nepatīkami, vēl jo vairāk tādēļ, ka to saka latvietis. Uz kaut ko tādu, protams, bija jāreaģē un, lūk, drīzumā arī sekoja galvenā latviešu „nacionālās” ideoloģijas sargsuņa Latvijas Avīze reakcija – nomelnojošs un dēmonizējošs raksts pret izteikumu autoru. Mūrniece šai gadījumā ir centīgs izpildītājs, kurš ir saņēmis uzdevumu un, neaizdomājoties par tā izpildes morālajiem aspektiem, spīdoši to paveic – „muļķa profesors” iekrita kā mazs bērns, bet Mūrniece visdrīzāk tika uzteikta par labi paveiktu darbu.

Kādai tad būtu jābūt normālai, cienījamai, patriotiska cilvēka un žurnālista reakcijai? Jānoskaidro apstākļi, jāuzzina, kāpēc šis cilvēks tā uzskata, kāpēc viņš tā izsakās, kur galu galā ir problēma. Kad ir noskaidrota problēma, tad par to ir jāuzraksta, aprakstot to un, iespējams, ja pašam ir redzējums, ieskicējot kādus risinājuma virzienus. Ja, noskaidrojot cilvēka viedokli (vai deklarēto viedokli, ja šķiet, ka viņš ir apzināts kaitnieks), tiek konstatētas kādas kļūdas (tas, ko žurnālists uzskata par kļūdu), tad ir jāizklāsta cilvēka uzskatu (deklarēto uzskatu) būtība un jādod savs redzējums. Tāda ir normālas žurnālistikas būtība, kura, vadoties no šī principa, kalpo sabiedrībai, palīdz identificēt tās trūkumus, palīdz tos mazināt vai pat novērst, stiprina sabiedrību un uztur tajā taisnīgumu un godīgumu. Šāda žurnālistika un šādi žurnālisti ir zelta vērti, viņu devums sabiedrībai ir nenovērtējams.

No Mūrnieces publikācijas ir redzams, ka viņa ne tikai nav šāda žurnāliste (kas nav brīnums, jo no Latvijas Avīzes un no Latvijas medijiem vispār tāds ātri vien tiktu atlaists), bet, ka viņa ir zemiskas metodes izmantojošs rīkojumu izpildītājs (iztapoņa). Mūrnieci neinteresē, kādēļ Priedītis pateica, ko pateica, viņu neinteresē izpildīt žurnālista pienākumu un misiju. Mūrniecei Priedītis ir vai nu tikai ienaidnieks, pret kuru visi līdzekļi ir labi, un/vai tikai profesionāla darba objekts, ar kuru var izrīkoties, kā ienāk prātā, kas jebkurā gadījumā ir necienīgi.

Mūrniece daudz citē Priedīti, izraujot viņa teikto no konteksta, parādot viņu kā latviešu nīdēju, tādā pašā garā pierakstot viņam klāt „kremli” un parādot viņu kā mantrausi un laimes meklētāju, bet ne vārda pēc būtības nav pateikts par Priedīša „Multikulturālisma centru”, kas bija viņa sirdslieta un par ko viņš ļoti daudz ko varētu pastāstīt, par tā slēgšanas apstākļiem, par to, kādēļ Priedītis multikulturālisma ideju uzskata par būtisku, par iemesliem, kādēļ viņš grib atteikties no Latvijas pilsonības, un par to, kādēļ tad viņš ir tik kritiski noskaņots pret Latviju un latviešiem. Mūrniece izpilda dažas formālas prasības (ar autoru ir runāts, viņš ir citēts, un citāti visdrīzāk ir pareizi), bet pēc būtības ir paveikta kaitniecība un lasītāju maldināšanu.

Mūrniece savā rakstā ir nevis žurnāliste, bet gan propagandiste, kurai neinteresē patiesība, bet kura tikai strādā uz savas apšaubāmās propagandas izplatīšanu un nosargāšanu par katru cenu. Un pati Mūrniece te, protams, ir tikai bandinieks (līdzīgi kā cits bijušais Latvijas Avīzes žurnālists Raivis Dzintars), bet galvenā figūra ir Latvijas Avīze un tās radītājs Voldemārs Krustiņš, kurš padomju laikā stāvēja marksisma – ļeņinisma dogmu sardzē, bet šajos laikos pārkrāsojās par pietiekami proamerikānisku un gana ES-centrētu latviešvalodīgu „nacionālistu”.

Ideoloģiskie ienaidnieki

Mūrniece, rakstiski „izrēķinoties” ar Priedīti, apliecina, ka viņš viņai ir ienaidnieks. Viņa izturas pret Priedīti kā pret ienaidnieku. Nu, izlikās ieinteresēta, lai izvilinātu no ienaidnieka informāciju, paveica to un uzrakstīja visu, kā nākas, no savas avīzes propagandētās ideoloģijas viedokļa. Viss kārtībā! Kas tur īpašs? Priedītis izsakās pret Latviju, pret latviešiem, bet Latvijas Avīze ir par latviešiem un Latviju. Jauki! Pret ienaidnieku tā izturēties drīkst! Tāds ir pietiekami plaši mietpilsoņu masā izplatīts viedoklis, ko daudzreiz atklāti nesaka, bet kurš pavīd vienā otrā izteikumā.

Ja šo domu attīstām, tad ir jāpasaka, ka, piemēram, latvietis Kaspars Dimiters arī ir šādu „latviešu” „nacionālistu” ienaidnieks – viņš ir pareizticīgais, krievmīlis un arī publiski izteicās, ka grib atteikties no Latvijas pilsonības. „Nu jā, tas ir Dimiters, ar viņu viss ir skaidrs," iebildīs profesionālie komentatori un tiem piebalsojušie mietpilsonīši, un izteiksies līdzīgi kā Mūrniece rakstā par Priedīti.

Bet ko lai saka par Ainaru Mielavu? Uzstājās 9.maija svētkos un cik negatīvi izteicās par jaunlaiku Latviju. Arī viņš ir ienaidnieks? Viņu gan ar samazgām tā neaplej, bet tikai noklusē. Un kā ir ar Imantu Ziedoni un Edgaru Liepiņu? Arī viņi ir pietiekami kreptīgi izteikušies par mūsu jaunlaiku sabiedrību.

Labi pazinu gudru cilvēku, kurš bērnībā ar māti slēpās pa nomalēm, lai izvairītos no Sibīrijas, no kuras viņa tēvs tā arī neatgriezās. Viņš visu padomju laiku nostrādāja kolhozā par mehāniķi, lai gan spējīgs bija uz daudz ko vairāk. Piedalījās „atmodā”, samērā ātri saprata, ka tas viss ir muļķojošs teātris nezinošajiem, vēlēšanās principiāli nepiedalījās un par Latvijas nelaimju cēloni uzskatīja „zaglīgos bāleliņus”, nevis „krievus”, ko pamatoja ar daudziem piemēriem. Kad vienreiz iebildu pret tēzi, ka „Latvija nav glābjama”, un aizrādīju, ka teorētiski kaut kādai izejai tomēr ir jābūt, viņš pēc ilgākas pauzes atbildēja: „Lai izglābtu Latviju, sākumā ir jānāk Ļeņinam, bet pēc tam Staļinam.” Toreiz man Ļeņins ar Staļinu līdzīgi kā vairumam propagandas apdauzīto latviešu bija „asiņaini tirāni”. Arī viņš, sanāk, bija ienaidnieks, un ienaidnieks, protams, esmu arī es. Pazīstu vēl vairākus tādus latviešus.

