Pārsūdzēts tiesas spriedums par maskavieti Annu Potapovu, kas tagad saucas Latvijas pilsone Juta Strīķe
PIETIEK04.08.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Šā gada jūlija sākumā administratīvā tiesa noraidīja žurnālista Rituma Rozenberga pieteikumu, nospriežot, ka Latvijas sabiedrībai nav tiesību uzzināt, ka bijusī KNAB darbiniece, tagadējā Saeimas deputāte Juta Strīķe savulaik, dzīvojot Krievijas galvaspilsētā Maskavā, ir saukusies Anna Potapova. Pietiek šodien publicē Augstākās tiesas Senātam iesniegto kasācijas sūdzību, kurā aprakstīts – kāpēc nu jau bēdīgi slavenās Latvijas Universitātes nevēlēšanās atklāt šo informāciju ir prettiesiska un sabiedrības interesēm neatbilstoša.
2019.gada 5.jūlijā Administratīvā rajona tiesa taisīja spriedumu lietā Nr.A420146519, ar kuru noraidīja Pieteicēja pieteikumu. Pieteicējs pārsūdz spriedumu pilnā apjomā, pamatojoties uz sekojošiem apsvērumiem un argumentiem.
Izskatot pieteikumu, tiesa ir izvērtējusi pušu likumiskās intereses, kas izriet no LR Satversmē noteiktajām pamattiesībām. Pieteicēja gadījumā tās ir tiesības, kas nostiprinātas Satversmes 100.pantā un 104.pantā. Trešās personas gadījumā tās ir tiesības, kas nostiprinātas Satversmes 96.pantā. Izlemjot lietu, tiesa devusi priekšroku trešās personas tiesībām uz privāto dzīvi. Šādā veidā, pamatojoties uz Satversmes 116.pantu, tiesa ir ierobežojusi Pieteicēja pamattiesības. Minētais ierobežojums ir īstenots uz likumīga pamata, ievērojot leģitīmu mērķi, bet nepareizi izlemjot ierobežojuma samērīgumu.
Sprieduma nepareizība izpaužas tajā apstāklī, ka tiesa nav pareizi piemērojusi Administratīvā procesa likuma 103.panta otro daļu (tiesa administratīvajā procesā, pildot savus pienākumus, pati (ex officio) objektīvi noskaidro lietas apstākļus un dod tiem juridisku vērtējumu, izskatot lietu saprātīgā termiņā.
Izskatot lietu, tiesa nav objektīvi noskaidrojusi lietas apstākļus, jo nav iepazinusies ar Iestādes rīcībā esošo informāciju (kaut gan arī Pieteicējs lūdza izprasīt no Iestādes tās rīcībā esošos dokumentus), kā dēļ nav izvērtējusi to, kāda informācija vispār ir Iestādes rīcībā un kā tās izsniegšana varētu radīt Trešās personas pamattiesību aizskārumu.
Tikai iepazīstoties ar Iestādes rīcībā esošo informāciju, tiesa var izvērtēt Pieteicēja un Trešās personas pamattiesību iespējamā ierobežojuma samērīgumu, kā arī izvērtēt to, cik lielā apjomā tomēr ir iespējams izsniegt Pieteicēja pieprasīto informāciju un kādi ierobežojumi ievērojami informācijas izsniegšanā (piemēram, aizkrāsojot izsniedzamo dokumentu kopijās atsevišķus datus, vai izsniedzot dokumentu daļējus norakstus). Tāpat, tikai iepazīstoties ar konkrētiem dokumentiem, tiesai ir iespējams izvērtēt to, vai sabiedrības intereses iepazīties ar informāciju prevalē (vai nē) pār Trešās personas tiesībām uz privāto dzīvi.
Lai arī Pieteicēja prasījums ir pamatots ar to, ka sabiedrībai ir nepieciešams zināt to, vai Trešā persona savulaik nav mainījusi vārdu no Anna uz Juta, tiesa ir izvairījusies noskaidrot to, vai Iestādes rīcībā vispār ir dokumenti, kas saturētu informāciju par šāda fakta esamību.
Pieteicējs uzskata, ka tiesa nav noskaidrojusi (vismaz tas nav atspoguļots tiesas spriedumā) par to, vai Iestādes rīcībā esošā informācija atbilst Eiropas Parlamenta un Padomes regulas (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi 4.panta 6.punktā norādītajai kartotēkas definīcijai, kas arī ir atzīstams par Administratīvā procesa likuma 103.panta otrās daļas pārkāpumu.
Minētais, Administratīvā procesa likuma 103.panta otrās daļas pārkāpums ir novedis pie situācijas, kad tiesa nav piemērojusi šo materiālo tiesību normu, kuru vajadzēja piemērot, kā dēļ, saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 326.panta 1.punktu, pastāv pamats lietas izskatīšanai kasācijas kārtībā.
