Parīze, COP21, Baraks Obama, desmitiem tūkstošu dalībnieku, tūkstošiem policistu un nākotnes cerības
Pēteris Apinis, Pasaules Ārstu savienības delegāts COP2102.12.2015.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Trešo dienu atrodos COP21 – globālajā klimata pārmaiņu konferencē Parīzē. Parīzē pašlaik ir vairāk nekā 20 000 delegātu, bet konferenci apmeklēšot vairāk nekā 40 000. Baraks Obama no milzu ekrāna man pirmdien paziņoja, ka šī konference ir pavērsiena punkts pasaules pārkaršanā. Telpā, kurā viņš uzstājās, es netiku, patiesībā netiku pat līdz šīs telpas durvīm. Klausījos vienā no blakusesošajām auditorijām, kur varēja sēdēt ērti pie galda, pieslēgties elektrībai un Wi–Fi un Amerikas prezidentu novietot arī uz sava datora ekrāna.
Man blakus sēž Tafta universitātes profesors Antonijs Robbins, ietekmīgākā Sabiedrības veselības politikas žurnāla redaktors, kurš savulaik piedalījies Ela Gora slavenās Kioto konferences runas rakstīšanā (un šī runa bija galvenais iemesls, kāpēc Els Gors 2007. gadā kopā ar Klimata pārmaiņu starpvaldību padomi saņēma Nobela miera prēmiju).
Viņš ar pilnu pārliecību atzīst, ka Parīzes COP21 konferencē no valsts vadītāju runām pārliecinoši uzvarējusi Daļa Gribauskaite. Nezinu kāpēc, bet Eiropas vienīgais „zaļais” prezidents, vienīgais vides speciālists prezidentu vidū Raimonds Vējonis ar runu neuzstājās. Kad tad, ja ne Parīzē?
Patiesībā sirdī esmu to jauniešu pusē, kas stāv ar plakātiem un skaļā balsī kliedz, ka Parīzes konference ir lielvalstu atrakstīšanās, starpnacionālo kompāniju atmesti graši un pseidodarbība. Un tomēr 195 valstu pārstāvji šurp sabraukuši ar vienu vektoru – glābt savu planētu.
2015. gads ir karstākais novērojumu vēsturē uz zemeslodes, un oglekļa dioksīda daļiņu koncentrācija gaisā pārsniegusi 400 uz miljonu, kas iepriekšējo reizi uz zemeslodes bijis pirms 400 miljoniem gadu. Ledus cepures ziemeļpolā un Antarktīdā izkūst, tuksneši palielinās, dzīvnieku sugas izmirst.
Kā tas attiecas uz mums? Ļoti vienkārši – 200 miljoni Subsahāras iedzīvotāju, kam tuksnesis atņēmis iztikas iespējas, dzīvo tikai no humānās palīdzības milzu nometnēs, bet viņu bērni cenšas pārcelties uz Eiropu.
COP21 notiek Leburžē, bijušās lidostas teritorija pārvērtusies par izstāžu centru, milzu paviljoni atgādina teltis. Lielāko daļu no teltīm aizņem stendi – visas pasaules organizācijas, kas vēlas klimata pārmaiņas apstādināt vai pasildīt rokas pie šo apstādināšanu finansējuma, ir šeit ar saviem stendiņiem un milzu stendiem (tie nav bez maksas).
Esmu iepazinies ar vismaz 14 dažādām globālām aliansēm, kam nosaukumā ir ietverti vārdi „veselība” un „klimats”. Iespaidīgākais stends ir Indijai, kura šeit ieradusies lūgt naudu attīrīšanas iekārtām un siltuma emisijas ierobežošanai. Latvijai, kas ir donorvalsts, stenda nav. Milzīgs stends arī Facebook, kas apņēmusies izglītot visas zemeslodes iedzīvotājus par globālās sasilšanas draudiem un iespēju šos draudus mazināt.
Milzīgajam stendu haosam pa vidu mazi ūķīši, kuros tirgo kafiju plastmasas glāzēs (jānodod atpakaļ, tad atpakaļ saņemsi arī 1 eiro), burgeriem līdzīgu ēdmaņu un rozīņmaizes. Eiropas Savienības stendā šo burgeri apēst ir vistīkamāk – miers, jo nav apkārtesošās darbības imitācijas.
Milzum daudz, vismaz 100 noslēgtu dažāda lieluma sēžu zāļu, kas paviljonos iekārtotas norobežojoties ar biezām skaidu platēm, Tiesa, akustika iekšā laba, ārējais ņudzeklis netraucē.
Latviju COP21 pārstāv 7 Vides aizsardzības un reģionālās attīstības, Zemkopības, Finanšu ministriju pārstāvji, kas uz Leburžē ierodas pusastoņos, bet labākajā gadījumā prom brauc ap 11 vakarā. Paralēli notiek vismaz 10 darba grupas, kur katra valsts katrā dokumentā cenšas ieviest kaut ko savu. Mūsējie cenšas pagūt visur, kur nepieciešams būt. Delegācijas vadītāja, ekonomikas doktore Ilze Prūse lēš, ka, sākot no piektdienas, darbi notiks diennakts režīmā, tādēļ vismaz daļai no delegācijas nākšoties tepat arī nakšņot.
Vēl nedaudz par sadzīvi Parīzē. Ap Leburžē tiešām savākti lieli policijas spēki, puiši un meitenes bruņoti ar automātiem. Šie ļaudis ik pa brīdim spēj radīt haosu, apjukumu un sastrēgumu. Trīs ar automātiem bruņotas glītas blondīnes aptur mazu mašīnīti ar tādu pašu blondīni pie stūres krustojuma vidū un 15 minūtes (nepārspīlējot) ar viņu žestikulējot diskutē.
Speciālais autobuss, kas pārvadā konferences dalībniekus no vilciena stacijas uz konferences paviljoniem, piebāzts tā, ka ļaudis nevar pakustēt, šo laiku pacietīgi stāv, pie kam aiz tā sastājusies visa satiksme. Ieeja lielajā priekšpaviljonā ir tikai pa vienām šaurām durvīm, pie kurām drūzmējas simtiem cilvēku, savukārt iekšpusē drošības kontrolei izvietoti aptuveni 50 stendi, kādus pazīstam lidostās – nekādas aizķeres. Parīzi šodien varētu raksturot kā policistu, kas lāga nezina, pret ko un kur cīnās, bet dara to ar patiesu misijas apziņu.
Jautājums – ko mēs sagaidām no Parīzes konferences? Vienkāršoti – zemeslode mums ir viena, uz citu planētu pārsēsties mums nav lemts. Mums nav iespējas izkāpt no viena piešmucēta, pārkarsēta autobusa un pārkāpt uz citu. Katram zemeslodes iedzīvotājam ir iespējas cīnīties ar globālo sasilšanu. Būtiskā doma, ko dzirdēju valsts vadītāju diskusijās, bija – mēs taču saprotam, ka (ja globālā sasilšana turpināsies pašreizējos tempos) reāli draudi cilvēku dzīvībai uz zemeslodes iestāsies tikai ap 2100. gadu. Vai Jūs vēlaties, lai nosmok Jūsu mazbērni un nedzimušie mazmazbērni?
Ko var darīt Latvijas iedzīvotājs? Iestādīt koku. Katrs koks samazina emisiju. Vai Jūs esat braukuši pa jauno Tīnūžu – Kokneses šoseju? Šai šosejai tuvākajos 20 gados nedraud kļūt par šoseju ar četrām joslām, bet šosejas būvnieki pamanījās atpirkt zemi arī iespējamai paralēlai šosejai un nocirst 70 km garumā un 50 metru platumā mežu (protams, par finanšu aspektiem neviens nerunā). Tieši šādi rīkojas cilvēki, kas grib pazudināt mūsu planētu.
Meža atjaunošana ir planētas iedzīvotāju būtiskais uzdevums. Visa pirmā konferences diena bija veltīta mežu zudumam uz mūsu planētas. Otrā diena bija veltīta lauksaimniecībai. Es nerunāšu par milzu liellopu fermām un to radīto neticamo ogļskābās gāzes emisiju, par cūku fermām okeāna tuvumā un mēsliem, kas vienkārši tiek iepludināti okeānā.
Bet mūsu lauksaimniekiem tik pazīstamais amonija nitrāts kā nesabalansēti minerālmēsli uz visas zemeslodes rada milzumu šādu emisijas problēmu. Tiesa, lielākie pasaules piesārņotāji ir piecas kompānijas – Chevron, ExxonMobil, Shell, BP un ConocoPhilips – kuru ieguldījums oglekļa dioksīda un metāna emisijā ir 12,5% no kumulatīvās vēsturiskās globālās rūpnieciskās emisijas. Izskatās, ka šīs kompānijas bailēs no pasaules iedzīvotāju nepatikas sākušas sadarbību ar mazāko no ļaunumiem– valdībām, ļaujot tām iet zemeslodes atjaunošanas ceļu.
Rīt sāksies lielās demonstrācijas un zaļo domu pausme, cik zinu, no Latvijas ieradīsies citi zaļi domājošie. Parīt sākas globālās konferences (vairākas, jo vairākas globālas organizācijas cenšas kļūt par medicīnas līderiem klimata pārmaiņās) par klimata ietekmi uz iedzīvotāju veselību. Kopā ar PVO sabiedrības veselības, vides veselības un sociālās determinances departamenta direktori Mariju Neiri vakar meklējām ārstu vietu zemeslodes veselībā, šovakar pulcēsies Eiropas mediķi no dažādām delegācijām. Šeit, Parīzē, dzīve kūsā.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