Un kas ir rakstnieks un publicists Pauls Stelps? Pirms pus gada viņš uzrakstīja autobiogrāfisku rakstu „Lācis nāk!” (http://philos.lv/Lacis_nak1.html ; http://philos.lv/Lacis_nak2.html ; http://philos.lv/Lacis_nak3.html ), kurā daudz pastāstīja par sevi un saviem uzskatiem (māte izsūtīta par bruņotu pretestību Padomju varai). Stelps savu rakstu nobeidz šādi: „Latviju neizpostīja krievi. Latviju izpostīja nodevēji. Nodevēji – lieli un mazi. Nodevēji – tie, kuri savam labumam citus iegrūž postā.” Arī viņš noteikti ir ienaidnieks, jo citos savos rakstos, izsakoties latviešvalodīga primāta vārdiem, „slavē Krieviju”, apšauba „Latvijas leģitimitāti” un arī „apvaino latviešus”: „Es varēju piedzimt Varoņu zemē Latvijā, bet piedzimu nodevēju, ņauduļu, čīkstuļu un labumu rausēju – sevi upuru lomā likušo muguras liecēju zemē!"

Tāpat ienaidnieks noteikti bija arī viens no retajiem patriotiski noskaņotajiem un godīgajiem ārzemju latviešiem Gundars Valdmanis (1940-2005). Lai gan viņš, kā rādās, bija antikomunistisku mītu gūstā, tas viņam netraucēja saprast, ka kategoriski nedrīkst iznīcināt Latvijas PSR rūpniecību un ka Latvija var uzplaukt, balstoties uz padomju laiku tehnisko inteliģenci (to, kuru pārkrāsojušies nomenklatūristi, uz augšu izsitušies blēži un nelietīgie, ar anglosakšu specdienestiem saistītie ārzemju latvieši atstūma no resursiem un lēmumu pieņemšanas procesiem).

Pret Gundaru Valdmani draudzīgi vērsās gan amerikāņi, gan arī pārkrāsojusies nomenklatūra ar tās medijiem, kā rezultātā šis pietiekami gudrais un spējīgais latvietis plašās tautas masās palika atmiņā kā „dulls” un „skandalozs” deputāts, kurš uz Saeimas sēdēm nāca šortos (patiesībā šortos Valdmanis ieradās tikai uz vienu ārkārtas sēdi, pirms kuras nepaspēja pārģērbties). Valdmaņa atmiņu grāmata "Starp dzirnakmeņiem" pieejama te: http://uploadingit.com/d/CDOIPMN99ZSCXGOT

Vēl kā neērtu valdošās kliķes ienaidnieku piemērus var minēt pēdējo desmitgažu spējīgāko latviešu psihoterapeitu Imantu Eglīti (1938-1997), kurš „brīvajā Latvijā” it kā izdarīja pašnāvību (tie, kuri viņu labi pazina, stāsta, ka Eglītis nebija tas cilvēks, kurš tā rīkotos), un ētikas jautājumos specializējušos filozofijas doktoru Augustu Miltu (1928-2008), kuru mēģināja iesaistīt plaši izplatīto jaunlaiku neētisko darbību attaisnošanā.

Imants Eglītis papildus tam, ka bija ļoti labs psihoterapeits, kurš savā profesionālajā darbībā palīdzēja daudziem cilvēkiem (viņš bija arī slavenā psihiski smagi slimā šahista Mihaila Tāla ārstējošais ārsts), sarakstīja arī virkni joprojām aktuālu populārzinātnisku grāmatu ("Mūsdienu medicīna cīņā ar depresiju", "Par alkoholismu", "Par norūdīšanos", "Par cilvēka psihi", „Psihiatrija” – elektroniski pieejamas te: http://gramataselektroniski.blog.com/category/zzz-imants-eglitis/), visnoderīgākā no kurām pašreizējos apstākļos ir „Psihiatrija”. Savukārt Augusta Milta redzamākais devums ir grāmatas un lekcijas par ētiku. Tomēr, ja latviešiem būs kaut kāda nākotne, tad tajā Milts visdrīzāk paliks atmiņā kā darba „Buržuāziskā individuālisma krīze” autors, kurā viņš vēl padomju laikā ļoti precīzi apraksta tās kapitālistiskās sabiedrības amorālās iezīmes, kuras nogalina pašreizējo Latvijas sociumu un latviešus (palasiet, rakstīts kā par šodienu).

Patiesībā krustiņ-mūrniečveidīgu „nacionālistisku” darboņu ienaidnieki savulaik bija un joprojām paliek arī tādi latviešu dižgari kā Rainis un Kārlis Balodis, kuri savulaik pirmajā „brīvajā” Latvijā tika daudz un dikti lamāti, kuri abi mira mīklainos apstākļos un kurus „īstenie nacionālisti” necieš un pēc iespējas pulgo joprojām.

Šo „nacionālistu” ienaidnieku sarakstu var turpināt, un izrādīsies, ka tajā ir daudz cilvēku. Tur patiesībā var ierakstīt arī tos „dezertierus” un „laimes meklētājus”, kuri dažādu iemeslu dēļ ir pametuši „savu Latviju”. Visbeidzot, ja turpinām attīstīt šo domu, tad rodas likumsakarīgs jautājums, kuri tad nav Latvijas Avīzes = Ināras Mūrnieces = „latviešu” „nacionālisma” ideoloģijas ienaidnieki un kā patiesībā saucas tāda ideoloģija?

Radošā impotence un bailes no opozīcijas

Pauls Stelps, komentējot 2014.gada LTV diskusiju ar „cienījamu akadēmiķu” piedalīšanos, raksta: „Nav nākotnes tādai populācijai, kura savu „lielumu” balsta uz opozīcijas pazemošanu. Te svarīgi ir tas, ka šī sevi augsti paštaisni vērtējošā populācija vairs nevērtē izteikto domu, bet tikai to, kurš ir tas, kas to saka. Ja runātājs ir savējais, tad to var apspriest, bet ja to saka svešais, tad tas ir automātiski noraidāms. Tā ar „ūdeni izlej bērnu”. Arī svešā domās ir jāklausās, jo viņš iespējams redz to, ko savējie vairs neredz, bet kas ir ļoti būtisks „savējo” pastāvēšanai. Svešais ļoti bieži atver acis uz pašu acīm neredzamām kļūdām. Katra opozīcija atklāj viņu radošo impotenci. Svešais atver acis uz pašā sen esošo tukšumu. Cienījamie akadēmiķi pārvēršas histēriskos mērkaķos katru reizi, kad spiesti redzēt savā tuvumā baram nepiederīgo. Viņus pārņem paniskas bailes. Viņiem nav savas spēka sajūtas. Katra opozīcija izraisa niknumu.”

Labi pateikts. Ja kāds „izraisa niknumu” (Priedītis, cits opozicionārs, „krievi”, Krievija, Putins, vienalga kurš), tad propagandistiski nomelnojam un miers. „Uzklausīt” (korekti aprakstīt oponentu un viņa viedokli) nav Mūrnieces, Latvijas Avīzes un visas Latvijas oficiozās preses stils.

Lasītāju maldināšana un atraušana no realitātes

Lai cik zemiska arī nebūtu Ināras Mūrnieces = Latvijas Avīzes attieksme pret Arturu Priedīti un citiem cilvēkiem, ko viņi ieskaita ideoloģisko ienaidnieku kategorijā, vislielākā viņu cūcība un nelietība ir attieksme pret saviem lasītājiem. Latvijas Avīze maldina savus lasītājus, radot viņiem ačgārnu, realitātei neatbilstošu pasaules ainu, kas katru, kurš tic Latvijas Avīzes rakstītajam, padara arvien aprobežotāku, dezorientētāku un samazina individuālās pašaizsardzības spējas pret kriminālās biznesorientētās birokrātijas agresiju .

Ko, piemēram, Latvijas Avīzes lasītājs uzzināja no Ināras Mūrnieces raksta „Latvijas pilsonības jūgā”? To, ka ir viens slikts latvietis, kurš grib atteikties no Latvijas pilsonības, ka viņš izsakās negatīvi par latviešiem un ka šādu viedokli izplata „krievu” prese. Vienīgais, ko šī informācija tās patērētājam reāli dod, ir nacionālās apdraudētības sajūta no krieviem, kas pašas par sevi jau ir destruktīvas jūtas, vēl jo vairāk tik vienpusīgas, mākslīgas un maldinošas. Tomēr vēl būtiskāks jautājums ir, ko lasītāji tā arī neuzzināja.

No Ināras Mūrnieces raksta Latvijas Avīzes lasītāji tā arī neuzzināja, ka Arturs Priedītis gribēja atteikties no Latvijas pilsonības pēc tam, kad viņš tika aizmuguriski notiesāts un ne tikai nesaņēma nevienas valsts institūcijas, kurās griezās ar sūdzībām, palīdzību pret šādu patvaļu, bet nesaskatīja pat iestāžu ieinteresētību reāli izmeklēt konkrēto gadījumu. Tas ir ļoti nopietns pārkāpums, vēl jo īpaši tādēļ, ka 4.maija Latvijas politikāņi ir īpaši iemīļojuši terminu „tiesiskums”, kuru labskanīguma labad lieto pa labi un pa kreisi.

Padomju laikā aizmuguriski tiesas spriedumi tika praktizēti pret personām, kuras tur aizdomās smagos noziegumos un ir aizbēgušas no valsts. Artura Priedīša gadījumā tas tika izdarīts, lai ātrāk un „efektīvāk” atstātu Priedīša Multikulturālisma centru bez telpām, nodot tās ar Alekseju Vidavski saistītam recidīvistam (oficiāli 3 reizes notiesātai personai). Priedītis nesaņēma ne tikai uzaicinājumu uz tiesu, bet pat pašu tiesas lēmumu. Tas ir nonsenss un galējs absurds, kurš liecina, ka ar tieslietu sistēmu Latvijā ir ļoti nopietnas problēmas. Pat vairāk, tas liecina, ka tieslietu sistēmas Latvijā reāli nav, bet tās vietā ir organizācijas, kuras lieto tieslietu atribūtiku un terminus, bet patiesībā veic pavisam citas funkcijas (aizsargā „savējos” un izpilda pasūtījumus). Lasītājiem šī ir ļoti būtiska informācija, jo par līdzīgas patvaļas upuri var kļūt jebkurš. Un tā arī reāli notiek, kas ļoti labi ir redzams arī bāriņtiesu un sociālo dienestu patvaļā un pēc tam sekojošajos „tiesas” procesos, kas brīžiem pat nesniedzas līdz tiesu parodijas līmenim. Mūrniece par to klusē, līdzīgi kā visa Latvijas Avīze gandrīz nemaz nerunā par bāriņtiesu agresiju pret ģimenēm un bērniem.

Vēl Latvijas Avīzes lasītāji neuzzināja neko vairāk par Priedīša Multikulturālisma centru (izņemot to, ka tam vienu brīdi finansējumu piešķīra Sorosa fonds, nepasakot, ka tie bija līdzekļi datora iegādei un ka visus desmit gadus centrs tika uzturēts pārsvarā par Priedīša personiskajiem līdzekļiem) un viņa uzskatus par multikulturālismu. Latvijas Avīzes lasītāji neuzzināja, ka Priedītis no vienas puses multikulturālismu uzskata par vienu no cilvēku un visas sabiedrības kulturālās bagātināšanas līdzekļiem, bet no otras puses uzskata, ka rietumvalstīs izplatītā daudzu kultūru paralēlpastāvēšanas prakse nav multikulturālisms, tiek kļūdaini saukta par multikulturālismu un ir pat kaitīga.

Lasītāju redzesloka paplašināšanai šī ir būtiska informācija, pat ja nepiekrīt Priedīša multikulturālisma izpratnei, vēl jo vairāk tādēļ, ka pati latviešu tauta savā būtībā ir multikulturāla un ir multikulturālisma produkts. Mūrnieca, protams, neko par to neraksta, visdrīzāk tāpēc, ka ir „vienas valsts, vienas nācijas, vienas kultūras” aprobežotāko ideologēmu adepte.

Tāpat Latvijas Avīzes lasītāji neuzzināja, ka Priedīša Multikulturālisma centru deviņdesmito gadu vidū personiski ieradās apskatīt divi ASV vēstniecības 2.sekretāri (Maskavas un Rīgas), kas ir pietiekami ievērojams fakts, īpaši, ja zina, par kādu darbības jomu atbild amerikāņu vēstniecību otrie sekretāri.

Ja Mūrniece par to rakstītu, tad viņa varētu publicēt apmēram šādu Artura Priedīša izteikumu: „Viņi ieradās, lai izpētītu, kas es esmu par cilvēku, kas ir Multikulturālisma centrs, jo tāds centrs tolaik bija tikai mums Austrumeiropā. Tas ir ļoti nopietni, un skaidrs, ka amerikāņu specdienestiem tas ļoti interesēja. Viņi saprata, ka es nekalpošu ASV un mana pozīcija ir bīstama priekš ASV politikas Baltijā, jo viņu mērķis bija starpetniskā naida (krievi-latvieši) uzturēšana Latvijā. Mans centrs nekad to nedarītu. Mūsu mērķis bija draudzēties ar visiem, palīdzēt saglabāt citu tautu kultūru, bet nevis naidoties.”

Idejiskās amoralitātes sekas

Var iebilst, ka Mūrniece un viņai līdzīgie „cīnās par Latviju un latviešiem”, „karš ir karš” utt. Ar tādām un tamlīdzīgām iebildēm nelieši var attaisnot jebkādu nelietību un necilvēcību, kurai izdodas piekabināt nacionālo jautājumu (vai vienalga kādu pūli aktivizējošu ideologēmu). Tad kāpēc vispār jābūt godīgam ne tikai pret oponentiem, bet visbiežāk arī pret ienaidniekiem?

Tāpēc, ka, rīkojoties negodīgi, nelietīgi, bezgodīgi, cilvēks zaudē savu Godu. Viņš ar savu rīcību tādējādi nostiprina sevī bezgodīgumu un izdzēš sevī Goda nospraustās morāli – ētiskās robežas. Šodien šāds cilvēks ir bezgodīgs pret ienaidnieku, oponentu vai konkurentu, bet rītdien viņš tāds var būt pret jebkuru (šī likumsakarība attiecas arī uz pūlī plaši izplatāmo rīcības modeli – „nothing personal, just business”). Ja kāda morāli – ētiskā robeža ir izdzēsta, tad pēc tam jau ir vienalga pret kuru un kā vārdā veikt jau praksē apgūto nelietīgo darbību (sākumā pret „ienaidnieku”, pēc tam pret konkurentu, „sliktajiem savējiem”, „traucējošajiem”, kolēģiem un visbeidzot pret radiniekiem un vistuvākajiem – vīru, sievu, māti, tēvu, brāli, māsu, dēlu, meitu). Nelietība tādējādi kļūst par normu un tai ir tendences progresēt, paplašinot savas robežas un likvidējot arī citus cilvēka morāli – ētiskos ierobežojumus. Vienā brīdī nekāda ideja un ideoloģija šādu cilvēku pēc būtības vairs neinteresē, pirmajā plānā tad izvirzās personiskā iedzīvošanās, privilēģiju kāre, drošība, egoistisko vēlmju un ambīciju apmierināšana. Egocentrisms un savu (savas grupas) interešu aizsardzība kļūst primāra. Pārējie cilvēki tad pārvēršas vai nu par statistiem, vai nu par līdzekli, vai arī par ienaidniekiem, kuri traucē vai apdraud.

Valdošās kliķes nepievilcīgā seja

Uzskatāms idejiskās amoralitātes seku piemērs ir pašreiz izpostītā Latvija. Neiedziļinoties Padomju periodā, tā sasniegumos un vērtējumā, jāatzīmē, ka „atmodas” praktiskās organizēšanas zemākajā līmenī piedalījās pietiekami liels skaits latviešvalodīgas dāmītes, kurām bija dažādas pretenzijas pret Padomju varu un „krieviem” un kurām kā nākotnes sapņu tēls kalpoja pārmērīgi idealizēta pagātnes Latvija. Piecdesmit gadu laikā viņas (līdzīgi kā sabiedrības vairākums) bija iekrājušas negatīvu lādiņu pret Padomju varu un „krieviem”, ko meistarīga propagandista roka atmodināja un daudzkārtīgi pastiprināja. Tika sasniegts grandiozs efekts, un uz tā viļņa notika tas, kas notika – tika sagrauta sociālistiskā sistēma un, pagriežot vēstures ratu atpakaļ, Latvijā tika restaurēts kapitālisms.

Pie varas nokļuvušie un/vai palikušie (pārkrāsojušies) „nacionāļi” savas uzticīgās pakalponītes godam atalgoja, sasēdinot valsts un pašvaldību iestādēs, tai skaitā arī sociālajos dienestos. Kā viņas toreiz tur iesēdās, tā visu laiku ir sēdējušas, un daudzas sēd joprojām. Tas pats par sevi nebūtu nekas, ja vien jau kopš pirmsākumiem kompetence un morālā stāja, maigi izsakoties, nebūtu par zemu. Bet nākamie „pēcatmodas” gadi, kad tika slēgti vairums uzņēmumu, simtiem tūkstošu cilvēku palika bez darba un iztikas līdzekļiem, ļāva šīm dāmītēm izpausties pilnā mērā.

Cilvēki veselām ģimenēm tika izlikti uz ielas, un pārsvarā tie bija „krievi” (latvieši tolaik kuplā skaitā salīda ievērojami uzblīdušajās valsts iestādēs un „atguva” īpašumus). Šie cilvēki, ticēdami valstij, paļaudamies uz cilvēcību un iepriekšējo praksi, griezās pēc palīdzības un sastapa „īsteno latviešu” „nacionālistu” „laipno” attieksmi, kas ar baudu pateica „nē”, naudas nav, laiki mainījušies, jūsu problēmas (netieša un reizēm arī tieša norādes uz „čemodan, vokzal, Rossija”, kurš vēlāk pārtapa tik pat netiešā un reizēm tiešā norādē – „čemodāns, lidosta, Īrija„).

Nu un viss. Līdz ar šādu masveida rīcību, attieksmi un šādu procesu netiešu atbalstīšanu arī pašos pamatos tika nogalināta normālas valsts izveidošanas iespēja, un šīs kundzītes, kas tā apmierināja savu nepatiku, pārvērtās par mežonīgām fūrijām, kurām šāda izturēšanās ir norma (piemēram, ilggadīgā Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas priekšniece Laila Rieksta – Riekstiņa nāk no Ogres sociālā dienesta). Tāpēc neejiet uz sociālajiem dienestiem un neceriet, ka tur sastapsiet cilvēcīgu attieksmi. Tur nav cilvēcības, tur valda iedomības, pārākuma un galējas neiecietības gars, kura avots ir iepriekš pastrādātās netaisnības, necilvēcības un muļķība. To zinu, jo pazīstu cilvēkus, kas tur ir strādājuši un strādā joprojām, un šī gara grimases esmu novērojis arī pats.

Nesen man vajadzēja nokārtot pašvaldībā vienu formalitāti. Pašvaldības vadība kaut kādu iemeslu dēļ bija izdomājusi noteiktai cilvēku grupai piešķirt vienreizēju naudas summu. Nezinu, kāpēc, varbūt pirms vēlēšanām, varbūt vienkārši sava imidža spodrināšanai, bet varbūt tiešām kāds kaut ko labu arī gribēja izdarīt. Katrā gadījumā atbildu nosacījumiem un zinātāji man piekodināja, lai noteikti izmantoju šo iespēju. Nokārtoju formalitāti, no kuras nepārprotami ir skaidrs, ka man pienākas šī iespēja, un gaidu, kas vēl jāizdara, lai to dabūtu. Veltīgi. Izrādās - viss, brīvs, varu iet. Papīrus pieņemošā meitene jauna, laipna. Saņemos un, sajūtoties kā diedelnieks, kautrīgi par to pajautāju. Meitenes reakcija bija interesanta un zīmīga. Nevarētu teikt, ka viņas skatienā parādītos naids vai nepatika, bet tas tā dīvaini izmainījās. Viņa ātri vēlreiz mani „face control” garā novērtēja, tad atvainojās un laipni pastāstīja, kādi vēl papīri man jāaizpilda. Lūk, tā! Viņa nevarēja nezināt, ka man tā summa pienākas, un no viņas reakcijas bija redzams, ka tā nebija aizmāršība. Tas ir kaut kas cits. Man simtu gadu nevajadzēja to pabalstu un, ja sāktos kādas grūtības, atmestu ar roku, bet varu iedomāties, ar kādu attieksmi un iespējams pat grūtībām sastaptos cilvēks, kuram tiešām vajag palīdzību.

„Nacionālās” dāmītes, kuras bija un ir pašvaldību iestāžu kodols, turpina pret apkārtējiem izturēties tā, kā viņas izturējās 90. gadu vidū pret „krieviem”, un viņu degradācija ir gājusi uz priekšu. Tāpēc arī tie, kuri nav pietiekami tuvu valdošās kliķes „savējo” lokam, ir spiesti vai nu iznīkt vai braukt prom, un šādi procesi neizbēgami turpināsies, arvien vairāk samazinot to cilvēku loku, ko šīs aprindas uzskata par „savējiem”. Degradācija ir tik drausmīga, ka notiek vēršanās pret bērniem, bērni kļūst par personiskas, „nacionālas”, korporatīvas atriebības un ietekmēšanas upuriem, pelnīšanas un iedzīvošanās objektiem, bērni tiek tieši un atklāti kūdīti pret saviem vecākiem un pret bērniem no ierēdņu puses arvien biežāk tiek vērsta pat nekompetenta un bezjēdzīga vardarbība. Esam pat uzsākuši jau gandrīz atklātu bērnu vajāšanu, kad viņi kā noziedznieki tiek izsludināti policijas meklēšanā, kādēļ ir spiesti bēguļot, slapstīties un dzīvot nelegālā „pagrīdes” stāvoklī, un kad atsevišķi ierēdņi pat speciāli uzrauga (!), lai konkrēts viņu upuris nevarētu sākt mācīties nevienā (!) no skolām. Visdrīzāk tie ir tikai ziediņi un tas, kas ir izlauzies atklātībā, un šīs degradācijas procesam ir arī vēl drausmīgākas izpausmes, kuras atklātībā parādās kā informācija par skaļiem un baisiem noziegumiem un par kuru kopējiem kontūriem pagaidām var spriest tikai pēc izplūdušām netiešām pazīmēm.

Mūrnieces raksts, starp citu, ļoti līdzinās bāriņtiesu un sociālo dienestu vecākus nomelnojošajiem dokumentiem. Līdzīga metodoloģija un stils. Apmēram tādā garā arī cilvēki tiek raksturoti dokumentos (nereti arī apmeloti) un apmēram uz tādu dokumentu pamata tiek spriesta „tiesa” bāriņtiesās un administratīvajā tiesā, kuras līmenis nav diez cik augstāks par pašvaldības iestāžu „tirgussievu” līmeni.

Ja Arturam Priedītim Mūrniece sava nodarījuma dēļ ir kļuvusi par nelietības simbolu, tad man nelietības simbols ir bērnu tirgotāji, uz kuru fona konkrētā Mūrnieces nelietība ir tīrais nieks. Zīmīgi, ka bērnu industrijā ļoti saskanīgi darbojas tādi personāži kā Nils Ušakovs, Ainārs Šlesers u.c. no vienas puses un tādi nacionālās retorikas izmantotāji kā Solvita Āboltiņa, Ilze Viņķele, Ārija Iklāva un daudzi citi. Par nacionālo jautājumu viņi publikai par prieku plēšas uz nebēdu (un būtiska loma šai muļķiem paredzētajā teātrī ir arī Latvijas Avīzei), bet jautājumā par bērnu iztirgošanu un pelnīšanu uz bērnu nelaimju rēķina viņiem ir kopējs skats, un konflikti ir tikai par to, kurš turēs kasi, kāds procents katram pienākas un lai paši („savējie”) no tā neciestu. Latvijas Avīze pret šo parādību nevēršas, bet Ināra Mūrniece kā Saeimas „Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja” atbalstīja un palīdzēja virzīt pēc tam pieņemtos likuma grozījumus, kuri palielināja jau tā nesamērīgi lielās bāriņtiesu pilnvaras.

Nobeigumam

Es negribēju rakstīt šo rakstu un izmantot Ināru Mūrnieci noteiktu parādību ilustrācijai. Uz kopējā Latvijas politiķu fona Ināra Mūrniece izskatās pietiekami ciešami, neskatoties pat uz publiskoto nelietību un viņas kā minimums nacistisko orientāciju. Lai gan šāds priekšstats var arī mainīties, jo arī Solvita Āboltiņa savulaik izskatījās puslīdz ciešami un tikai nedaudzi zināja par viņas lomu ārzemju adopciju procesa radīšanā. Ne velti Āboltiņa tika izvirzīta tik augstā amatā un ne velti tagad tajā ir iesēdināta Mūrniece. No aprakstītā gadījuma vien jau ir redzams, ka Mūrniece ir laba un iztapīga izpildītāja, kura brīvi pārkāpj ētikas normas, tāpēc ir liela varbūtība, ka pēc kāda laika būs pamatots iemesls runāt par vēl vienu supermaitu Latvijas politikā.

Tāpat es negribēju un negribu uzstāties kā Artura Priedīša aizstāvis, jo ne visiem viņa formulējumiem un izteiksmes formām piekrītu, lai gan neapšaubāmi viņš ar saviem rakstiem un viedokļiem atstāj pozitīvu ietekmi uz mūsu nacistizēto sabiedrību.

Es negribēju rakstīt šo rakstu, bet ar grūtībām uzrakstīju, jo interneta komentētājs, kurš, spriežot pēc norādītā e-pasta un izteiksmes formas, ir Jānis Miezītis, uzrakstīja: „Man, kā cilvēkam no malas, kurš personīgi nepazīst ne Priedīša kungu, ne Mūrnieces kundzi, izlasot abus šos rakstus tā arī netika skaidrs, kur tad īsti slēpjas tā Mūrnieces nelietība."

Parasti nereaģēju uz interneta komentāriem, jo zinu, ka lielu daļu no tiem raksta profesionāli, algoti un/vai korporatīvi komentatori, kuriem bieži vien vissvarīgākais ir ārējs efekts par katru cenu. Uz tādiem nav vērts reaģēt un ielaisties garās diskusijās. Bet Jāni Miezīti es pazīstu. Agrāk, kad biju pārliecināts par nacionālisma ideoloģijas prioritārumu (tolaik man paskaidroja, ka nacionālisms ir savas tautas mīlestība), man ļoti iepatikās Jāņa Miezīša grāmata „Saruna, kas neļauj aizmigt". Iepatikās, jo uz visas „nacionālo aprindu” „kantainās” retorikas fona tajā bija kaut kas dzīvs. Grāmatu autors uzrakstīja saviem bērniem un izdeva kā veltījumu tautai par saviem līdzekļiem. Es savukārt aktīvi to izplatīju elektroniskā formā. Cieņa pret Jāni no tiem laikiem man ir saglabājusies, lai gan sapratne par ideoloģiskām prioritātēm ir mainījusies. Tāpēc jo sāpīgāk konstatēt, ka cilvēks, kurš ir spējīgs radīt kaut kādu dzīvu un pa lielam pozitīvu darbu un kuru uzskatu par „nacionālo aprindu” vienu no saprast spējīgākajiem pārstāvjiem, neredz manuprāt ļoti svarīgas un savā ziņā pat elementāras lietas. Tā nu sāku rakstīt un izvērsos.

Nacismam līdzīgi kā galējam egocentrismam (fašismam) nav nākotnes. Tas var īslaicīgi uzplaukt, lai pēc tam, līdzīgi rauga baktērijām vīnogu sulā, nobeigtos savos mēslos (pašu stulbo un nelietīgo darbību sekās). Tas ir ļoti sāpīgs process, kurš var arī pilnībā iznīcināt to populāciju, kura ir saslimusi ar šīm kaitēm. Ja nacismam un fašismam pašiem par sevi nav nākotnes, tad vēl jo lielākā mērā nav nākotnes latviešu nacismam un nacistizēti – fašistizētai Latvijai. No šīm parādībām ir kategoriski jānorobežojas, un pret tām ir visiem spēkiem jācīnās kā pret nāvējošu slimību, kas ir spējīga nogalināt visu sabiedrisko organismu.

Normāls, godīgs un pietiekami informēts mūsdienu Latvijas cilvēks nevar būt apgarots latviešmīlis, kurš jūsmo par latviešu garīgumu, strādīgumu un citām pozitīvām latviešu īpašībām. Mūsdienu Latvija un liela mūsdienu latviešu daļa ir uzskatāms apliecinājums, ka šāda jūsmošana ir vai nu nelietības vai muļķības pazīme. Mūsdienu Latvijas un, pirmkārt, latviešu sabiedrība ir pietiekami smagi slima (un iedomīgie ārzemju latvieši, kuriem patīk visā vainot „padomju mantojumu”, šai ziņā ir ievērojami slimāki), kas izraisa pietiekami pesimistisku, negatīvu un pat neiecietīgu skatu uz latviešiem un visdažādākajām latviskuma izpausmēm (vairums no kurām mūslaikos ir ārišķīgas un uzspēlētas). Zinu to arī pēc sevis. Lasot, piemēram, atsevišķu gadījumu bāriņtiesu un sociālo dienestu dokumentus, kuros apzināti un ļaunprātīgi tiek nomelnoti vecāki un veikta juridiski-birokrātiska agresija pret bērniem „bērna vislabāko interešu” vārdā, roka neviļus sniedzas pēc kaut kā kaitējumu nodarīt spējīga. Tā izrīkoties ar bērniem var tikai nacisti un fašisti!

Klausoties daudzu ikdienišķi normālo „vienkāršo cilvēku” spriedelēšanu par „Krievijas agresiju Ukrainā”, vērojot viņu bērnišķīgo prieku, kad var izlasīt kaut ko sliktu par krieviem un Krieviju, un dzirdot, kā viņi „gudri” spriedelē par to, ka ir jābalso par Viņķeli, jo „nekas labāks jau tāpat tur nav”, vai ka „Vējonis labi dragā”, jo aktīvi izmanto ārišķīgu antikrievisku retoriku, neviļus rodas pārdomas, ka latvieši ir idioti, kurus pat kaps nespēs izmācīt un kuri sava stulbuma vien dēļ ir pelnījuši tās nelaimes, kas pār viņiem ir nākušas un kuras neizbēgami vēl nāks. Šie ir muļķi! Iespējams, ar dažāda veida maziskas nelietības iedīgļiem, kam uzplaukt traucē ieradums, bailes un nelietībai labvēlīgu apstākļu trūkums.

Sastopoties ar iepriekš minēto grupu cilvēkiem, neviļus sliecies kļūt par mizantropu un savas sabiedrības nemīlētāju, kuram, runājot Raiņa vārdiem, „gribas iziet no savas tautas”. Bet ir arī citi latvieši, kuri nelīdzinās pirmajām divām grupām un kuri izraisa simpātijas. Pazīstu šādus cilvēkus, un viņu nav nemaz tik maz, tikai vairums no viņiem godīgi dzīvo „savu dzīvi”, labi dara „savu darbu” un savā ziņā „guļ”, it kā ignorējot apkārt notiekošās nejēdzības. Šādi cilvēki vismaz man pagaidām liedz pilnībā norakstīt latviešus un liek cerēt, ka varbūt latviešiem vēl ir kaut kādas, vismaz teorētiskas nākotnes perspektīvas. Tiesa gan, ja sabiedriskās aktivitātes pārsvars arī turpmāk paliks pirmajām divām grupām, tad latvieši ir norakstāmi, bet latviešu valoda ir bezperspektīva, tāpēc ne tikai cittautiešiem nav jēga mācīties latviešu valodu, bet arī paši latvieši tad var jau sākt laicīgi gudrot, kurā no lielajām tautām iekļauties (mazāk gudrie gan jau izvēlēsies angliski runājošo pasauli, bet ir vēl vācu, franču, spāņu, arābu, turku, ķīniešu, hindu un protams arī krievu).

Visbeidzot šie pēdējās grupas cilvēki ir arī patriotiskas darbības motivators, kuru dēļ vispār ir vērts censties un ir jēga darīt kaut ko sabiedrisku, jo viņos ir vismaz kaut kāda nākotnes perspektīva, pat ja turpinās pašreiz izteikti negatīvās un nāvējošās tendences. Viņus ir vērts aizstāvēt, viņu „pamodināšana” var radīt brīnumu, un viņi nākotnē var kļūt par to sēklu, no kuras var izaugt kaut kas labs. Bet tas kategoriski nav savienojams ne ar nacismu, ne ar fašismu, ne ar „normālorientētu” un vēl jo vairāk patoloģisku hedonismu, jo šie cilvēki intuitīvi atgrūž nāvējošas parādības un pēc iespējas cenšas nepiedalīties tur, kur sajūt pat mazākās sabiedriskā puvuma pazīmes. Paliekot pasīvi, šie cilvēki no vienas puses sevi aizsargā, bet no otras puses atdod sabiedrisko iniciatīvu un atraisa rokas neliešiem, kuri rada stipri apgrūtinātus dzīves apstākļus visiem.

Godīgam, sabiedriski aktīvam cilvēkam pašreizējos apstākļos ir, pirmkārt, iekšējie ienaidnieki (tie, kuri nogalina sociumu) – dažādu pasugu nelieši, nacisti (kuri visbiežāk sauc sevi par nacionālistiem), fašisti (egocentriķi, kuru viena no pazīmēm ir ambicioza biznesorientētība, peļņaskāre, slieksme nopelnīt uz jebko un jebkuros apstākļos, tieksme visu pēc iespējas komercializēt), galējie hedonisti (visu veidu izvirtuļi, tai skaitā homoseksuālisti – pedofili). Otrkārt, ārējie ienaidnieki, kas ir valstis (to oficiālie pārstāvji, attiecīgi atbalstītāji), kuras atbalsta iepriekšminētos katras sabiedrības iekšējos ienaidniekus un šīs destruktīvās parādības kopumā – ASV, Nīderlande, Beļģija, Lielbritānija, Norvēģija, Zviedrija u.c. Un, treškārt, tās ir ideoloģijas, ideologēmas un idejas, kuras atbalsta, veicina vai rada šīs pašas destruktīvās parādības (kapitālisms, korporatīvisms, nacisms, fašisms, genderisms, homosociālisms (izkropļots sociālisms, kas ir viens no pseidosociālisma veidiem) u.c.). Pret šīm parādībām (to izplatību, propagandu, legalizāciju) ir jācīnās, jo tās ir sabiedrībai nāvīgas sociālas slimības, kuras atstāj galēji negatīvu ietekmi uz katru sabiedrības locekli.

Redakcijas piezīme. Jūs, godātie lasītāji, protams, labi saprotat, ka mēs no šī viedokļa norobežojamies. Daļēji.

Novērtē šo rakstu:

170
46

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Patiesība vienmēr nāk gaismā. Vienmēr

FotoSavulaik es uzrakstīju grāmatu par Andri Šķēli un nosaucu to „Kampējs”. Apzīmējums iegājās uz daudziem gadiem, bet tagad, pēc šīrīta „Dienas” publikācijas par Vairas Vīķes-Freibergas „pulksteņa lietu” man šķiet, ka ir cilvēks, kam šis apzīmējums piestāv daudz labāk.
Lasīt visu...

21

Vladimira Vaškeviča atklātā vēstule Raimondam Vējonim

FotoAugsti godātais Prezidenta kungs! Vēršos pie Jums ar šo atklāto vēstuli, jo neredzu citu veidu, kā aizstāvēt savu godu un atjaunot savu labo reputāciju.
Lasīt visu...

21

Vai turpināsim maksāt Porziņģim?

FotoAizvakar iemetu kā oli tviterezerā īsu tvītu ar jautājumu, vai man ir tomēr nācies maksāt Porziņģim par viņa piedalīšanos basketbola mačos Latvijas vienības sastāvā? Tas bija kāda kolēģa raksta retvīts, kurā viss paskaidrots par apdrošināšanas maksu, iemesliem un summu lielumiem. Apdrošināšanas summa (123 000 eiro) bija kompensēta ar nodokļu naudas palīdzību, kurā savu daļu maksāju arī es – kā jau Latvijā strādājoša persona.
Lasīt visu...

12

Atvadu vārdi Konstantīnam Pupuram

Foto1987.gads... 14.jūnijs... Bastejkalns... Cilvēku grupa gatavojas atcerēties vienu no melnākajām dienām Latvijas tautas vēsturē... Tūkstošiem nevainīgu cilvēku, ieskaitot sievietes stāvoklī, mātes un viņu zīdainīšus, viņu mazgadīgos un nepilngadīgos bērnus... Māmuliņas, tētiņi, vecmāmiņas un vectētiņi... Viņus visus arestēja un izsūtīja uz Sibīriju... Daudzi neizdzīvoja..... Daudzi, arī dzīvi palikuši, neatgriezās..... Tās cilvēku grupas vārds ir “Helsinki-86”.
Lasīt visu...

21

Replika par „vējonismu” un tizlu „pirismu”

FotoNu jau iepriekšiepriekšējā dzīvē man reiz bija tāds gadījums. Ieklīdu kādas PR firmas kantorī ikurāt brīdī, kad tur apsprieda, ko pasākt ar klientu, kuram “kaut ko vajag”. Padoma vietā uzmācos ar savu ierasto jautājumu: vai stratēģijas dokuments ir? Proti, lai taisītu puslīdz sakarīgu taktisku iznācienu, tas jābalsta iepriekš apstiprinātā stratēģijā. Kāds tur dokuments, kāda stratēģija, manas pārgudrības esot nevietā. Klientam kaut ko vajag. Kaut ko. Vajag. Jo tad būs rēķins un būs samaksa.
Lasīt visu...

15

Zooloģe. No pamfletu cikla „Siseņi”*

FotoTo zina tikai Kremlī. Zina ne visā Kremlī, bet tikai divos Kremļa kabinetos. No tiem viens kabinets atrodas 3.stāvā, bet otrs kabinets atrodas viszemākajā pagrabstāvā no 15 pagrabstāviem.
Lasīt visu...

12

Tumšādainais Džordžs atbraucis pirms daudziem gadiem, viņam Latvija nepatīk, gribot braukt prom, tomēr nebrauc vis

FotoPortāls Diena šodien ir publicējis no valsts naudas pārtiekošā Sabiedrības integrācijas fonda finansētu interviju ar tumšādaino Džordžu Stīlu, kurš ir apprecējis latvieti un jau daudzus gadus dzīvo Latvijā. Te būs daži personiski man ļoti interesanti fragmenti no publikācijas un paša Stīla kunga izteikumi, kuros viņš apraksta, kā viņam nepatīk zeme, kur viņš ieradies un tik daudzus gadus dzīvo, kā viņš gribētu braukt prom, - bet tomēr nebrauc vis.
Lasīt visu...

8

Par klaju tiesību ignoranci* Lembergam sniegt liecības krimināllietā

FotoŠodien Rīgas apgabaltiesa piemēroja man kārtējo procesuālo sankciju, kā arī aizliedza turpināt liecību sniegšanu, kategoriski nosakot, ka visas liecības krimināllietā ir jāpabeidz sniegt turpmākajās trīs tiesas sēdēs.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Pidriķis vai sabotieris?

Kad pirmoreiz padzirdēju par pašreizējā prezidenta Raimonda Vējoņa ieceri virzīt ideju par Latvijas pilsonības automātisku piešķiršanu jaunpiedzimušiem nepilsoņu bērniem arī gadījumā, ja neviens...

Foto

„De Facto” paustā informācija par it kā SIA “Belss” radītajām priekšrocībām ir nepamatota

2017. gada 10. septembrī Latvijas Televīzijas raidījumā “De Facto” tika pārraidīts sižets „Kā...

Foto

Pagodinos nosūtīt izskatīšanai likumprojektu “Par nepilsoņa statusa piešķiršanas izbeigšanu bērniem”

Saeimas Prezidijam: saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 65. pantu pagodinos Jums nosūtīt izskatīšanai likumprojektu “Par nepilsoņa...

Foto

Atklāta vēstule Valsts prezidentam: kam Jūs devāt zvērestu - tautai vai ierēdņiem?

Par notiekošo valstī atbildīgs ir tās vadītājs. Jūs, stājoties amatā, devāt mums zvērestu. Pierādiet,...

Foto

Deputāti, vai jūsos ir kaut nedaudz cilvēcības? Kļūstiet beidzot par cilvēkiem

Pēdējās dienās plašu publicitāti ir guvusi zvērināta tiesu izpildītāja veikta ievešana valdījumā, kur ar spēku...

Foto

Visa ārstu sertifikācijas sistēma pašlaik ir nelikumīga

Jums raksta ārsta–psihiatra Oskara Bundžas pacienti un pacientu tuvinieki, kas izveidojuši brīvprātīgu atbalsta grupu, lai nezaudētu psihiatra pakalpojumu saņemšanu...

Foto

Sarkano parvēniju spožums un posts

Rietumu kultūrā populārais salikums „spožums un posts” sākās ar kurtizānēm – pērkamām elegantām sievietēm, kurām ir labvēļi augstākajā sabiedrībā. Romānu „Kurtizāņu...

Foto

Viegli koloniāls „Telia” pātagas cirtiens

Nu, ko, esam sagaidījuši Ziemeļeiropas telekomunikāciju impērijas atbildes triecienu Latvijas suverēnas sakaru politikas centieniem: vai nu LMT un Lattelecom tikšot apvienoti – vai...

Foto

Vai tiešām darbs dara veselu, kā tas šķiet Reira ministrijai?

Ikviens no mums kādreiz ir bijis saaukstējies, patiesībā saaukstēšanās ir biežākais iemesls skolas un darba kavēšanai,...

Foto

Sociālisms - un kāpēc tas ir tik "toksisks" mūsdienu valdošajai elitei

Sociālisms (no lat. sociare - dalīties") ir plašs sociālo un ekonomisko iekārtu kopums, kuru mērķis...

Foto

Valsts prezidents uzticamus palīgus nevar atstāt bez atlīdzības

Viņnedēļ sacēlās liels žēlabains kaķu koncerts, ka prezidents regulāri prēmējot preses Siksni un pārējos mazos palīgus, neatskaitīdamies par...

Foto

Vai “dalītā izmeklēšana” nav organizētās noziedzības interesēs?

Šis raksts ir kārtējās pārdomas pēc TV raidījumu “Tieša runa” un par ierakstu publikāciju t.s. oligarhu lietā. TV raidījumā...

Foto

Palieciet (vismaz pagaidām) "katrs savā vietā", es (vismaz pagaidām) palikšu savā

Man ir patiess prieks ik reizi, kad par to "risku pazaudēt valsti" runā un raksta...

Foto

Stagnantais šarlatāns

Sastopami divi skaisti un šajā saulē aktuāli svešvārdi – stagnāts un stagnants. Burtu ziņā līdzība liela, taču katram vārdam ir sava nozīme....

Foto

Nelikumīgas putnu patversmes ir problēma ne tikai Latvijā vien

Pēc iepazīšanās ar Pietiek publikācijām par to, kā Latvijas devītais bagātākais cilvēks beidzot ir atvēlējis finanšu līdzekļus, lai viņa...

Foto

Ierēdņu nekompetence vai apzināta atsevišķu uzņēmumu lobēšana?

Ekonomikas ministrija ir sagatavojusi un iesniegusi Ministru kabinetā apstiprināšanai noteikumu projektu "Darbības programmas "Izaugsme un nodarbinātība" 4.3.1.specifiskā atbalsta mērķa...

Foto

Jaunie mežu ciršanas plāni: likumdošana kā loģikas kļūda

Viens no politiķu lielākajiem riskiem ir nonākšana apkaunojošās situācijās, kurās jācenšas paskaidrot neiespējama saikne – starp savu rīcību...

Foto

Šis ir vēsturisks brīdis ar unikālu iespēju beidzot atrisināt OIK sakārtošanas jautājumu

Latvijas Atjaunojamās Enerģijas federācija (turpmāk–LAEF) jau 2017.gada maijā Ekonomikas ministrijā (turpmāk-EM) tika iepazīstināta ar...

Foto

Par sabiedriskā radio šefa meklēšanu un žurnālistikas “produkta” kvalitātes izpratni

Šajās dienās kārtējās komisijas atkal Rīgā gatavos kandidātus Latvijas vecākā (joprojām dzīvā) masmedija ar nosaukumu “Latvijas...

Foto

Tautas politiskā apziņa: faktori un tehnoloģijas

Tautas politisko apziņu nosaka tautas nacionālais raksturs jeb, svešvārdā izsakoties, mentalitāte – atsevišķam cilvēkam vai cilvēku kopai (tautai) raksturīgs domāšanas...

Foto

„Uzņēmējs” Skudra un viņa blēža loģika

Ar interesi iepazinos ar portālā publicēto rakstu, ko parakstījis bēdīgi slavenais „uzņēmējs”, kādreizējais bankas izsūtāmais zēns Uldis Skudra, kurš pēdējos...

Foto

Latvijā reiderismu piesedz tiesībsargājošās institūcijas

Jau kopš 2013. gada ilgst mērķtiecīgi uzbrukumi no Gulama Mohammada Gulami grupas puses. Ir pamats uzskatīt, ka viņa interesēs darbojas arī...

Foto

Mēs jaunu pasauli sev celsim. Jau atkal

Brīdi pēc Šarlotesvilles notikumiem sociālos medijus pāršalca skandaloza ziņa par it kā kādai Sorosa finansētai antifa aktīvistu grupai piederošu Evergreen koledžas (ASV) kampusā...

Foto

Aicinām Veselības ministriju izbeigt pacientu mānīšanu

Iekaisīgu zarnu slimību un psoriāzes pacienti aicina Veselības ministriju izbeigt pacientu mānīšanu un beidzot nodrošināt efektīvu medikamentu pieejamību....

Foto

Kāda ir Saeimas atbildība?

Latvijas attīstība pēdējos 27 gados liecina, ka Satversmē rakstītās normas ir tikai deklaratīvas un iedzīvotāji - tauta tiek vērtēta zemāk par slaucamu...

Foto

Autoratlīdzība ir jāmaksā. Aicinājums Latvijas autoriem

Latvijas Rakstnieku savienības vārdā aicinu Latvijas rakstošos autorus rūpīgi izvērtēt dažādu projektu vadītāju (tostarp tādu, kas pārstāv Latvijas Republikas uzņēmējus,...

Foto

Muhameda portrets

Ceturtdien, 17.augustā Katalonijas pilsētā Barselonā musulmaņi pastrādāja kārtējo teroraktu, ar automobili ietriecoties cilvēkos un laupot 14 nevainīgas dzīvības, tostarp diviem maziem bērniem atņemot tēvu. Nākamajā dienā...

Foto

Motivācija celt labklājību vai ņemt kukuli?

Latvijas attīstību kavē tas, ka cilvēkiem, kam esam uzticējuši attīstīt mūsu valsti, nav patiesas motivācijas to darīt, izņemot politisko atbildību....

Foto

Valstiskuma metabolisms un kultūras liekulība

2017.gada vasarā „Rīdzenes sarunas” sašūpoja latviešu vislielāko politisko grēku – LR krimināli oligarhisko valsts iekārtu. Tika sašūpots valstiskums visaugstākajā līmenī. Tāpēc pret...

Foto

Par manis paša kļūdām es pats esmu maksājis, maksāju un turpināšu maksāt

Te manas pārdomas, kuras rakstīju reiz, kad pēc kārtējās, enerģētiski, intelektuāli un sirdsgudri piesātinātās...

Foto

Ašeradens būs īstais

Labdien, biedri un atbalstītāji, visi. kam rūp tiesiska, latviska un eiropeiska Latvija! Šajā sestdienā mēs sanāksim kopā. lai lemtu par mūsu partijas nākotni,...

Foto

Atklāta vēstule Latvijas Republikas 12. Saeimas deputātam Andrejam Judinam

Latvijas Republikas 12. Saeimas 2017. gada 21. jūlija ārkārtas sēdē tika pieņemts lēmums ar nosaukumu “Par valsts...

Foto

Latvijas attīstība Šveika garā jeb ķemertiņu reģistram būt

Brīdināts, ka pēc likuma par šķiņķa zādzību pienākas sods no 6 mēnešiem līdz 20 gadiem, krietnais kareivis Šveiks...

Foto

SS.LV un VID strīds parāda, ka dzīvojam represīvā valstī

Šodien Cīrules kundze LTV paziņoja, ka strīds starp VID un SS.lv esot pievērsis uzmanību tam, vai būt...

Foto

Haltūra, ko veselības ministre Čakša sauc par likumprojektu un kas Kučinskim šķiet derīga

Lai novērstu uzmanību no veselības aprūpes pamatproblēmām – mediķu streika, zemas efektivitātes un...

Foto

Nevajag eksperimentēt ar sešgadniekiem

Laikā, kad Izglītības un zinātnes ministrija gatavo apjomīgu nozares reformu, kas skar dažādus būtiskus jautājumus, tostarp t.s. sešgadnieku jautājumu, jāatceras, ka mēģinājumi...

Foto

Par "iztīrīto" Nacionālo mākslas muzeju un elitāri politisko kroni

Pēc ilgstošas rekonstrukcijas 2016. gadā vasaras sākumā cilvēku apskatei tika atvērts Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM) ar...

Foto

Par valsts un pašvaldību amatpersonu elektroniskās sarakstes atbilstību likumam

Nekustamā īpašuma speciālistu apvienība un Nekustamā īpašuma lietotāju apvienība (turpmāk – NĪSA un NĪLA) vērš sabiedrības un...

Foto

Papildizglītības un katalizatora izpalīdzība

Tagadnes politiķu intelektuālā potenciāla objektīvs vērtējums nav sasniedzams bez jaunām zināšanām. Tas pavēloši attiecas uz LR politiķu vērtējumu. LR politisko kadru analītika...

Foto

Piespiedu noma: diena, kad es atguvu ticību taisnīgai tiesai

Lai cik tiesas neatkarīgas, likums nemainās no tā, kura tiesa to piemēro. It kā ābeces patiesība. Nesen...

Foto

Mums Molotova – Ribentropa pakta sekas ir jālikvidē pilnībā

Darbu ir sākusi Saeimas izmeklēšanas komisija, kam būtu jāvērtē oligarhu sarunas un lietas izmeklēšanas izčākstēšanas iemesli. Taču...

Foto

Kaimiņš "sēž, vēro un neko nelaiž uz āru"

Pietiek lasītāji pēdējā laikā interesējušies – kur pēc pašvaldību vēlēšanu iznākuma esot pazudis latvju tautas interešu pēdējais aizstāvis...

Foto

Mīti un patiesība par „Lidl” jaunajām darbavietām un zemajām cenām

Latvijā Lidl ienākšana mazumtirdzniecības segmentā sākusies ar ceļa izzāģēšanu – slepenības aura ap Rīgas mikrorajonā Purvciemā gaidāmo koku...

Foto

SS.LV ir mūsu sabiedrības un ēnu ekonomikas spogulis

Es neaizstāvu Valsts ieņēmumu dienestu (VID) par izvēlēto problēmas risināšanas formu, jo uzskatu, ka bija un ir citi...

Foto

Ēēēēēēēēēēē...

Man nudien nebija nodoma divas dienas pēc kārtas izteikties par vienu un to pašu tēmu, taču pašreizējās Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektores Ilzes Cīrules pirmdienas...