Tāpat tiesa nav pareizi iztulkojusi un tāpēc arī nav pareizi piemērojusi “Fizisko personu datu apstrādes likuma” 32.panta otrās daļas 1.punktu. Minētajā punktā ir ietverts nosacījums: “datu apstrādi veic, lai īstenotu tiesības uz vārda un informācijas brīvību, ievērojot personas tiesības uz privāto dzīvi, un netiek skartas tādas datu subjekta intereses, kurām nepieciešama aizsardzība un kuras ir svarīgākas par sabiedrības interesēm”.
Kā redzams no minētās normas, tad tajā ir ietverts pienākums izvērtēt datu subjekta intereses, bet tikai tādas intereses, kurām nepieciešama aizsardzība. Minētais nozīmē, ka izvērtējot iespējamo datu apstrādi, jāvērtē nevis jebkuras datu subjektu intereses, bet gan tikai tādas, kurām nepieciešama aizsardzība, turklāt, šīs intereses (kurām nepieciešama aizsardzība) ir svarīgākas par sabiedrības interesēm. Tātad jebkura datu subjekta interese nevar būt par pamatu liegumam apstrādāt personas datus. Tāda interese var būt tikai tāda, kurai nepieciešama aizsardzība. Pretējā gadījumā normas formulējums būtu lakoniskāks: “[..] un netiek skartas tādas datu subjekta intereses, kuras ir svarīgākas par sabiedrības interesēm.”
Savukārt intereses, kurām nepieciešama aizsardzība, ir tādas personas intereses, kas izriet no tiesībām uz privāto dzīvi, un kurām ir nepieciešama aizsardzība. Pārsūdzētajā spriedumā tiesa ir vērtējusi to, vai sabiedrības nepieciešamība uzzināt patiesību prevalē pār Trešās personas tiesībām uz privāto dzīvi, bet nav vērtējusi to, vai Trešās personas interese slēpt no sabiedrības patiesību ir tāda interese, kurai ir nepieciešama aizsardzība. Tiesa spriedumā nav atspoguļojusi šo Trešās personas interesi slēpt patiesību no sabiedrības, kā arī nav motivējusi, kāpēc ir nepieciešams aizsargāt šādu interesi.
Līdz ar to tiesa nav pareizi piemērojusi “Fizisko personu datu apstrādes likuma” 32.panta otrās daļas 1.punktu, kas novedis pie lietas nepareizas izspriešanas, kā dēļ, saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 326.panta 1.punktu, pastāv pamats lietas izskatīšanai kasācijas kārtībā.
Pieteicējs uzskata, ka šai lietai ir nozīme judikatūras veidošanā, jo par minēto normu iztulkošanu tiesu prakse nav nostabilizējusies.
Turklāt, ir jāņem vērā, ka par vispārzināmu faktu ir atzīstams Trešās personas paziņojums, ka viņa vienmēr ir bijusi Juta un nekad nav bijusi Anna. Līdz ar to sabiedrības interese ir ne tik vien uzzināt patiesību, bet uzzināt to, vai Trešā persona nav publiski melojusi. Ja ir iespējams atzīt par aizsargājamu interesi Trešās personas tiesības uz privāto dzīvi, tad par aizsargājamu interesi nedrīkst atzīt vēlmi slēpt sabiedrībai publiski paustus melus.
Gadījumā, ja stāsies spēkā pirmās instances spriedums, tas būs negatīvs vēstījums plašsaziņas līdzekļu darbiniekiem viņu centienos noskaidrot valsts augstāko un augsto amatpersonu patiesās biogrāfijas un noskaidrot, vai viņi sabiedrībai nemelo par savu pagātni.
Ņemot vērā minēto, kā arī pamatojoties uz “Fizisko personu datu apstrādes likuma” 32.panta otrās daļas 1.punktu, Administratīvā procesa likuma 103.panta otro daļu, 325.- 352.pantu,
lūdzu:
izskatīt lietu kasācijas kārtībā, atcelt spriedumu pilnībā un nodot lietu jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesai.
Seko mums 
16.martā Ogres muzejā notika pasākums “Demokrātijas akadēmijai”. Tā ir programma, kuru par dažādu fondu, tostarp Sorosa fonda “DOTS”, naudu īsteno vairākas biedrības. “Akadēmiķi” apmeklēja muzeju, bet “aizmirsa” par to samaksāt.
Uzstādījums, ka, pirms nav veiktas reformas, veselības aprūpes budžetu ir racionāli papildināt vien tehniski, vedina minēt, vai tiešām valdība sāk cīņu ar lielāko šķērsli nozarē, proti, hroniski samilzušo administratīvo vājumu. Gadiem ilgi Nacionālais veselības dienests un Veselības ministrija apzināti vairījušies veikt reālu pārraudzību, cik lietderīgi ārstniecības iestādes izmanto piešķirtos līdzekļus, kas paredzēti deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu izpildei, lai sniegtu iedzīvotājiem valsts nodrošinātos veselības aprūpes pakalpojumus. Ja tiks īstenota reāla padotība, iestādes riskēs aizskart medicīnas establišmenta intereses.
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
