Parex lieta: ko negribēja pamanīt Ģenerālprokuratūra

Nekavējoties nereaģēja uz globālo krīzi

LR Ģenerālprokuratūra nav ņēmusi vērā to, ka Finanšu un kapitāla tirgus komisijai (FKTK) saskaņā ar tai likuma uzliktajiem pienākumiem vajadzēja ne tikai monitorēt likviditātes un kapitāla pietiekamības rādītājus un pieklājīgi lūgt baņķieriem nedaudz palielināt Parex bankas kapitālu, bet pēc ASV bankas Lehman Brothers bankrota 15. septembrī, balstoties uz tās rīcībā esošo plašo informāciju, saprast, kāda bezdibeņa priekšā stāv banka ar tās milzīgo vērtspapīru portfeli.

Vēlāk gan Irēnas Krūmanes un Jāņa Brazovska vadītā komisija apgalvoja, ka „Latvijā ir izveidota vadības sistēma, kas spēj darboties finanšu krīzes situācijās, nodrošinot kredītiestāžu sektora stabilu darbību” un ka „FKTK darbības pārņemšanas procesā tika veiktas pietiekami ātri, tās tika balstītas uz vienotu uzraudzības plānu un nepieciešamo piespiedu instrumentu realizāciju”. Taču tie izrādījās tikai vārdi, - šāda vadības sistēma nebija izveidota.

Nebija nekādas stratēģijas

FKTK arī apgalvo, ka „atbildīgajām institūcijām bija kopīga stratēģija par atbalsta sniegšanu Parex bankai, kas tika realizēta starp Latvijas Banku, Finanšu ministriju un FKTK kopīgās sēdēs (2008. gada oktobrī un novembrī notika piecas sēdes) un Ministru kabineta sēdēs (sešas sēdes – 2008. gada 3., 4., 8., 20. novembrī un 1. un 3.decembrī) pieņemtajos lēmumos, tāpat arī noslēgtajā Ieguldījuma līgumā. Šī stratēģija vairākkārt ir tikusi papildināta, ņemot vērā straujo notikumu attīstību pasaules finanšu tirgos”.

Taču patiesībā šāda uz papīra uzlikta stratēģija tā arī ne bija atrodama, savukārt visu 2008. gada rudens sākumu komisija vienkārši noraudzījās notiekošajā, paļāvās uz bankas saimnieku Valērija Kargina un Viktora Krasovicka apgalvojumiem un trauksmi cēla tikai tad, kad Parex bankas problēmas tai kļuva acīmredzamas. Ģenerālprokuratūra šo nolaidību un bezdarbību vērā nav ņēmusi.

Rimšēviča bezrūpīgā dzīve

Jau 2007. gadā pēc finanšu ministra Oskara Spurdziņa, Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča un Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vadītāja Ulda Cērpa vienošanās par pastāvīgās darba grupas izveidi finanšu krīžu novēršanai un vadīšanai (O. Spurdziņa un U. Cērpa vietā vēlāk stājās Atis Slakteris un Irēna Krūmane). Šī grupa nodarbojās ar dažādiem plāniem un prognozēm, un globālās finanšu krīzes neprognozēšanu viņiem, protams, nevar pārmest.

Taču gada laikā šī darba grupa neuzskatīja par nepieciešamu radīt darbības plānu lielas bankas krīzes situācijai (par spīti Latvijas 1995. un 1999. gada pieredzei). Par šo nolaidību savukārt vistiešāk atbildīgs Latvijas Bankas prezidents Rimšēvičs, kurš vienīgais no trim darba grupas izveidotājiem tajā „strādāja” no pirmās tās darba dienas. Savukārt LR Ģenerālprokuratūra lēmumā par kriminālprocesu šīs speciāli izveidotās darba grupas dalībnieku atbildību par nolaidību un neizdarību nav pat pieminējusi.

FKTK vadības kriminālatbildība

Tāpat Ģenerālprokuratūra, kā rāda lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu, nav pat mēģinājusi pārbaudīt, vai pie atbildības pēc Krimināllikuma pantiem par nolaidību un grāmatvedības datu sagrozīšanu nebūtu saucami FKTK vadītāji ar Krūmani priekšgalā.

„Banku uzraugi”, pēc visa spriežot, vismaz divas nedēļas ļāva Parex bankai strādāt ar nepietiekamu kapitālu un publicēt bankas ceturkšņa pārskatu (vai pat vairākus) bez reālo bankas zaudējumu atspoguļošanas, vēl vairāk – viņi pat atļāva bankai uzrādīt peļņu, kas tieši un nepārprotami maldināja kredītiestādes noguldītājus.

