Iesaki rakstu: 
Skatoties mītiņu un cilvēku emocijas, es neviļus aizdomājos – vai mēs vispār saprotam, par ko cīnāmies? Stambulas konvencija jau ir spēkā, un tā bija spēkā arī tad, kad pirms mēneša vīrietis nosita savu dzīvesbiedri un pats nošāvās. Tā bija spēkā arī tad, kad pazīstams uzņēmējs – tā dēvētais “naftas karalis” – smagi piekāva savu partneri un šobrīd turpina smaidīt reklāmās, esot tikai mājas arestā. Kur toreiz bija šie desmit tūkstoši cilvēku, kas vakar izgāja ielās? Kāpēc viņi toreiz neizgāja un nepiekrita kliegt: “Pietiek! Policijai ir jārīkojas!”?
Vai šie cilvēki saprot, ka ar viņiem tiek manipulēts? Es arī esmu pret jebkāda veida vardarbību – gan pret sievietēm, gan bērniem, gan pret vīriešiem. Bet es redzu, ka vardarbība šodien notiek arī citur – skolās, ģimenēs, starp bērniem. Bērni tiek pazemoti, apcelti, spiesti sacensties par atzīmēm un izpildīt vecāku nereālās ambīcijas. Tā arī ir vardarbība, tikai klusāka – bez asins pēdām, bet ar dziļām rētām dvēselē.
Un vai nav vardarbība arī tā, ko veic pati valsts? Vai tā nav vardarbība, ka vēža pacientiem netiek nodrošinātas dzīvībai nepieciešamas zāles? Vai tā nav vardarbība, ka bērni gaida rindā pie ārsta nedēļām vai mēnešiem, kamēr viņu veselība pasliktinās? Vai tā nav vardarbība, ka veci cilvēki dzīvo nabadzībā – bez normālas pārtikas, bez siltuma, bez pienācīgas medicīniskās aprūpes? Vai šī vienaldzība nav smagāka par jebkuru deklarāciju, ko politiķi paraksta skaļi, bet tukši?
Vai tie, kas vakar izgāja ielās, saprot, ka prezidentam bija iespēja šo konfliktu apturēt un ļaut sabiedrībai pašai lemt referenduma ceļā? Vai viņi redz, ka šis strīds tiek kurināts apzināti – lai novērstu uzmanību no valdības nespējas risināt patiesās problēmas: ekonomiku, veselību, izglītību, nabadzību, drošību?
Reālā situācija ir tāda, ka referendums netika izsludināts tāpēc, ka tad nevarētu notikt politiskā tirgošanās – nevarētu pirkt un pārdot viedokļus, ietekmes un klusēšanu. Tas ir veids, kā saglabāt varu, nevis rūpēties par cilvēkiem. Šis process ir kļuvis par tirgu, kur tirgojas tie, kas ir “par” un tie, kas ir “pret”, bet neviens nedomā par cilvēkiem. Ja kāds patiešām vēlētos skaidrību, būtu referendums. Bet tas nav izdevīgi tām organizācijām, kas saņem miljonus “vardarbības novēršanas” aizsegā. Referendums būtu risks – jo cilvēki varētu lemt paši, un tad šie miljoni būtu apdraudēti.
Neviens no viņiem mūs neaizstāv. Mēs neesam vajadzīgi. Un šausmīgākais ir tas, ka mēs šodien plēšamies savā starpā, nevis pieprasām no politiķiem atbildību un skaidrību. Referendumu, kur tauta pati lemj. Cilvēki taču ir saprātīgi.
Abnormāli ir tas, ka tie, kas šo visu vājprātu ir ievārījuši un nav pieņēmuši atbildīgus lēmumus, vakar iznāca pie tautas kā uzvarētāji. Viņi izstiepa rokas gaisā kā triumfētāji, un tauta kliedza sajūsmā. Es to skatījos ar nožēlu – jo tieši šie cilvēki ir tie, kas mūs līdz šim ir noveduši. Un mēs, agonijā kliedzot atkārtojam iestudētos saukļus kā aitubars, absolūti nepieslēdzot kritisko domāšanu un analīzi, bet, iespējams, nevar pieslēgt to, kas nav.
Es esmu 100% pret jebkādu vardarbību un vēl vairāk pret masu stulbumu un aklumu!!!
Pārpublicēts no Facebook.
Seko mums 
Nesenā intervijā Valdis Birkavs aprakstīja pašreizējo valsts pārvaldes sistēmu kā faktiski pirms 30 gadiem radītu. Daudzas lietas un iestādes ir nokalpojušas savu laiku, pārbarojušās un pārpildījušās. Ir laiks to visu pārskatīt. Un to mēs arī darīsim.
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
