Pāris trīs miljoniņu: būs jums demontāža, bet mums – demontāžas tāmīte
Mārcis Bendiks26.07.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Vēlēšanas demokrātijā ir kā Ziemassvētki mazumtirdzniecībā: laika ritums gādā par cikliskumu, ar kādu tuvojas notikums, kura rezultāti pēcāk ietekmēs ilgāku laika sprīdi. Uzvarētāji vadīs, peļņu guvušie attīstīsies, un tā līdz nākamajam attiecīgā cikla notikumam. Un līdzīgi kā drēgnā rudens dienā jūs pēkšņi pārsteidz veikala telpās džinkstoši džinglbelli un citas popsīgas draņķības, arī vēlēšanas nāk ar saviem trokšņiem un piedāvājumiem.
Atšķirībā no lielveikalu akcijām un izpārdošanām priekšvēlēšanu politiskajā jampadracī kustība šķietami ir divos virzienos. No vienas puses, nāk piedāvājumi “pircējiem”, t. i., vēlētājiem, kuri ir kārdinoši un neatvairāmi, kā, piemēram, pensiju indeksācija ikurāt pirms pašām vēlēšanām. No otras puses, pie varas un naudas esošie cenšas pieskaņoties vēlētāju noskaņojumam, tajā pašā laikā neaizmirstot par savu kampaņu finansēšanas avotiem. Šajā ziņā raksturīga ir notikumu virkne ap Pārdaugavas okupekļa nojaukšanu.
Atgādināšu, vēl pērn attparistu spice šādu NA piedāvājumu nekaunīgi apņirdza kā pilnīgi absurdu. Tagad, kad sabiedriskā doma ir nobriedusi un pārbriedusi, Rīgas domes vadība iekļaujas priekšvēlēšanu “izpārdošanā”, bet tās otrajā formā: būs jums demontāža, bet mums – demontāžas tāmīte. Un šajā ziņā izgaismojas gan dažas politiskās realitātes detaļas, gan iznāk arī kāds atgādinājums latviešu literārās valodas leksikas jomā.
Rīgu vada mērs Staķis, fīrējas viņa padomnieks Knoks un vicemērs Ķirsis, un formāli ir vēl pārītis vicemēru, kuri joprojām meklē savu vietu dzīvē. Tā vicemērs Edvards Smiltēns, kurš lielākoties veido Rīgas attiecības ar Mārupes hercogisti, Džungahorijas republiku un izklaidē pa kādam apkārt klīstošam ārzemju darbonim, pēkšņi ieraudzīja iespēju izcelties. Viņš taču arī grib būt nojaucēju priekšpulkā, lai arī pilsētas attīstība, jaunbūves un tamlīdzīgas lietas nav viņa atbildības (un, kā redzams, arī kompetences) lokā. Tā nu nāca viņa publiskā prātošana, ka okupekļa nojaukšanai vajadzēšot pat līdz 100 000 eiro. Ak, pasaulīt, kāds naivums!
Vicemērs Ķirsis drīz pēc tam nosauca skaitli “2 miljoni”, ko strauji pielaboja uz “pāris miljonu”. Te nu noderēs maza izziņa.
Vārds “pāris” kā lietvārds mums labi pazīstams tādos piemēros kā “cimdu pāris” vai “laulāts pāris”, bet tas var tikt lietots arī skaitļa vārda nozīmē, citēšu LLVV 6.1. sējuma 340. lpp., “4. nom.: pāris, ģen.: pāra vai divsk.: pāri; skait. nozīmē. Divi; arī nedaudz.”. Tātad “pāris” var būt gan tieši divi, gan nedaudz, tātad divi vai vairāk. Drusku. Konkrēts “pārītis”, kas pastaigājas parkā, ir divi personāži, bet pārītis latu, dienu vai aliņu ir “nedaudz”. Divi vai drusku vairāk. “Pāris dieniņu” kavēšana projekta nodošanā visbiežāk būs piecas, “pārītis” aliņu – kādi seši divos piegājienos. Ķirša “pāris miljonu” šobrīd ir piebremzējuši uz trīs.
Tiktāl leksika, tagad par aritmētiku. Vicemērs Smiltēns ir ne tik daudz naivs, cik pagalam atpalicis. Kovidiski astronomiskā naudas iztīrīšana attparistu ministrijās ir pilnībā mainījusi mērogus, ar kuriem progresīvo jenotu Rīgas domei jārēķinās asās politkonkurences apstākļos. Mēģināšu to ilustrēt “gultu mērogā”.
Par 100 000 senos laikos varētu sagādāt kādas 12 līdz 14 specializētas gultas Rīgas 1. slimnīcas vajadzībām. Bet 2021. gada rezultāti rāda, ka Pavļuta&Co iejūtīgā vadībā 120 gultas prasījušas 80 miljonus, kas iznāk kādi 660 000 eiro par vienību. Nu kā gan kāds var iedomāties, ka milzu dzelzsbetona konstrukciju var novākt par vienu sestdaļu no konkurentu iepirktas gultas cenas? Āksts, nudien.
Un vicemēra Ķirša “pāris” miljonu, kas izrādījās “trīs”, ir mazāk par piecām jaunajām gultiņām, tātad lētāk nekā Smiltēna 14. Tās gan bija vecās, bet tas bija tad. Tagad ir vēlēšanas, un, tām gatavojoties, ir gan jādod vēlētājiem kāds gandarījums, gan jāuzpilda partiju politkara kase. Ziemassvētki ir katru gadu, bet vēlēšanas drusku retāk.
Pārpublicēts no aprinkis.lv
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
