Pārdomas par valsti, kurā dzīvojam

Vai tiešām vēlēšanas mūsu valstī ir demokrātiskas – tādas, kas atspoguļo pilsoniskās sabiedrības vairākuma gribu? Neiedziļinoties uzskaitīšu tikai pašas galvenās Vēlēšanu likumā iekļautās normas, kas būtiski ierobežo valsts pilsoņu iespējas izteikt savu gribu.

Pirmkārt, tas ir partijām piešķirtais monopols deputātu kandidātu izvirzīšanā. Otrkārt, tā ir vēlēšanu kārtība, kas paredz nodot balsis nevis par deputātu kandidātiem, bet par partiju sastādītiem deputātu kandidātu sarakstiem, liedzot iespēju nodot balsi par deputātiem, kuri atrodas dažādos partiju sarakstos. Treškārt, tā ir partijām izvirzītā 5% barjera un prettiesiskā par šīm partijām nodoto balsu pieskaitīšana barjeru pārvarējušām partijām.

Šādas vēlēšanas demokrātijas ziņā ir ļoti līdzīgas padomju laikos notikušajām vēlēšanām. Arī toreiz cilvēki bija spiesti mest urnās jau gatavus partijas un bezpartejisko bloka kandidātu sarakstus. Un arī toreiz cilvēkiem bija tiesības šajos sarakstos izdarīt svītrojumus un labojumus.

Saprotama lieta, ka pēc šāda antidemokrātiska Vēlēšanu likuma rīkotu vēlēšanu iznākums arī nevar būt demokrātisks. Pavisam nedaudz aplūkosim kaut vai tikai pēdējās 13. Saeimas vēlēšanu rezultātus.

Pēc CVK datiem vēlēšanās piedalījās 56,4% balsstiesīgo Latvijas pilsoņu. Tas nozīmē, ka no katriem desmit balsstiesīgajiem Latvijas pilsoņiem tikai seši ir piekrituši piedalīties šajā antidemokrātiskajā vēlēšanu farsā. 12,05% vēlētāju savas balsis ir nodevuši par partijām, kas nepārvarēja 5% barjeru. Tas nozīmē, ka no tiem katriem sešiem, kas piedalījās vēlēšanās, katra desmitā vēlētāja balss ne tikai nav ņemta vērā, bet ir pat tikusi prettiesiski pieskaitīta barjeru pārvarējušām partijām. Visbeidzot, pašreizējo jeb Kariņa valdību sastāda partijas, kuru deputāti ir saņēmuši tikai 57,58% no visām vēlētāju balsīm, tātad tikai nedaudz vairāk nekā pusi.

Kopumā ņemot, mūsu “demokrātiski ievēlēto valdību” no katriem desmit balsstiesīgajiem Latvijas pilsoņiem ar savām balsīm ir atbalstījuši tikai trīs. Un tad arī vēl liels jautājums rodas par to, kāda daļa no šiem vēlētājiem tiešām atbalstīja partijas kā sev tuvu politisku spēku, bet cik no viņiem vienkārši atdeva savas balsis, naivi noticot partiju priekšvēlēšanu programmās sarakstītajiem melīgajiem solījumiem attīstīt, pilnveidot, sakārtot, uzlabot, atbalstīt, veicināt, nodrošināt...

Un vēl. Vai tos veidojumus, ko pie mums ir pieņemts uzskatīt par politiskajām partijām, tiešām šādi var saukt? Nu nevar savākties viena ļaužu grupa, izdomāt sev skaistu nosaukumu, uzrakstīt uz papīra jaukas apņemšanās, dāsnus solījumus un sevi pasludināt par politisku partiju.

Politiskās partijas galvenā pazīme ir kāda noteikta ideoloģija, saskaņā ar kuru šī partija konsekventi veido un realizē savu politiku. Ja partijas reālie darbi atšķiras vai ir pretēji pašas sludinātajām ideoloģiskajām nostādnēm, tad tā nav politiska partija, bet tikai ekonomiskais grupējums, kurš ideoloģiskus saukļus izmanto vienīgi kā instrumentu varas iegūšanai un savtīgu, materiālistisku mērķu realizēšanai. Un šādu piemēru Latvijas politikā ir ne mazums. Visai pamatoti var teikt, ka Latvijā notiekošajās Saeimas vēlēšanās par varu savā starpā cīnās nevis politiskie spēki, bet gan ekonomiskie grupējumi.

Varbūt kāds man šeit iebildīs, ka arī nedemokrātiski ievēlēta valsts vara var darboties valsts un tautas labā? To, cik graujoša ir šāda darbošanās, uzskatāmi liecina gan pa šiem gadiem sakrātais mūsu valsts milzīgais ārējais parāds, gan bēdīgais ekonomiskais stāvoklis valstī. Bet šoreiz pie tā sīkāk nekavēsimies. Tāpat nespriedīsim par to, cik lielā mērā mūsu valstiskumam, neatkarībai, suverenitātei un valsts teritorijas sargāšanai atbilstoša ir mūsu valsts varas atteikšanās no savas valūtas, iestāšanās globālā savienībā, gatavība uzņemt šeit ekonomiskos migrantus no Āfrikas un valsts teritorijas daļas atdāvināšana Krievijai. Padomāsim par tām savstarpējām attiecībām, kas izveidojušās starp valsts varu un valstī dzīvojošajiem cilvēkiem.

Visi Latvijā dzīvojošie, arī tie, kuri nekur nestrādā, bet pērk preces Latvijas veikalos, maksā nodokļus valstij. Laikam jau grūti ir atrast vēl kādu nodokli, kurš pasaulē būtu izdomāts, bet Latvijā vēl nebūtu ieviests. Mēs valstij maksājam par visu – par savu mājvietu, par savu auto, ja mums tāds ir, par to, ka ēdam, dzeram, pērkam zāles lai ārstētos, pērkam grāmatas, lai izglītotos, izmantojam friziera, kurpnieka vai ārsta pakalpojumus... Arī kaut ko vērtīgu uzdāvinot vai atstājot mantojumā saviem pēcnācējiem, daļu no šīs vērtības sev nodokļu veidā pieprasa valsts.

Ja mēs kopā sarēķināsim visus tos nodokļus, ko maksājam valstij (ieskaitot PVN un nodokli ko par mums maksā darba devējs), tad iznāks, ka nodokļos valstij mēs atdodam aptuveni 70% no visa nopelnītā. Var jau strīdēties par to, vai tas ir daudz vai maz. Var strīdēties arī, piemēram, par to, vai tas ir normāli, ja mums nekustamā īpašuma nodokļa veidā sava uzceltā vai mantotā mājiņa savas dzīves laikā (60 gados) no valsts ir vēlreiz jāatpērk.

Taču, kā jau mēs zinām, nodokļi ir jāmaksā, lai valsts varētu pildīt savas valsts pamatlikumā noteiktās funkcijas. Iekšēji tās ir ekonomiskā, sociālā, kultūras, tiesiskā, nodokļu un finanšu kontroles, kā arī ekoloģiskā funkcija. Ārēji tā ir miera uzturēšana, neatkarības un valsts teritorijas sargāšana kā arī pilsoņu tiesību starptautiskā aizsardzība.

Vērtējot valsts un iedzīvotāju attiecības no tirgus ekonomikas viedokļa, valsts mums ir pakalpojumu sniedzējs, bet mēs ar saviem nodokļiem maksājam valstij par visiem tās sniegtajiem pakalpojumiem. Tāpēc valsts varas un iedzīvotāju attiecību vērtēšanā svarīgs ir ne tikai nodokļu lielums, ko mēs maksājam valstij, bet arī tas, cik kvalitatīvu un plašu pakalpojumu klāstu mēs par savu nomaksāto naudu no valsts saņemam pretim. Un te nu jāsaka, ka, neskatoties uz lielajiem nodokļiem, mūsu valsts varai visus šos gadus “nav pieticis naudas” ne normālas veselības aprūpes, ne izglītības sistēmas izveidošanai un uzturēšanai. Naudas trūkst gan sociālajām vajadzībām, gan zinātnei, gan nacionālajai kultūrai un valsts aizsardzībai.