Lēnīgie lēmumi un dārgi izmaksājušie izteikumi

Pēc 22. oktobra, kad Parex bankas problēmas vairs nebija noslēpums ne valdībai, ne Latvijas Bankai, atbildīgās amatpersonas rīkojās ārkārtīgi nesteidzīgi, kaut pašas apgalvo, ka lēmumus pieņēmušas iespējami operatīvi: ilgi notika izšķiršanās par to, ko īsti darīt ar Parex banku, pēc tam gandrīz tikpat ilgi norisinājās lēmuma pieņemšana un vienošanās par pārņemšanas detaļām.

Turklāt kopš 8. novembra atbildīgās amatpersonas publiski pauda ļoti atšķirīgus viedokļus par faktiski visām ar Parex banku saistītajām tēmām, radot papildu paniku noguldītājos un neuzticību sindicēto kredītu devējos.

Tā vietā, lai reāli vadītu bankas pārņemšanas procesu un iedrošinātu Parex bankas noguldītājus un kreditorus, toreizējais valdības vadītājs Ivars Godmanis pats vēl veicināja paniku: tikai viens viņa izteikums televīzijā par to, ka vēl nevar zināt, vai banka tiks vai netiks slēgta, lika no kredītiestādes aizplūst vismaz 50 miljoniem latu.

Šeit gan viens konkrēts atbildīgais nav nosaucams, un var vienīgi pieminēt vēlāk atklājušos faktu par to, kā toreizējais ministrs Mareks Segliņš par Parex bankas problēmām laikus painformējis par personisko šoferi. Savukārt Ģenerālprokuratūra palikusi pie pārliecības, ka visi valdības locekļi rīkojušies operatīvi un valstiski atbildīgi.

Labsirdība pret Karginu un Krasovicki

Sarunās ar Parex bankas īpašniekiem valsts pārstāvji pārāk rūpējās tikai un vienīgi par valsts finanšu sistēmas glābšanu, un abi lielie bankas akcionāri to izmantoja savā labā. Vēl vairāk – valsts pārstāvji pat nemēģināja īpaši iedziļināties Parex bankas īpašnieku reālajā situācijā, kas bija pietiekami izmisīga, lai valsts būtu ietaupījusi sev vismaz dažus miljonus latu, ja ne lielākas summas.

Tomēr Ģenerālprokuratūra, vērtējot galveno sarunu vedēju – toreizējā finanšu ministra Ata Slaktera un Finanšu ministrijas valsts sekretāra krēslā Mārtiņa Bičevska darbību, viņu acīmredzamo nevērību pret valsts interesēm sarunu procesā nav pat pieminējusi.

Aizmukušais ģenerālprokurors un Valsts kontroliere

Ģenerālprokuratūra savā lēmumā nav pat īsti pieminējusi valsts kontrolieres Ingunas Sudrabas un toreizējā ģenerālprokurora Jāņa Maizīša lomu Parex bankas pārņemšanā – viņi nebija lēmumu pieņēmēju vidū, taču viņiem bija visas tiesības ne tikai piedalīties izšķirīgo valdības sēžu slēgtajās daļās, bet arī izteikt savu viedokli par notiekošo un pieņemamajiem lēmumiem. Viņi to neizdarīja.

Maizītis 8. novembra izšķirīgajā valdības sēdes daļā vienkārši nepiedalījās (kaut pirms tam valsts budžeta dalīšanas apspriešanā bija sēdējis klāt), bet 4. novembra sēdē „atsēdēja” Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta virsprokurors Juris Pēda.

Uz jautājumu, kāpēc gan ģenerālprokurors neuzskatīja par nepieciešamu piedalīties tik svarīga jautājuma izskatīšanā, prokuratūra sniedz šādu atbildi: „Likums nenosaka obligātu Ģenerālprokuratūras amatpersonu piedalīšanos valdības sēdēs, bet iemeslus, kāpēc J. Maizītis nepiedalījās sēdes daļā, kur tika lemts jautājums par Parex banku, viņš nekomentē.”

Savukārt nu jau bijušā ģenerālprokurora vēlākais skaidrojums ir šāds: „Ministru kabineta 2008. gada 8. novembra sēdē, kad tika skatīts jautājums par AS Parex banka, es nepiedalījos un nebiju iepriekš informēts un iepazīstināts ar materiāliem, kas attiecās uz šajā sēdē izskatāmo jautājumu par AS Parex banka.”

Novērtē šo rakstu: