Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā
Foto

Parlamentārās izmeklēšanas negods

PIETIEK., S. Metuzāls
26.03.2011.
Komentāri (5)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Vēl pat nebija ievēlēta 5. Saeima, kad jau bija skaidrs, ka daudz labāk par brīžam garlaicīgo likumdošanas procesu tautas kalpiem patīk ne tikai politiskais tūrisms, bet arī dažnedažādu ļaundarību izmeklēšana. Tiesa, kā atgādina šī šodien Pietiek ekskluzīvi publicētā nodaļa no apgāda Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005, tā parasti notika īsti latviskā garā – galvenais izrādījās nevis rezultāts vai labo nodomu īstenošana (piemēram, tieslietu sistēmas trūkumu izskaušana – attēlā), bet gan process, kas savukārt bieži iezīmējās ar rupjībām un atsevišķos gadījumos pat ar kriminālsodu pašiem parlamentārajiem izmeklētājiem. To īstais laiks atminēties tagad, kad darbu teju, teju sāks jauna – Parex bankas jautājumiem veltīta parlamentārās izmeklēšanas komisija.

Iespaidīgie izmeklēšanas plāni...

2001. gadā, tuvojoties mūslaiku Latvijas parlamentārās izmeklēšanas pirmajai desmitgadu jubilejai, deputāti bija saskatījuši, ka aizvadītajos gados kopā piedalījušies četrpadsmit Saeimas izveidotās izmeklēšanas komisijās. Statistika gan izrādījās nepareiza – tika lēsts, ka šāds skaits izmeklēšanu sanācis kopš 1994. gada oktobra, taču patiesībā Saeima pie izmeklēšanām ķērās jau 1993. gadā, kad tika izlemts, ka noteikti nepieciešams izmeklēt visu – vai, cik iespējams, visu – nule savas pilnvaras nolikušās Augstākās padomes un Ministru padomes darbību.

Tiesa, ar izmeklēšanu jau bija sākusi nodarboties arī Augstākā padome, mēģinot noskaidrot vainīgos – ja nu tādi atrastos – tā sauktajā „naudas vagona” lietā: pēc tam, kad 1992. gadā uz Latvijas robežas uz brīdi tika aizturēts vagons ar 337,4 miljoniem padomju rubļu, ko bija paredzēts izvest (un ko pēc tam arī izveda) uz Krieviju, izveidotās komisijas vadītājs Linards Muciņš neskopojās ar paziņojumiem, kuru vidū bija arī, piemēram, šāds: „Šī lieta ir korupcijas piemērs visaugstākajā līmenī. Pirmkārt, korumpēta ir Iekšlietu ministrijas sistēma un galvenokārt Rīgas policijas pārvalde...”

Jau tobrīd par korupciju visos līmeņos tika runāts pietiekami skaļi, un rezultātā 1993. gadā jaunievēlētās Saeimas izveidotā parlamentārās izmeklēšanas komisija AP un MP darbības izvērtēšanai plānoja strādāt patiešām apjomīgi – ne daudz, ne maz, veselos deviņos virzienos, no puča un janvāra notikumiem līdz izsaimniekotajiem G–24 un citiem ārvalstu kredītiem. „Viens no galvenajiem vēlēšanu apvienības Tēvzemei un Brīvībai argumentiem pirms 5.Saeimas vēlēšanām bija parlamentārās izmeklēšanas komisijas izveidošana, lai tiktu skaidrībā un darītu tautai zināmu, kas tad īsti ir noticis Latvijā LR AP un MP darbības rezultātā. Komisijas darba rezultāti varētu būt faktoloģiskā bāze nepieciešamo valstisko pasākumu veikšanai lai mērķtiecīgi labotu bēdīgo situāciju. Liela tautas daļa noticēja šim argumentam un balsoja par apvienību,” vēlāk komisijas izveidošanas apstākļus skaidroja Roberts Milbergs, kurš līdz ar nākamo miljonāru Igoru Bukovski bija redzamākie (un skaļākie) komisijas pārstāvji.

1993.–1994. gadā Saeima bija gatava izmeklēt un risināt vai jebkuru jautājumu, un arī mediji šādu entuziasmu tolaik vēl uztvēra visnotaļ atzinīgi: piemēram, 1993. gada decembrī Saeima ņēmās izskatīt pat viena atsevišķa, turklāt ne pārāk liela uzņēmuma – Jelgavas dzirnavnieka privatizāciju, un prese to atzinīgi komentēja ar vārdiem: „Konflikts attīstījies tik tālu, ka to atrisināt, iespējams, var tikai valsts parlaments...” Tomēr ar laiku nāca atziņa, ka katram sīkumam valsts simt gudrāko galvu (šī teiciena autorība ir droši zināma – pirmoreiz ar šo apgalvojumu publiski klajā nāca vēlāk par krāpšanu notiesātais deputāts Valdis Krisbergs) nepietiks un par katru sīkumu izmeklēšanas komisiju organizēt nebūs īsti jēdzīgi.

Tomēr pietika arī lielu lietu: vispirms jau tika izveidota parlamentārās izmeklēšanas komisija ar ļoti garu uzdevumu – „1992. gadā LR lauksaimniecības stabilizācijai un attīstībai piešķirto valdības garantēto kredītu saņemšanas un izmantošanas likumības un lietderības izvērtēšanai”. 1996. gadā tai sekoja izmeklēšanas komisija Bankas Baltija lietā, kuras izveidošanu ierosināja Joahima Zīgerista Tautas kustība Latvijai, un arī komisija Nacionālās radio un TV padomes darbības izvērtēšanai. 1997. gadā pēc Demokrātiskās partijas Saimnieks priekšsēdētāja Ziedoņa Čevera iniciatīvas radās G–24 kredītu piešķiršanas un izlietošanas noskaidrošanas komisija, kuras mērķos bija ierakstīta arī personiskās atbildības noteikšanu šo kredītu izsaimniekotājiem, un tai pašā gadā jau pēc Jāņa Ādamsona ierosmes tai pievienojās arī Unibankas un Krājbankas privatizācijas likumības izpētes komisija.

1997. gads vispār bija bagāts parlamentārās izmeklēšanas komisiju ziņā – ar lielu entuziasmu un politisko atbalstu (to par savu lielo kārti izraudzījās Latvijas ceļš un partijas vadītājs Andrejs Panteļējevs) tika izveidota arī parlamentārās izmeklēšanas komisija Latvenergo pazudušo trīs miljonu latu lietas izmeklēšanai. (Lietas vienkāršots izklāsts – Latvenergo Bankai Baltija samaksāja 8 miljonu latu parādu, taču tā arī nenoskaidrotu starpnieku kabatā no šīs summas palika 3 miljoni. Premjers Andris Šķēle to puslīdz skaidri nosauca par normālu saimniecisko darījumu, bet visi tā vis nedomāja.) Savukārt 1999. gadā parlamentāro izmeklētāju ievērību izpelnījās arī Lattelekom tēma un iespējamā „publisku un privātu institūciju amatpersonu saistība ar pedofilijas noziegumu” (pirmo komisiju vadīja Ingrīda Ūdre, otro – nenogurdināmais J. Ādamsons), kā arī Latvijas kuģniecības un citu „stratēģiski svarīgo objektu” ieilgusī un caurcaurēm politizētā privatizācija. Savukārt vēl pēc tam kārta pienāca vēl virknei svarīgu izmeklējamu jautājumu – no amatpersonu saistības ar gaļas kontrabandu līdz Einara Repšes finansiālās darbības pārbaudei.