Vairāk nekā pusmiljons iedzīvotāju ir pametuši šo valsti. Vesels bariņš par nodokļu maksātāju naudu labi algotu “pētnieku” meklēja iemeslus, kādēļ tā ir noticis un kā panākt, lai aizbraucēji atgriežas. Atbilde ir ļoti vienkārša. Tie pakalpojumi, ko sniedz mūsu valsts nenormāli uzpūstais birokrātiskais aparāts, cilvēkiem ir pārāk dārgi un nekvalitatīvi, tādēļ viņi dodas projām uz tām valstīm, kur valsts sniegtie pakalpojumi ir pieejami par saprātīgu cenu un atbilstošā kvalitātē. Jā, var teikt, ka arī tā sauktajās bagātajās valstīs ir lieli nodokļi. Taču tur no valsts puses iedzīvotājiem ir arī liels atvieglojumu un pakalpojumu klāsts.

Vēl tikai ļoti īsi par mūsu valsts pārvaldi. Uzsākot darbu Saeimā, visi simt deputāti nodod svinīgu zvērestu godprātīgi un pēc labākās sirdsapziņas strādāt Latvijas kā neatkarīgas un demokrātiskas valsts labā. Un tad pēkšņi izrādās, ka Saeimā ir izveidojusies pozīcija un opozīcija, kas savā starpā cīnās. Kā var būt kaut kāda opozīcija starp tiem, kuri ir zvērējuši darīt vienu kopīgu lietu?! Tas var būt tikai tad, ja vieni pilda savu tautai doto zvērestu, bet otri nē. Vai arī ja neviens no tur iekļuvušajiem partiju deputātiem pat nedomā strādāt valsts un tautas labā, bet savstarpēji tirgojoties dala barotnes un ietekmes sfēras savu ekonomisko grupējumu interesēs.

Interesantas attiecības ir izveidotas arī starp mūsu valsts varu un vietējām, reģionālajām pašvaldībām. Masu saziņas līdzekļos pašvaldības tiek attēlotas kā tādi patstāvīgi, neatkarīgi veidojumi, kas pilda iedzīvotājiem svarīgas funkcijas pašu iedzīvotāju ievēlētu pašvaldības deputātu vadībā. Valsts ar likumu ir deleģējusi pašvaldībām šo svarīgo funkciju izpildi un pašvaldības par to ir pilnā mērā atbildīgas.

Ja paskatāmies šo likumu, tad pašvaldībām tiešām ir uzlikti lieli pienākumi. Tur ir gan vispārējās izglītības politikas īstenošana, gan veselības politikas īstenošana un pienākums nodrošināt veselības aprūpes pieejamību, gan pienākums nodrošināt sociālo aprūpi un veicināt uzņēmējdarbību...

Tur ir vēl minēts daudz kas cits, kas pašvaldībām ir jādara un kas jānodrošina. Ja kaut kas no tā visa nav izpildīts, tad taču katram jāsaprot, ka vainīga nav vis mūsu labā valdība, bet gan sliktās pašvaldības, ko paši vietējie cilvēki no sava vidus ir ievēlējuši. Ja kādā pašvaldībā ir vāji attīstīta uzņēmējdarbība, tad vainīga ir pašvaldība, kas to nav pietiekami veicinājusi. Ja medicīna vai izglītība vietējiem iedzīvotājiem ir grūti pieejama, tad atkal vainīga ir pašvaldība, kas nepārdomāti likvidējusi skolas un medicīnas iestādes vai nav parūpējusies par pienācīgu transporta nodrošinājumu iedzīvotājiem.

Formāli ne jau valsts likvidē, piemēram, lauku skolas - to izdara pašvaldības. Valstij vienīgi “pietrūkst” līdzekļu, no kā maksāt algas skolotājiem, bet tāpēc jau neviens nav aizliedzis tās skolotāju algas no sava budžeta maksāt pašvaldībai. Tas, ka pašvaldībai vienkārši nav tādu līdzekļu, valsti neinteresē.

Presē plaši runājot par pašvaldību pienākumiem, kļūdām, neizdarībām un korupcijas gadījumiem, veikli tiek apiets tas fakts, ka īstenībā pašvaldības ir tikai valsts pārvaldes sastāvdaļa, kas realizē valsts varu reģionos. Tās ne tuvu nav patstāvīgas un neatkarīgas savā darbībā. Pašvaldību politika ir tā pati valsts politika. Ir pašvaldības, kuru ģeogrāfiskais stāvoklis vai vadības “pareizā” partijas piederība ļauj piesaistīt lielākus līdzekļus un veiksmīgāk veicināt uzņēmējdarbības attīstību savā teritorijā un ir pašvaldības, kur tā visa pietrūkst.

Taču pamatā reģionu attīstība ir atkarīga no valsts politikas, nevis reģionālās vadības rīcības. Lai kādā valsts reģionā arī cilvēki nedzīvotu, viss tas, kas skar iedzīvotāju pamatvajadzības un valsts attīstību ir valsts varas atbildība. Arī to, kādas struktūras veidot, kādus šo struktūru darbības regulējošus normatīvos aktus izdot, lai to visu nodrošinātu, nosaka valsts. Ja kaut kas kaut kur pienācīgi nefunkcionē, tad valsts varas ziņā ir to izlabot, nevis vainot un kritizēt.

Šobrīd valsts vara diezgan veiksmīgi no iedzīvotāju neapmierinātības ir noslēpusies aiz pašvaldību mugurām. Un, pašvaldībām piedēvējot neesošu patstāvību un neatkarību, tās bieži tiek padarītas par grēkāžiem valstisku pienākumu sliktā izpildē. Turpretim pašvaldības, pārzinot vietējos apstākļus un cilvēku vajadzības, bieži vien griežas pie valsts ar ierosinājumiem, lūgumiem un pat protestiem, bet lielāko tiesu viss paliek bez atbildes.

Nenoliedzami, tas arī pašvaldību vadībā rada kārdinājumu īpaši nesaspringt rūpēs par saviem iedzīvotājiem, bet izmantot savu ieņemto stāvokli personīgā labuma gūšanai. Pašvaldības pēc valsts parauga veido tikpat uzblīdušu birokrātisko aparātu ar labi atalgotām darba vietām savējiem un vienkārši eksistē pēc principa “diena vakarā un putra vēderā”.

Lai kā arī valstsvīri un viņu pakalpiņi atbildību par sastrādātajām nejēdzībām un situāciju valstī necenstos uzvelt pašvaldībām, tautai, lielajam ēnu ekonomikas īpatsvaram vai ārējiem apstākļiem, vainīgi ir tie, kas valsts mērogā radījuši un uztur šādu noziedzīgu sistēmu, ar kuras palīdzību tiek bremzēta valsts attīstība, aplaupīta tauta un par izsmieklu padarīts Ministru kabinetā uz sienas esošais uzraksts “Viens likums, viena taisnība visiem”.

Tāpēc, kritizējot valsti, mums ir tiesības sākt nevis ar sevi (kā to mums cenšas iestāstīt demagogi), bet gan ar tiem, kuri, tiecoties pēc varas, mums melo, lauž dotos zvērestus un netur solījumus. Jāsāk ar tiem kuri, sēžot augstos valsts amatos, nepilda savus darba pienākumus vai nelietīgi izmanto savu dienesta stāvokli.

Neviena partija savā priekšvēlēšanu programmā nav rakstījusi, ka gatavojas valsti iedzīt arvien lielākā ārējo parādu jūgā, neracionāli šķērdēt un piesavināties nodokļos nomaksāto naudu, ar dažādu OIKu un banku glābšanas kampaņu palīdzību graut Latvijas ekonomiku un ignorēt iedzīvotāju pamatvajadzības pēc medicīniskās aprūpes, izglītības un sociālās aizsardzības. Bet tieši tas ir noticis un notiek. Un tur vainojams nevis mazais cilvēks, bet tie, kuri ļaunprātīgi, gadiem ilgi ir pievīluši šī mazā cilvēka uzticību.

Novērtē šo rakstu: