Iesaki rakstu: 
Pašreklāma ir galvenais un vienīgais, kas pašreizējās Rīgas domes vadībai ir izdevies. Jaunais Rīgas mērs un viņa komanda mīl un prot lielīties.
Dažkārt nevairās arī no klajiem meliem. Proti, “pārmaiņu koalīcija” pie saviem sasniegumiem pieskaita divu bērnudārzu būvniecību pērn Rūpniecības un Slāvu ielā, kā arī Austrumu maģistrāles un Sarkandaugavas tilta būvniecības uzsākšanu.
Bet ir nianses. Bērnudārzi, par kuriem viņi runā, nav nekādas jaunbūves, bet gan parastas Rīgas skolu un bērnudārzu klases, kas pārveidotas pirmsskolas vecuma bērnu vajadzībām.
Runājot par Austrumu maģistrāli un tiltu, visus sagatavošanas darbus, tostarp projektēšanu, veica iepriekšējā sasaukuma dome. Bet Staķis un viņa komanda, sagaidot Eiropas fondu līdzekļu pārdali, piesavinājās sev šo sasniegumu.
Tāpat ir ar slimnīcām, pie kurām Staķim tik ļoti patīk pozēt kopā ar ministru Pavļutu, sakot, ka Rīga tās ir “pārkārtojusi” un tagad tās palīdz valstij cīnīties ar pandēmiju.
Bet galu galā tā bija iepriekšējā sasaukuma dome, kas aizstāvēja Rīgas Dzemdību namu. Iepriekšējā sasaukuma dome izglāba Rīgas 1. slimnīcu no slēgšanas un pēc tam to atjaunoja, vienlaikus aprīkojot ar modernām medicīnas iekārtām.
Visi vēlētāji ļoti labi atceras, kā Staķis un viņa komanda pirms vēlēšanām solīja samazināt it kā uzpūsto Rīgas domes štatu. Bet ko viņi darīja, kad ieguva varu? Viņi palielināja vicemēru skaitu līdz trim, izveidoja viņiem trīs birojus, padarīja apmaksātus iepriekš neapmaksātus komiteju vadītāju vietnieku amatus. Un apauga ar neticami daudz darbinieku ar neskaidrām funkcijām.
Pajautājiet jebkuram Rīgas iedzīvotājam, ar ko viņam saistās “Staķa valdīšana”, - atbilde ir skaidra. Tie ir stabiņi (kas nodokļu maksātājam izmaksā krietnu naudas summu), pazudušās sabiedrisko pieturu nojumes, netīrītas ielas un krasi sadārdzinātās atkritumu izvešanas izmaksas, par kurām nāksies maksāt par 30% vai pat 50% vairāk.
Un vēl mīnus 12,4 miljoni no mērķdotācijas pašvaldības ceļiem. Tāpēc, ka Staķa komandai ir citas prioritātes: proti, algu celšana sev un savām amatpersonām, kam pilsētas budžetā papildus atvēlēti 4,3 miljoni eiro.
Labi, palīdzējāt sev - varbūt varat palīdzēt arī Rīgas iedzīvotājiem? Galu galā šobrīd ir enerģētiskā krīze, un viss ir nepieredzēti sadārdzinājies. Jūs taču ziņojāt par sociālo izdevumu pieaugumu par 8,7 miljoniem eiro! Taču patiesībā dzirdam šausmīgus stāstus, piemēram, par 94 centu pabalstu, ko 90 gadus vecā Hortenzija saņēma no Rīgas domes malkas iegādei. Tanī laikā, kad malkas maiss maksā četrus eiro - brīnišķīga palīdzība! Kā tas vispār ir iespējams?
Rīgas budžetā ir milzīgs robs. Pašvaldību izlīdzināšanas fondā no Rīgas tika atņemti 95,7 miljoni eiro, kas ir par 53 miljoniem vairāk nekā pērn. Vēl 139 miljonus eiro Rīgas budžets nesaņēma, mainoties ienākuma nodokļa proporcijai starp valsti un pašvaldībām par labu valstij.
Interesanta nianse: kamēr Staķis nebija mērs, viņš pilnībā atbalstīja lēmumu slaukt Rīgu kā govi - galu galā, viņa paša partija to pieņēma. Bet, kad pats Staķis kļuva par mēru, viņš sāka žēloties.
Kā tad! 2022. gada budžeta ieņēmumi ieplānoti: 995 miljoni 800 tūkstoši eiro. Bet izdevumi: 1 miljards 155 miljoni eiro. Tādējādi deficīts ir rekordliels, vairāk nekā 159 miljoni eiro. Bet Ušakova laikā 2018. gadā budžeta deficīts bija nedaudz vairāk par 48 miljoniem.
Un vēl: 2020. gadā vēlēšanās piedalījās rekordmazs vēlētāju skaits: 171 507 cilvēki jeb 40,6%. Tā ir viszemākā vēlētāju aktivitāte Rīgā kopš 1997. gada. Tas atspoguļo cilvēku neticību, ka viņi var kaut ko ietekmēt. Nav brīnums: mēs atceramies gaisotni, kādā valsts varas iestādes piespieda Rīgu rīkot ārkārtas vēlēšanas.
Par pārmaiņu koalīciju savas balsis atdeva 98 462 rīdzinieki. Interesanti, kā šodien jūtas šie vēlētāji? Ko viņi saka par saviem ievēlētajiem deputātiem, manevrējot starp ledu un sniega kupenām? Ar kādiem vārdiem viņi piemin tos, kas kārtējo reizi palielināja personāla skaitu un algas? Un cik no šiem vēlētājiem apstiprinātu savu izvēli, ja šodien būtu balsojums?
Iedomāsimies - kā būtu, ja pie vēlēšanu urnām atnāktu visi 422 681 balsstiesīgais rīdzinieks? Tad mums nebūtu situācijas, kad politiķi, kurus atbalsta tikai 23,3 procenti - tas ir, nepilna ceturtā daļa Rīgas vēlētāju! - pieņem lēmumus par visu milzīgo pilsētu! Lūk, par ko pārvēršas to cilvēku pasivitāte, kuri domā, ka viņu balss neko nenozīmē, un paliek mājās. Nozīmē, un vēl kā!
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
