Pāris trīs miljoniņu: būs jums demontāža, bet mums – demontāžas tāmīte
Mārcis Bendiks26.07.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Vēlēšanas demokrātijā ir kā Ziemassvētki mazumtirdzniecībā: laika ritums gādā par cikliskumu, ar kādu tuvojas notikums, kura rezultāti pēcāk ietekmēs ilgāku laika sprīdi. Uzvarētāji vadīs, peļņu guvušie attīstīsies, un tā līdz nākamajam attiecīgā cikla notikumam. Un līdzīgi kā drēgnā rudens dienā jūs pēkšņi pārsteidz veikala telpās džinkstoši džinglbelli un citas popsīgas draņķības, arī vēlēšanas nāk ar saviem trokšņiem un piedāvājumiem.
Atšķirībā no lielveikalu akcijām un izpārdošanām priekšvēlēšanu politiskajā jampadracī kustība šķietami ir divos virzienos. No vienas puses, nāk piedāvājumi “pircējiem”, t. i., vēlētājiem, kuri ir kārdinoši un neatvairāmi, kā, piemēram, pensiju indeksācija ikurāt pirms pašām vēlēšanām. No otras puses, pie varas un naudas esošie cenšas pieskaņoties vēlētāju noskaņojumam, tajā pašā laikā neaizmirstot par savu kampaņu finansēšanas avotiem. Šajā ziņā raksturīga ir notikumu virkne ap Pārdaugavas okupekļa nojaukšanu.
Atgādināšu, vēl pērn attparistu spice šādu NA piedāvājumu nekaunīgi apņirdza kā pilnīgi absurdu. Tagad, kad sabiedriskā doma ir nobriedusi un pārbriedusi, Rīgas domes vadība iekļaujas priekšvēlēšanu “izpārdošanā”, bet tās otrajā formā: būs jums demontāža, bet mums – demontāžas tāmīte. Un šajā ziņā izgaismojas gan dažas politiskās realitātes detaļas, gan iznāk arī kāds atgādinājums latviešu literārās valodas leksikas jomā.
Rīgu vada mērs Staķis, fīrējas viņa padomnieks Knoks un vicemērs Ķirsis, un formāli ir vēl pārītis vicemēru, kuri joprojām meklē savu vietu dzīvē. Tā vicemērs Edvards Smiltēns, kurš lielākoties veido Rīgas attiecības ar Mārupes hercogisti, Džungahorijas republiku un izklaidē pa kādam apkārt klīstošam ārzemju darbonim, pēkšņi ieraudzīja iespēju izcelties. Viņš taču arī grib būt nojaucēju priekšpulkā, lai arī pilsētas attīstība, jaunbūves un tamlīdzīgas lietas nav viņa atbildības (un, kā redzams, arī kompetences) lokā. Tā nu nāca viņa publiskā prātošana, ka okupekļa nojaukšanai vajadzēšot pat līdz 100 000 eiro. Ak, pasaulīt, kāds naivums!
Vicemērs Ķirsis drīz pēc tam nosauca skaitli “2 miljoni”, ko strauji pielaboja uz “pāris miljonu”. Te nu noderēs maza izziņa.
Vārds “pāris” kā lietvārds mums labi pazīstams tādos piemēros kā “cimdu pāris” vai “laulāts pāris”, bet tas var tikt lietots arī skaitļa vārda nozīmē, citēšu LLVV 6.1. sējuma 340. lpp., “4. nom.: pāris, ģen.: pāra vai divsk.: pāri; skait. nozīmē. Divi; arī nedaudz.”. Tātad “pāris” var būt gan tieši divi, gan nedaudz, tātad divi vai vairāk. Drusku. Konkrēts “pārītis”, kas pastaigājas parkā, ir divi personāži, bet pārītis latu, dienu vai aliņu ir “nedaudz”. Divi vai drusku vairāk. “Pāris dieniņu” kavēšana projekta nodošanā visbiežāk būs piecas, “pārītis” aliņu – kādi seši divos piegājienos. Ķirša “pāris miljonu” šobrīd ir piebremzējuši uz trīs.
Tiktāl leksika, tagad par aritmētiku. Vicemērs Smiltēns ir ne tik daudz naivs, cik pagalam atpalicis. Kovidiski astronomiskā naudas iztīrīšana attparistu ministrijās ir pilnībā mainījusi mērogus, ar kuriem progresīvo jenotu Rīgas domei jārēķinās asās politkonkurences apstākļos. Mēģināšu to ilustrēt “gultu mērogā”.
Par 100 000 senos laikos varētu sagādāt kādas 12 līdz 14 specializētas gultas Rīgas 1. slimnīcas vajadzībām. Bet 2021. gada rezultāti rāda, ka Pavļuta&Co iejūtīgā vadībā 120 gultas prasījušas 80 miljonus, kas iznāk kādi 660 000 eiro par vienību. Nu kā gan kāds var iedomāties, ka milzu dzelzsbetona konstrukciju var novākt par vienu sestdaļu no konkurentu iepirktas gultas cenas? Āksts, nudien.
Un vicemēra Ķirša “pāris” miljonu, kas izrādījās “trīs”, ir mazāk par piecām jaunajām gultiņām, tātad lētāk nekā Smiltēna 14. Tās gan bija vecās, bet tas bija tad. Tagad ir vēlēšanas, un, tām gatavojoties, ir gan jādod vēlētājiem kāds gandarījums, gan jāuzpilda partiju politkara kase. Ziemassvētki ir katru gadu, bet vēlēšanas drusku retāk.
Pārpublicēts no aprinkis.lv
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