Izmeklēšanas komisiju skaits gan varēja būt vēl ievērojami lielāks, ja deputātos tomēr nebūtu ierunājusies mēra sajūta: rezultātā par parlamentārās izmeklēšanas objektiem dažādos gados nekļuva ne Aināra Šlesera superienesīgais darījums ar Ķīpsalas zemi, ne stāvoklis narkotiku apkarošanā, ne iespējamā politiskā korupcija pašvaldību veidošanā, ne E. Repšes letālā uzbraukšana naksnīgam gājējam, ne vēl virkne citu jautājumu. Turklāt netrūka ļaužu, kuri uzskatīja, ka jau tā komisiju ir par daudz, – lūk, piemēram, publicista Mārča Bendika viedoklis:

„Par Kuģniecību, par tankeru pirkšanu – tas nav līmenis, kurā būtu jādarbojas parlamentārajai izmeklēšanas komisijai. Komisijai ir jādara tas, kur ir vajadzīgs liels, neatkarīgs vērtējums par lietu, kur ir skaidrs, ka tā nekādā veidā nav tiesībsargājošo iestāžu līmenī. Tā kā Amerikā bija kongresa komisijas mafijas un senāta izmeklēšanas lietā. Vai tā pati slavenā antikomunistiskās darbības izmeklēšanas komisija. Skaidrs, ka viņu prokuratūra nevarēja ar to tikt galā, kamēr nebija lielā uzstādījuma. Tas ir tas, kādā līmenī ir jāstrādā izmeklēšanas komisijai. Un pēc tam komisija nāk ar likumdošanas iniciatīvām, ko nepieciešams uzlabot. Iedod prokuratūrai uzstādījumu, tā, šitos mafiozus mēs izmeklēsim tā, jo mēs te esam noskaidrojuši. Arī prezidenta nošaušana. Ir skaidrs, ka prokuratūra vienkārši ar to nespēj tikt galā. Tur vajadzīga neatkarīga komisija. Bet, piemēram, pedofilijas komisija – nu, nožēlojami. [Biroja Misis Latvija vadītājs, vēlāk reālu cietumsodu par pederastiju saņēmušais Ainārs] Eisaks – vai tas ir līmenis, ar ko jānodarbojas parlamentam?”

... un skaļā jezga...

Visu komisiju dibināšanu pavadīja skaļi paziņojumi – gluži tāpat kā gandrīz visu komisiju darbošanos iezīmēja faktiski nepārtraukti publiski konflikti un savstarpēji apvainojumi. Turklāt virknē gadījumu komisiju izveides iniciatori pat nemēģināja slēpt, ka tās tiek radītas kā cīņas ierocis ar politiskajiem konkurentiem. Piemēram, uzreiz pēc tam, kad G–24 komisijas izveides iniciators Z. Čevers paziņoja, ka „šī būs ļoti efektīva komisija. Esmu par to pārliecināts un darīšu visu, lai tā būtu”, viņa partijas biedrs Juris Celmiņš neko nemēģināja izdomāt, bet teica, kā ir: „Jā, ir sācies kompromatu karš starp grupējumiem, un tas var izraisīt jaunu politisko krīzi vai pat Saeimas atlaišanu. Bet, ja mums brūk virsū, tad arī mēs varam parādīt, ka mums ir ko teikt. G–24 kredītu izsaimniekotāji nav saukti pie atbildības.”

Publiskie konfliktētāji, protams, lielākoties pārstāvēja divas nometnes – pašas komisijas un to pētāmos: pirmie sūdzējās par pētāmo nekaunību, otrie – par pētītāju nekompetenci un likumu neievērošanu. Tas gana spilgti iezīmējās jau naudas vagona lietas izmeklēšanas laikā. „Deputātu komisijai jau iepriekš bija pienākusi operatīva informācija, ka prokuratūra darbosies pret šīs lietas izmeklēšanu un ar mūsu komisiju nesadarbosies,” pauda uzticamais komisijas pārstāvis Juris Bojārs, un viņam vēl tēlaināk piebalsoja kolēģis Jānis Gulbis: „Mēs ejam kā kamikadzes, esam pieķērušies vislielākajam purvam valstī, jo nav lielāka purva par organizēto noziedzību un korupciju. [..] Ko tad mēs varam darīt, ja Godmanis, Čevers, [Imants] Geidāns, Repše visu groza kā grib? Ko mēs varam darīt, ja mums ir šādi četri pretinieki?” Bet arī izmeklējamais muitas vadītājs Imants Geidāns uz mutes nebija kritis: „Komisija izplata baumas un tenkas, bet apsūdzībai neko izvirzīt nevar. Katrs pirms Saeimas vēlēšanām grib krāt sev punktus, taču šī lozīte izrādījusies tukša...”

Gadiem ejot un rodoties aizvien jaunām komisijām, savstarpējie apvainojumi kļuva aizvien asāki. Gana nikna jau bija apmaiņa ar „komplimentiem”, veidojot parlamentāro komisiju Unibankas un Krājbankas privatizācijas likumības un atbilstības valsts un sabiedrības interesēm izvērtēšanai. „Tas grauj uzticību no investoru puses un ir vērtējams kā kaitniecisks, un es nezinu patiesos mērķus, kas virza komisijas izveidošanas iniciatoru,” – tik skarbs par J. Ādamsona ierosmi bija A. Šķēle, bet arī pati „haizivs” parādā nepalika – kad 17 valdošās koalīcijas deputāti, pakļaujoties spiedienam, atsauca savus parakstus par komisijas izveidi, J. Ādamsonam viss bija skaidrs: „Ar šo parakstu atsaukšanu parlaments pasaka, ka piekrīt valsts izlaupīšanai un principam – ja zog, lai zog tālāk.”

Un kur vēl Latvenergo 3 miljonu lietas un iespējamās pedofilijas izmeklēšanas komisijas: piemēram, visu pirmo komisiju un tās deputātus Bankas Baltija likvidators Deivids Berijs vainoja politiskā korumpētībā, neobjektīvā un nesaskaņotā darbā, izmantojot savu amatu personiska labuma gūšanai (par ko, protams, no komisijas priekšsēdētāja biedra Aivara Kreitusa dabūja pretī – viņa rīcība esot vērtējama kā „deputātu šantāža un lēts iebiedēšanas veids”). Savukārt A. Šķēles un 3 miljonu komisijas savstarpējo „komplimentu” pilnam izklāstam varētu veltīt veselu grāmatas nodaļu – toreizējais premjers komisijas darbu publiski sauca par nožēlojamu, viņa izteikumi tiekot sagrozīti un tendenciozi atreferēti, bet pats komisijas priekšsēdētājs A. Panteļējevs esot vienkārši nekorekts un melīgs.

Skarbi vārdi tika veltīti arī G–24 kredītu komisijai: bijusī Ekonomikas ministrijas valsts sekretāre Aina Bataraga 1997. gadā publiski izteicās –komisijas darbs liecinot par to, ka tā nevis cenšas noskaidrot patiesību, bet gan veic politisku izrēķināšanos ar atsevišķiem cilvēkiem, ar skaļu paziņojumu palīdzību novēršot uzmanību no tiem, kuri šos līdzekļus patiešām ir piesavinājušies vai zaudējuši, jo viņi ieņem augstus amatus un pārstāv valsti. Vēl vairāk – komisijas slēdziens esot vienkārši melu apkopojums, jo tajā sajauktas funkcijas, darbojošās personas un pieminētas darbības, kas nemaz neesot tikušas veiktas. Ar vārdu sakot, slēdziens esot publiskots ar mērķi, lai novērstu uzmanību no tām personām, kas patiešām šo naudu ir saņēmušas.

Par apakškomisiju offshore kompāniju darbības izpētei jau ķiķināja vai visi mediji, – tās vadītāja J. Ādamsona izstrādātā A. Šķēles „impērijas” shēma būtu ļoti līdzinājusies iepriekš preses publicētajai, ja vien apakškomisija nebūtu tajā sastrādājusi virkni rupju kļūdu. Tomēr visus parlamentārās izmeklēšanas komisiju pētāmos pārspēja tobrīdējais Ministru prezidents E. Repše. Paužot pilnīgu pārliecību, ka viņa paša finanšu darījumu izmeklēšanas komisija „prasa, lai es izsniegtu iztirzāšanai un izķengāšanai savas privātās lietas, ko es nedarīšu”, viņš atrada ļoti savdabīgu salīdzinājumu komisijas pārliecībai, ka kaut ko jau premjers noteikti ir pārkāpis, tā ka jāprecizē tikai – ko īsti: „Tikpat labi es varētu, piemēram, lūgt, lai [komisijas priekšsēdētājs Ēriks] Jēkabsona kungs iesniedz visu savu privāto saraksti par pēdējo pusotru gadu, lai mēs izvērtētu viņa iespējamo meiteņu slepkavošanu Rīgas ielās, izmantojot savu dienesta stāvokli. Viņš Rīgas ielās tiešām ir pastaigājies. Es pats esmu redzējis!”

Reizēm gan pat medijiem parlamentāro izmeklētāju nolikšana sāka šķist pārmērīga. Piemēram, kad A. Šķēle 1998. gada sākumā par Latvenergo 3 miljonu lietas parlamentārās izmeklēšanas komisijas darbu publiski paziņoja, ka tās darbības galvenā metode esot publisku paziņojumu sniegšana, preses konferenču rīkošana un no prokuratūras iegūtās informācijas publiskošana, neizturēja pat premjeram tolaik vēl atklāti simpatizējošais laikraksts Diena, kas redakcijas komentārā paziņoja: „Lai kādas būtu komisijas kļūdas, A. Šķēles paziņojumā apgalvotais, ka „izmeklēšanas komisijas un tā vadītāja mērķis nav vis noskaidrot patiesību”, ir nekorekts un nav faktos balstīts. A. Šķēles paziņojums Latvenergo komisijas sakarā ir otrā reize, kad šis politiķis vēršas pie sabiedrības. Sabiedrībai ir svarīgi, lai topošā partija definē savu pozīciju būtiskos jautājumos. Tikai diez vai Panteļējeva vadītās komisijas iznīcinošā kritika ir vissvarīgākais, ko būtu vērts dzirdēt no Andra Šķēles...” (Pats A. Panteļējevs sešus gadus vēlāk, Latvenergo amatpersonu tiesā atzina: „Man kā komisijas priekšsēdētājam bija jāsniedz informācija sabiedrībai, taču nekur nebija noteikts, ko es varu teikt, cik lielā mērā, vai pēc kāda paziņojuma nesaņemšu pārmetumus par informācijas izpaušanu un tamlīdzīgi.”)

... un kuslie rezultāti

Varētu domāt, ka šādiem asumiem būtu jāliecina par gaidāmiem šokējošiem komisiju darbības rezultātiem. Bet – nekā. „Vienīgā Saeimas izmeklēšanas komisija, kura godprātīgi veikusi savu darbu, ir valdības izveidotā komisija, kura izmeklēja 400 miljonu vekseļa skandāla lietu,” – tik skarbs bija, piemēram, E. Repše. Un ne gluži bez pamata.

Nebūtībā bez konkrētām sekām nogrima naudas vagona komisijas secinājumi, un neko prātīgu nesasniedza arī Augstākās padomes un Ministru padomes darbības izmeklēšanas komisija. Strādājusi gan tā bija vareni – apmēram gada laikā sanākusi uz 66 sēdēm, uzklausījusi 22 bijušās amatpersonas, atbildes saņēmusi uz 1101 no 1630 izsūtītajiem pieprasījumiem. (Starp citu, uz komisijas jautājumiem par valsts īpašuma pārvaldīšanu un privatizāciju premjers Valdis Birkavs bija uzdevis atbildēt finanšu ministram Uldim Osim, satiksmes ministram Andrim Gūtmanim, zemkopības ministram Jānim Kinnam, valsts ministriem Edmundam Krastiņam un Druvim Skultem, kā arī valsts reformu ministram Mārim Gailim, taču viņi uz jautājumiem nebija uzskatījuši par vajadzīgu atbildēt. R. Milbergs publiski sūdzējās: „Godmaņa atbilde ir ļoti lakoniska – viss ticis darīts atbilstoši Latvijas valsts interesēm. Tas bija jautājums par janvāra un augusta notikumiem. Bet vispār nav nekādas atbildes ne uz vienu jautājumu, bijušās valdības pārstāvji nav snieguši atbildi ne uz vienu jautājumu...”)

Rezultātā bija tapis ziņojums, kura nolasīšanai no Saeimas tribīnes 1994. gada 8. septembrī vajadzēja veselu pusotru stundu. Komisija pat bija šo to noskaidrojusi un secinājusi: piemēram, ka ārvalstu un starptautisko institūciju piešķirto kredītu sadale un izmantošana notikusi saskaņā ar Ministru padomes lēmumiem un to prasības kredītu piešķiršanai un kontrolei bijušas pietiekamas, taču Ministru padomes prasības nav pildītas, jo nav bijis izveidots sadales un kontroles mehānisms un pat nav bijusi iecelta atbildīgā persona, tādēļ valstij varot būt nodarīti ievērojami zaudējumi. Tāpat komisija bija konstatējusi, ka 1990.–1993. gadā Latvijas bankas nodaļas izsniegušas „sliktajos kredītos” vairāk nekā 21 miljonu latu, jo gluži vienkārši nav bijušas nekādas instrukcijas par to, pēc kādiem kritērijiem šo naudu izsniegt. (Starp citu, pasakaina bijusi toreizējā Latvijas Bankas vadītāja E. Repšes atbilde komisijai par šīs – būtībā valsts naudas izdāļāšanu: „Mēs apzināti nodaļu vadītājiem devām pilnīgu brīvību lemt un atbildēt. Daļēji to var uzskatīt par skolas naudu.”)

Taču ziņojumam nesekoja pilnīgi nekas. Sabiedrība bija acīmredzami vīlusies, ka tā arī nesadzirdēja, kā no tribīnes tiktu nosauktas augstas korumpētas amatpersonas, – to bija solījis I. Bukovskis. Savukārt Saeima izlēma nepaklausīt komisijas ieteikumam un jaunu ekonomisko noziegumu un korupcijas apkarošanas komisiju labāk tomēr nedibināt. Tika vienīgi uzdots Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai izstrādāt likumdošanas aktus korupcijas novēršanai un veikt parlamentāro uzraudzību par to izpildi. „Bukovska komisijas darbs ir jāievirza konstruktīvās sliedēs,” samērā mierīgajā diskusijā norādīja tobrīdējais Latvijas ceļa pārstāvis Jānis Lagzdiņš.

Apmēram tādi paši – faktiski nekādi – rezultāti bija arī faktiski visu nākamo parlamentārās izmeklēšanas komisiju darbam. Ar laiku pie tā sāka pierast arī mediji un sabiedrība: piemēram, 1997. gada rudenī presē jau laikus parādījās virsraksti – G–24 lietā vainīgo laikam nebūs. Virkne komisiju, vērienīgi sākušas darbu, ar laiku vienkārši izčākstēja: „Es neņemos spriest, kāpēc Muciņš ļoti aktīvi darbojās līdz decembrim un pats deklarēja, ka materiālu pilnīgi pietiek, lai pieprasītu vismaz triju amatpersonu demisiju, un kāpēc viņa nostāja tagad tik krasi mainījusies. Jau ilgu laiku komisija nav sasaukta uz sēdi, kaut gan materiālu pietiek, lai lietai pieliktu punktu. Esmu pārliecināts par to, ka ieinteresētās puses (atbildētāji) vēlas novilcināt šo jautājumu, devalvēt un pārvērst par joku,” – tā piemēram presei ar nožēlu atzina naudas vagona komisijas loceklis Antons Seiksts.

„Izmeklēšanas komisijas misija nav izpildīta. Par misijas izpildīšanu varēsim runāt tikai tad, kad trīs miljonu lieta tiks nodota tiesai ar pārliecību, ar pārliecību, ka tiesas priekšā stājas visi šajā lietā vainīgie. Misiju par nepabeigtu uzskatīšu arī tad, ja apsūdzība tiks uzrādīta tikai diviem cilvēkiem, jo lietas loģika liecina, ka darījums nebūtu varējis notikt bez daudzu citu cilvēku līdzdalības,” 1998. gadā bija spiests paziņot Latvenergo trīs miljonu lietas komisijas priekšsēdētājs A. Panteļējevs. Savukārt pedofilijas lietas izmeklēšanas komisijas darba redzamākais rezultāts bija – pēc tam, kad tās vadītājs J. Ādamsons 2000. gada 17.februārī paziņoja, ka ar šo lietu, iespējams, saistīti A. Šķēle, V. Birkavs un Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektors Andrejs Sončiks, pedofilijas apkarotājs rezultātā pats tika pie kriminālsoda par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu.

Kurš vainojams?

Pašiem parlamentārajiem izmeklētājiem gan nekad nepietrūka vainojamo šādā sava darba iznākumā. Pirmais un galvenais – vainojama esot likumdošana, kas nedodot parlamentārās izmeklēšanas komisijai pietiekami daudz pilnvaru un ļaujot dažādiem subjektiem tautas kalpu taisnīgo ziņkāri vienkārši ignorēt. „Ir milzīgs likumu daudzums, kas pats par sevi nestrādā, nerada tiesiskas valsts nosacījumus. Arī mūsu komisija darbojas, tai it kā būtu pilnvaras, bet – nav atbildības par šo pilnvaru nepildīšanu. Soda likums nav atjaunots, tajā bija šīs regulējošās normas. Administratīvajā un kriminālajā likumdošanā arī nav šādas normas, teiksim, mūsu komisijai. Jūsu jautājums ir ļoti loģisks un pamatots, jo – kas tad tagad notiek? Izrādās – atkal nenotiek nekas. Mēs esam pieprasījuši paskaidrojumus veselai virknei amatpersonu, un gandrīz divi desmiti nekādi nereaģē,” sūdzējās jau R. Milbergs.

Par līdzīgām ķibelēm nākamos desmit gadus līdz pat parlamentāro izmeklēšanas komisiju likuma pieņemšanai sūdzējās faktiski visu komisiju pārstāvji. Taču vienlaikus tika atrasti arī eksotiskāki skaidrojumi – piemēram, tas pats R. Milbergs jau daudzus gadus vēlāk pauda pārliecību, ka „izmeklēšanas komisija 5.Saeimā visai lielā vienprātībā tika izveidota un ļoti sekmīgi darbojās līdz brīdim, kad darba rezultāti sāka apdraudēt valdošās krimināli politiskās mafijas labklājību. Situāciju glāba neviens cits kā frakcija Tēvzemei un Brīvībai. Tieši viņu sagatavotais, antikonstitucionālais 5.Saeimas lēmumprojekts par piecu deputātu un tai skaitā arī izmeklēšanas komisijas priekšsēdētāja deputātu mandātu darbības apturēšanu, lai noskaidrotu viņu iespējamo sadarbību ar bijušās PSRS Valsts drošības komiteju jeb tautā saukto čeku, faktiski apturēja komisijas darbību. Es kļuvu par aizliegto personu, bet dzīres mēra laikā varēja netraucēti turpināties”...

Tiesa, patiesībā jau AP un MP izmeklēšanas komisijai pilnvaru bija pietiekami daudz – ne velti pats R. Milbergs presei klāstīja, ka parlamentārie izmeklētāji darbojoties „saskaņā ar Saeimas Kārtības ruļļa tiesiskiem nosacījumiem, ka mums ir tiesības iegūt informāciju gan no privātpersonām, gan amatpersonām, gan pārbaudīt valsts iestādes un organizācijas, gan privātuzņēmumus. Ja to nevaram izdarīt mierīgā ceļā, tad varam iegūt informāciju spaidu kārtā”. Taču līdz spaidu kārtai tā arī nenonāca, – gan šī, gan nākamās komisijas tikai pavaimanāja par to, ka informāciju tām nesniedza visdažādākie ļaudis – no baņķieriem un advokātiem līdz ministriem un skaistumkonkursu rīkotājiem.

Ignorētājus varēja arī saprast – bijušais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns pat R. Milbergam adresētā atklātā vēstulē ironizēja: „Jautājumi ir uzdoti tik vispārināti, ka uz tiem varētu atbildēt, teiksim, speciālu uzdevumu ministrs, kas regulāri pieraksta, kas, kur, ko un kādā kontekstā ir teicis, kādi apsvērumi izteikti diskusijās.” Deputāts Edvīns Inkēns saistībā ar G–24 komisijas izveidi bija vēl tiešāks – gluži vienkārši deputātu nekompetence padarot izmeklēšanas komisiju darbu neefektīvu. Pat Latvenergo trīs miljonu komisijai (kas galu galā tika izveidota tad, kad pirmie, otrie un pat trešie parlamentārās izmeklēšanas komisiju kucēni jau bija noslīcināti) nebija vienprātīga viedokļa par to, kas tad īsti tai būtu jādara – jānoskaidro vainīgie, jāizvērtē likumdošana, jāpamudina prokuratūra vai jādara vēl kas cits.

Mērķi un mērķīši

Bieži vien komisijas spēja pāris mēnešu laikā mainīt viedokli pat visbūtiskākajos jautājumos: piemēram, vēl 1996. gada aprīlī Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijas Bankas Baltija lietā priekšsēdētājs Elmārs Zelgalvis publiski paziņoja, ka bankas darbība ir jāatjauno, savukārt divus mēnešus vēlāk komisija jau tikpat nopietni un kategoriski secināja, ka bankas atdzīvināšana neesot iespējama un tā, protams, jālikvidē. Tāpat parlamentārie izmeklētāji izrādījās īstie bērni viselementārākajos praktiskajos jautājumos: piemēram, tā pati Bankas Baltija komisija uz brīdi palika bez finansējuma, jo tās priekšsēdis nebija mācējis pareizi pieprasīt 9000 latu komisijas ekspertu darba apmaksai un saimnieciskajiem izdevumiem.

Papildus tam vismaz virkni izmeklēšanas komisiju jau laikus iespējami bezjēdzīgas padarīja politiskie konkurenti vai tiesībsargāšanas institūciju paklusais boikots. Piemēram, Saeima gan izveidoja jau pieminēto Unibankas un Krājbankas privatizācijas likumības izvērtēšanas komisiju, taču cita starpā akceptēja Latvijas ceļa priekšlikumu, ka komisijā būs pa vienam deputātam no katras frakcijas, – un rezultātā komisijas izveidošanas iniciators, ārpusfrakciju deputāts J. Ādamsons palika, plātot rokas. Turklāt katras komisijas veidotājiem un dalībniekiem bija pašiem savi, individuāli, brīžam gana savtīgi motīvi, kas tāpat neveicināja kopējo mērķu – ja tādi vispār bija – sasniegšanu.

M. Bendiks atminas: „Piemēram, naudas vagona lietā Bojārs bija izvēlējies sev pretinieku, kas no polittehnoloģiskā viedokļa ir pareizi. Īstam varonim ir nopietns pretinieks. Citādi viņš nav varonis. Bojārs bija izvēlējies sev kā pretinieku Repši, izlēmis, ka Repšes parametri ir precīzi tādi, lai būtu viņa pretinieks. Ja es būtu Bojārs, es, iespējams, izdarītu to pašu kļūdu. It kā šķiet – tiešām, viņš varētu būt pretinieks. Cilvēks, kas aplaupījis ar naudas maiņu, tautas nabadzība, es – sociāldemokrātijas tēvs, sitīsim. Nu, Bojārs aplauzās. Bet faktiski no Saeimas izmeklēšanas komisijām tikai viena ļoti apņēmīgi ir gājusi uz mērķi. Pa īstam. Tā bija Latvenergo trīs miljonu komisija. Tīra priekšvēlēšanu komisija, tai bija mērķis, bija versija, kurš ir vainīgais, bija reāls nodarījums. Bija skaidrs, ka bija desmit miljoni, bet beigās palika pieci, pa vidu vēl bija astoņi un kurā brīdī tie tika nosperti. Bet tas nebija mērķis to noskaidrot.”

Kas tad bija? „Mērķis bija iesēdināt cietumā Šķēli. Piesiet Šķēli pie reāla nodarījuma. Īstenībā viņi rīkojās ļoti līdzīgi, kā tādai komisijai būtu jārīkojas. Viņi cieši sadarbojās ar prokuratūru, liecinieku izprasīšana, pratināšana bija diezgan jaudīga, spēcīgāka nekā reizēm prokuratūrā. Tad Panteļējevs ar Birutu Ulpi brauca uz Šveici un Lihtenšteinu. Komisija netika pie mērķa tikai tāpēc, ka, visticamāk, galējais uzstādījums nebija pareizs. Tur tomēr bija citi vainīgie, un tā lieta nebija tik vienkārša. Tomēr tur bija fakti, un tur bija komisija, kuras vadītājs bija apņēmības pilns iznīcināt savu pretinieku un kļūt par Latvijas premjeru. Panteļējevs nekad to nav slēpis, ka viņš grib būt premjers, – viņš paņēma tanku, un viņš brauca ar tanku. Un, kā viņš pats ir teicis vai viņam to pieraksta, – tas tanks viņam pašam pārbrauca pāri. Pēc tam viņš turpināja dzert vēl vairāk un vairs nav redzēts politikā nopietnā līmenī...”

Katru jaunu izmeklēšanas komisiju dibinot, deputāti gan apliecināja, ka esot ņēmuši vērā iepriekšējās kļūmes. Lūk, piemēram, J. Lagzdiņa (no E. Repšes darījumu izmeklēšanas komisijas izveides iniciatores – Tautas partijas) publiskais apliecinājums: „Mēs esam izanalizējuši iepriekšējo parlamentāro izmeklēšanas komisiju kļūdas. Galvenā kļūda, kādu pieļāva visas līdz šim izveidotās parlamentārās izmeklēšanas komisijas, ir tā, ka deputāti katrs savu spēju un izpratnes ietvaros centās dublēt izmeklēšanas institūciju darbu. Turklāt ļoti neprofesionāli un amatieriski centās darīt to, kas jāveic KNAB, VID, prokuratūrai, policijai. Respektīvi, politiķi paši mēģināja nodarboties ar to, ar ko jānodarbojas izmeklētājiem un prokuroriem. Faktiski visu iepriekšējo parlamentāro izmeklēšanas komisiju darbs lielākoties neveicināja patiesības noskaidrošanu, bet, imitējot darbību, mēģināja politizēt izmeklējamo jautājumu. Manis šobrīd vadītā komisija ir nolēmusi, ka mums ir pilnībā jāuzticas un jārespektē tas darbs, ko veic izmeklēšanas institūcijas.”

Taču zīmīgi, ka tieši šī izmeklēšanas komisija darbu beidza vispār bez jebkādiem secinājumiem vai gala ziņojuma, tā aizsākot jaunu, līdz tam nepiedzīvotu tendenci Latvijas mūsdienu parlamentāro izmeklēšanu vēsturē.

Novērtē šo rakstu:

11
2

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Valstiskuma metabolisms un kultūras liekulība

Foto2017.gada vasarā „Rīdzenes sarunas” sašūpoja latviešu vislielāko politisko grēku – LR krimināli oligarhisko valsts iekārtu. Tika sašūpots valstiskums visaugstākajā līmenī. Tāpēc pret “Rīdzenes sarunām” ir jāizturas ļoti nopietni. Patiesībā ir jāizturas maksimāli nopietni. Latvijas Republikā nekas nopietnāks vairs nevar būt. “Rīdzenes sarunas” attiecas uz LR valsts iekārtu. Tātad attiecas uz valsts pamatiem, valstiskuma pamatformu, valsts pastāvēšanas visbūtiskākajiem nosacījumiem. Valsts iekārta vitāli skar katru pavalstnieku, kura apziņā valsts figurē kā dzīves nepieciešamība, dzīves garants, dzīves patrons, dzīves lepnums.
Lasīt visu...

12

Par manis paša kļūdām es pats esmu maksājis, maksāju un turpināšu maksāt

FotoTe manas pārdomas, kuras rakstīju reiz, kad pēc kārtējās, enerģētiski, intelektuāli un sirdsgudri piesātinātās intervijas (ja nemaldos - tā bija nra.lv) komentāros un citur soctīklos tika „apd...ts” Ēriks Stendzenieks.
Lasīt visu...

21

Ašeradens būs īstais

FotoLabdien, biedri un atbalstītāji, visi. kam rūp tiesiska, latviska un eiropeiska Latvija! Šajā sestdienā mēs sanāksim kopā. lai lemtu par mūsu partijas nākotni, par mūsu vērtībām un idejām, kā arī cilvēkiem, kas tās īstenos dzīvē.
Lasīt visu...

15

Atklāta vēstule Latvijas Republikas 12. Saeimas deputātam Andrejam Judinam

FotoLatvijas Republikas 12. Saeimas 2017. gada 21. jūlija ārkārtas sēdē tika pieņemts lēmums ar nosaukumu “Par valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr.16870000911” (turpmāk – Lēmums). Lēmumu sagatavojis un kā pirmais parakstījis Saeimas deputāts Andrejs Judins.
Lasīt visu...

20

Latvijas attīstība Šveika garā jeb ķemertiņu reģistram būt

FotoBrīdināts, ka pēc likuma par šķiņķa zādzību pienākas sods no 6 mēnešiem līdz 20 gadiem, krietnais kareivis Šveiks atbildēja, ka tādus likumus viņš nepazīstot. Nedomāju, ka likuma nezināšana glābs arī tos Latvijas iedzīvotājus, kuri nebūs reģistrējuši savus, atvainojiet, ķemertiņus jeb decentralizētās kanalizācijas sistēmas kopējā reģistrā. Labi, ka par šo pārkāpumu nedraud tāds sods kā Šveikam, taču arī 1400 eiro juridiskajām personām un 350 eiro fiziskajām ir gana liels sods, īpaši lauku reģionos dzīvojošiem pensionāriem.
Lasīt visu...

21

SS.LV un VID strīds parāda, ka dzīvojam represīvā valstī

FotoŠodien Cīrules kundze LTV paziņoja, ka strīds starp VID un SS.lv esot pievērsis uzmanību tam, vai būt godīgo nodokļu maksātāju pusē ir labi vai slikti. Var saprast tā: ja tu esi pret VID rīcību šajā gadījumā, tad tu atbalsti nodokļu nemaksātājus.
Lasīt visu...

21

Haltūra, ko veselības ministre Čakša sauc par likumprojektu un kas Kučinskim šķiet derīga

FotoLai novērstu uzmanību no veselības aprūpes pamatproblēmām – mediķu streika, zemas efektivitātes un kvalitātes, par ko nemitīgi atgādina Latvijas Banka un uzņēmēji, Veselības ministrija (VM) ir ķērusies noteikt pašvaldību lomas veselības aprūpē un pie Veselības aprūpes finansēšanas likuma, kurš pašreizējā versijā gan vairāk atgādina aprakstu uz pāris lapām salīdzinājumā ar Ministru kabineta (MK) noteikumiem Nr.1529 Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība, kas ir vieni no apjomīgākajiem MK noteikumiem biezas mapes izskatā.
Lasīt visu...

21

Nevajag eksperimentēt ar sešgadniekiem

FotoLaikā, kad Izglītības un zinātnes ministrija gatavo apjomīgu nozares reformu, kas skar dažādus būtiskus jautājumus, tostarp t.s. sešgadnieku jautājumu, jāatceras, ka mēģinājumi ieviest šādas reformas jau ir bijuši, turklāt nesekmīgi. Dažādas idejas par to, cik gados bērniem jāuzsāk skolas gaitas, ir izskanējušas arī iepriekš, piemēram, kādreizējā ideja par t.s. nultās klases ieviešanu, obligāto izglītību no sešu gadu vecuma u.tml., taču neviena ideja nav nesusi pozitīvu rezultātu.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Par "iztīrīto" Nacionālo mākslas muzeju un elitāri politisko kroni

Pēc ilgstošas rekonstrukcijas 2016. gadā vasaras sākumā cilvēku apskatei tika atvērts Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM) ar...

Foto

Par valsts un pašvaldību amatpersonu elektroniskās sarakstes atbilstību likumam

Nekustamā īpašuma speciālistu apvienība un Nekustamā īpašuma lietotāju apvienība (turpmāk – NĪSA un NĪLA) vērš sabiedrības un...

Foto

Papildizglītības un katalizatora izpalīdzība

Tagadnes politiķu intelektuālā potenciāla objektīvs vērtējums nav sasniedzams bez jaunām zināšanām. Tas pavēloši attiecas uz LR politiķu vērtējumu. LR politisko kadru analītika...

Foto

Piespiedu noma: diena, kad es atguvu ticību taisnīgai tiesai

Lai cik tiesas neatkarīgas, likums nemainās no tā, kura tiesa to piemēro. It kā ābeces patiesība. Nesen...

Foto

Mums Molotova – Ribentropa pakta sekas ir jālikvidē pilnībā

Darbu ir sākusi Saeimas izmeklēšanas komisija, kam būtu jāvērtē oligarhu sarunas un lietas izmeklēšanas izčākstēšanas iemesli. Taču...

Foto

Kaimiņš "sēž, vēro un neko nelaiž uz āru"

Pietiek lasītāji pēdējā laikā interesējušies – kur pēc pašvaldību vēlēšanu iznākuma esot pazudis latvju tautas interešu pēdējais aizstāvis...

Foto

Mīti un patiesība par „Lidl” jaunajām darbavietām un zemajām cenām

Latvijā Lidl ienākšana mazumtirdzniecības segmentā sākusies ar ceļa izzāģēšanu – slepenības aura ap Rīgas mikrorajonā Purvciemā gaidāmo koku...

Foto

SS.LV ir mūsu sabiedrības un ēnu ekonomikas spogulis

Es neaizstāvu Valsts ieņēmumu dienestu (VID) par izvēlēto problēmas risināšanas formu, jo uzskatu, ka bija un ir citi...

Foto

Ēēēēēēēēēēē...

Man nudien nebija nodoma divas dienas pēc kārtas izteikties par vienu un to pašu tēmu, taču pašreizējās Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektores Ilzes Cīrules pirmdienas...

Foto

Kāpēc SS.LV nav konkurentu

Pateicoties nesenajām* sludinājumu izvietošanas cenu izmaiņām portālā ss.lv, sabiedrībā uzvirmoja kārtējais nepatikas vilnis pret šo interneta resursu - sak’ dzēšot sludinājumus, neatbildot...

Foto

Prezidenta kungs, vai, runājot par oligarhiem un to sarunām, jūs domājāt arī mani?

Augsti godātais Prezidenta kungs! Preses brīfingā pēc Nacionālās drošības padomes sēdes šā gada...

Foto

Prezidentam jārīkojas! Nepārdomātā akcīze degvielai vājinās Latvijas ekonomiku

Biedrība "Baltijas asociācija - Transports un Loģistika" (BATL) vērsusies pie Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa ar lūgumu izmantot LR...

Foto

Ss.lv un VID stāsts – speciāli advokātu madāmām, sektantiem no sabiedriskā radio un citiem "tiesiskās valsts" cienītājiem

Nu jau pat advokātu madāmas – mājsaimnieces ir iesaistījušās...

Foto

Kondora lidojums jeb jēru skaitīšana: par zīmoliem un tirgus pārdali

Ziemas miegā iztraucēts lācis ir bīstams, mēdzot uzbrukt pat cilvēkiem. Politiķiem savukārt pagulēšanai atvēlēts laiciņš pēc...

Foto

Sabiedrības līderu piemiņai

Džeka Londona stāstā Baltais Ilknis ir aprakstīta likumsakarība, kas valda suņu barā. Līderis vienmēr ir jāliek pajūga priekšgalā, jo pārējie suņi, redzot bēgošo līderi, centīsies...

Foto

„Cant” latviskajā vidē jeb meli ar tīru sirdsapziņu

Angļu valodā ir divi vārdi „cant”. Tie ir homonīmi – vienādi rakstāmi un vienādi izrunājami vārdi ar atšķirīgu...

Foto

Neizskatās, ka valstī kāds domātu par eksistenciālajiem jautājumiem

Tas, ka Latvija joprojām ir viena no nabadzīgākajām ES valstīm, nav nekāds jaunums. To raksturo dažādi rādītāji. Viens...

Foto

Mēs varam, bet – nezinām vai negribam?

Bieži tiek spriests, cik labi ir sakārtotajā un turīgajā Vācijā, Lielbritānijā, ASV... Taču latvieši negrib saprast, ka turienes iedzīvotāji...

Foto

Uz 73 valsts auto - 4 apkopēji ar 1000 eiro algu, 2 ēdināšanas speciālisti, medicīnas speciālists, 8 dežuranti...

Medijos publicētas vairākas ziņas ar skaļiem virsrakstiem „Atsakoties...

Foto

Par likumprojektu "Dzīvojamo telpu īres likums"

Pamatojoties uz Ekonomikas ministrijas (turpmāk – EM) publiski izsludināto Paziņojumu par līdzdalības iespējām likumprojekta izstrādes procesā, biedrības “NĪSA, Nekustamā īpašuma...

Foto

Veselības ministrija šobrīd cenšas sarīdīt trīs lielākās ārstu grupas

Ģimenes ārstu temats nav bijis ilggadējam publicistikas flagmanim Dainim Lemešonokam īsti mīļš, radot iespaidu, ka kāds autora...

Foto

Cik partiju Kučinska koalīcijā? Vienpadsmit plus bezpartijiskie

Šovakar LTV Ministru prezidents pats īsti nevarēja pateikt, cik partiju tad ir viņa koalīcijā. Vēlos viest skaidrību. Zināms, ka...

Foto

Ceturtā atmoda. Mosties vai zust

Trešā atmoda atjaunoja neatkarību, taču netika atjaunota 18. novembra Latvija. Tika radīts hibrīds - tapa 4. maija republika, apvienojot padomju laika...

Foto

Seši blēdīgi leftistu koncepti, kas pretendē būt pozitīvi

Leftisms savā būtībā ir konfliktus ģenerējošs. Tas vienmēr nostājas pret pastāvošo lietu kārtību. Savā agrīnā posmā tas maskēja...

Foto

Tautas politiskā apziņa: realitāte, mīmikrija, dresūra

Latvijā regulāri atskan politiski loģiskā prasība atļaut latviešu tautai vēlēt Valsts prezidentu. Regularitāti (reizi četros gados) nosaka Valsts prezidenta vēlēšanas....

Foto

Jautājums par sešgadniekiem skolās IZM dienaskārtībā ir jau 20 gadus

Jūlijā plašsaziņas līdzekļos atkal aktualizējās Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) virzītā reforma, kas paredz vairākas izmaiņas,...

Foto

Ģimenes ārsti paši sevi gāž no pjedestāla

Ģimenes ārstu streiks ir nolemts sakāvei, jo tam nav morāla atbalsta sabiedrībā. Valsts vara viņus spēj ne tikai uzveikt,...

Foto

Mēs esam PAR

Mēs esam par Latviju, kura ir iespēja visiem. Mēs esam par brīvu cilvēku. Mēs ticam ikviena cilvēka tiesībām izdarīt savas izvēles un atbildībai...

Foto

Jebkurā civilizētā valstī tādai Čakšai sen būtu bijis jāatkāpjas

Veselības ministre Anda Čakša nebeidz izbrīnīt. Ne velti, stājoties amatā sevi dēvēja par krīzes menedžeri un izcilu...

Foto

Kučinska kungs, Jūsu pasaulē nav mazā Ivana, kas vientulībā nomirst mežā

Augsti godātais Ministru prezidenta kungs Māri Kučinski! Iespējams, ka mēs dzīvojam divās dažādās un ļoti...

Foto

Skarba replika par PVN un tiesām

Ar tiesisku valsti katrs var saprast ko citu – citam tā ir pārliecība, ka par katru noziegumu katrs noziedznieks tiks...

Foto

Atklāta vēstule – iesniegums par padomju tiesību doktrīnai tipisku principu ietveršanu ārstu sertifikācijas procesa pārraudzībā

Iesniedzējs atgādina, ka iepriekšējā sarakstē jau tika informējis Ministru prezidentu un...

Foto

Par dalītā īpašuma neatbilstību LR Satversmei: faktiski atjaunotas feodālās privilēģijas un likvidēta demokrātija

Tiesiskais pamats dalītā īpašuma radīšanai Latvijas pilsētās tika izveidots 1991. gada 20. novembrī,...

Foto

Tāda ir bijusi un ir tā sauktā politiskā NEgriba

Garāmejot kārtējo reizi uzmetu aci nu jau vairāk nekā 20 gadu gaitā savāktajai DVD kolekcijai (lauvas tiesa...

Foto

...

Foto

Kleptomānijas cēlonis

Retrospektīvi izzinoša ekskursija uz lietišķo pierādījumu muzeju nav vajadzīga. Nav vajadzīgs intelektuālais reids aizvadīto 27 gadu vēsturē. Latvijas Republika kā krimināla valsts ar ideālu...

Foto

Mēs atsakāmies no savas valsts, atstājot to neliešu bariņa rokās

Atbilstoši oficiālajiem Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2017. gada janvārī Latvijā dzīvoja 1 miljons 953 tūkstoši cilvēku....

Foto

“Nodokļu reforma” - kas tiek noklusēts

Daudz piesauktā un plaši aprunātā, bet patiesībā reti kuram zināmā “nodokļu reforma” nu ir ieguvusi daudz maz konkrētus apveidus. Un,...

Foto

Ģimenes ārsti dara pareizi, ka netic Čakšas tukšajiem „solījumiem”

Jau ilgāk nekā divas nedēļas valstī notiek ģimenes ārstu streiks. Taču nekas neliecina, ka tiks panākta vienošanās...

Foto

Atklāta vēstule valdošajai koalīcijai: IZM reforma – nodomi labi, bet izpildījums vājš

Augsti godājamais Ministru prezidenta kungs, Saeimas cienījamie frakciju vadītāji, pagājušajā nedēļā medijos atkal aktualizējās...

Foto

Latvijas sabiedrisko mediju "caurās mucas" svētās dusmas

Cēlonis melodramatiskajam sašutumam, kādā Latvijas Radio (LR) darbinieki izteica neuzticību Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP) un tās loceklim...

Foto

VID Cīrule „atbild” pavāram Dreibantam

Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektore Ilze Cīrule pavāram Ērikam Dreibantam nosūtījusi to, ko pati uzskata par atbildēm uz viņa atklātajā vēstulē...

Foto

Tumsonība Īvāna gaumē

Neesmu vegāns, pat veģetārietis ne tuvu ne. Dzīvnieki nav sveši, jau kopš bērnības mūsu vai vismaz radu mājās ir bijis kāds "kustonis", arī...

Foto

Ēnu ekonomikas process sākas tad, kad VID martā bloķē restorāna bankas kontu par 2000 eiro nodokļu parādu...

Nesen no Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas (LVRA) saņēmu...

Foto

Laikmeta ainiņas: futbols un nacionālisms - I

1989. gada 21. jūnija rītā pie Satekles ielas stāvvietas piebrauca tumši sarkans Ikarus autobuss. Ar tūrisma firmas Inturist atbalstu devāmies ceļojumā, kura galamērķis...

Foto

Mēs esam slikti saimnieki savā zemē

Tautieši, nevairosim sabiedrībā naidu un haosu, negānīsim deputātus un valdību, ka tā neprot vadīt valsti. Politiķi, kam ir uzticēta Latvijas...

Foto

Pa dibenu vai pa purnu

Vai nesen publicētās sarunas, kurās politiskie līderi apspriež procesus valstī, kārto lietas, mēģina slēpt iespējamus likumpārkāpumus un pakļaut medijus, raisa izbrīnu?...

Foto

NEPLP lēmums par „Pieci.lv” hibrīdkara apstākļos ir nacionālās drošības apdraudējums

Latvijas Radio darbinieki kategoriski noraida un iebilst pret pagājušajā nedēļā medijos publicēto informāciju („Diena” 07.07.2017. „Lielās...

Foto

Otrā atklātā vēstule ģenerālprokuroram Kalnmeieram un citām augstākajām valsts amatpersonām

Vai es varu lūgt jūsu uzmanību beidzot mani sadzirdēt? Zinot to, cik aizņemti jūs esat, man...

Foto

Oligarhija: kastas ģenēze un kastas misija

Latvijā drīkst nerunāt par galveno. Latvieši drīkst neapspriest galveno. Latviešiem tas ir piedodami, jo bez šīs spējas neapspriest galveno nav...

Foto

Manifests – ir laiks aizstāvēt Latviju, tautu un Satversmi

1918. gada 18. novembrī Latvijas tauta dibināja brīvu un demokrātisku valsti. Latvijas Republikas Satversmē pirmie divi panti...

Foto

Par Jelgavas pašvaldības vadības patvaļīgo lēmumu

Mēs, Jelgavas 6. vidusskolas audzēkņu vecāki, vēršamies ar lūgumu atsaukties un nepalikt vienaldzīgiem pret, mūsuprāt, Jelgavas pašvaldības vadības vienpersonisko, diktatorisko...

Foto

Georga Isersona „Jaunās karadarbības formas” un latviešu valstsgriba

Turpinot par tēmu – pazīsti savu potenciālo ienaidnieku –, jau rakstīju par ģeniālo krievu militāro domātāju Jevgēņiju Mesneru, kura...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: demogrāfija

Uz Zemes ir gājušas bojā daudzas civilizācijas. Zinātne ir noskaidrojusi bojāejas galveno iemeslu. Tas ir civilizācijas iekšējais sabrukums. Katra civilizācija ir bijusi...

Foto

Daži mazemocionāli ideju zibšņi “oligarhu lietas” sakarā

Paklausījos, palasīju dažādus materiālus, kas publiskajā infotelpā pieejami biezā slānī. Pārdomas ir vairākas:...

Foto

Oligarhi, Šlesers un Baznīca

Vai atceramies, kas pirms 15 gadiem Ainaram Šleseram palīdzēja iegūt kāroto varu un deva iespējas piedalīties Latvijas īpašumu sadalē? Tās bija kristīgās...

Foto

Kā es sarakstījos ar „Labklājības” ministriju

Vēlos pastāstīt Pietiek lasītājiem, kā es mēģināju gūt kādu atsaucību no mūsu tā saucamās „Labklājības” ministrijas – un ko es...

Foto

Atmaskot "oligarhus" ir vitāli svarīgi, bet žurnālistikas standarti ir jāievēro

Latvijas Televīzijas komentārs par žurnāla "Ir" rakstu "Preses kastrēšana", kurā atspoguļotas Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja...

Foto

Atklāta vēstule veselības ministrei Andai Čakšai

Piektdien, 30.jūnijā no Jums saņēmu bezpersonisku e-pastu, kas, kā saprotams, bija sūtīts daudziem un kurā Jūs mēģinājāt paskaidrot par Latvijas...

Foto

Ģimenes ārstu streiks, privātpersonu rīcība savu tiesību aizsardzībai

Pārdomas par ģimenes ārstu streiku: vai sabiedrība ir gatava ar aktīvu (uzsverot, aktīvu!) rīcību iesaistīties problēmu risināšanā? Diemžēl...

Foto

Saņēmu vēstuli. No ministres. Un atbildēju

Saņēmu vēstuli. No ministres. Un atbildēju: labdien, Anda Čakša! Jūsu izmisuma pilnā vēstule ar tradicionālajiem politiķu solījumiem, kuriem neviens vairs...

Foto

Atklāta vēstule – atzinums par likumprojektu „Dzīvojamo telpu īres likums” un pieteikums līdzdalībai likumprojekta pilnveidošanai

Pamatojoties uz Ekonomikas ministrijas (turpmāk – EM) publiski izsludināto Paziņojumu par...

Foto

Ekoloģiskā katastrofa Latvijas centrā

Ar šo rakstu gribu pavēstīt Jūrmalas bīstamo atkritumu degšanas seku mērogus. Pēc pieejamām ziņām, četrām mājsaimniecībām ir aizliegts lietot aku ūdeni. Tātad...