Iesaki rakstu: 
Manuprāt, ikvienam saprātīgi domājošam cilvēkam ir skaidrs, ka Baltijas valstu drošība, precīzāk, atrašanās kolektīvo Rietumu ietekmes sfērā ir atkarīga no sizerēna aiz “peļķes” gribēšanas un varēšanas aizstāvēt šīs zemes un vajadzības gadījumā pielietot kodolieročus, visticamāk, kā draudzīgu uguni.
Teiktais nenozīmē, ka Latvijai nav jāplāno sava aizsardzība. Tomēr šaubos, ka NATO ietvaros latvju varnešiem pieļaus pašdarbību, kas patiešām varētu garantēt neatkarību. Turklāt reālai pretestībai jebkuram potenciālam ienaidniekam ir nepieciešams demogrāfiskais bums. Diemžēl drīzāk izskatās, ka latvieši pašreizējo saimnieku paspārnē izčibēs no Zemes bez jebkāda kara.
Tikmēr kompradoru valdība, vadoties pēc principa – pēc mums kaut ūdensplūdi, saskaņā ar NATO plāniem pārvērš Dievzemīti par poligonu un apgūst aizsardzības budžetu. Latvijas austrumu robežas stiprināšanā piecos gados ieguldīs vismaz 303 miljonus eiro. Pierobežu sacūko ar “ežiem” un “pūķa zobiem”, kuru štancēšana un uzstādīšana militāro ģenialitāti neprasa. Slepenības plīvurs ļauj dažāda ranga alkatām izvērsties uz pilnu klapi, īpaši zinot, ka paveiktā kvalitātes pārbaudi var veikt tikai Krievija X stundā, kas pārskatāmā nākotnē nav paredzama.
Tā kā valdībai un platstraumes medijiem ļautiņi tajā pusē neuzticas, Aizsardzības ministrija ar vietējo plašsaziņas līdzekļu, nevalstisko biedrību un pašvaldību starpniecību skaidros pierobežas iedzīvotājiem cēlos mērķus, kuru vārdā pieķēza un padara bīstamu vidi. Ja īsumā, tad mīnu lauki, pārveidotie meliorācijas novadgrāvji, “eži” un “pūķa zobi” kalpos kā pretmobilitātes šķēršļi. Hipotētiskas agresijas gadījumā, kamēr krievu zaldāti sākumā kārtīgi izzviegsies, ieraugot bāleliņu “Manerheima līniju”, bet pēc tam attīrīs ceļu ofensīvai, Latvijas augstākajām amatpersonām un to bļodlaižām jāpagūst evakuēties uz rietiem.
Pagaidām stāstīt pasakas, ka tādējādi tiks nosargāta Latvijas teritorija, propagandisti vēl neuzdrošinās. Toties nākamām paaudzēm varēs sacerēt teiksmas, kā žogs, betona bloki un dažādas konstrukcijas apturējušas Mordoras iebrukumu. Lai gan Sprūds jau vēsta: “Mēs dodam skaidru signālu, ka mēs atturam, ka mēs iestājamies un aizstāvēsim PIRMO CENTIMETRU, ka REĢIONS ŠEIT IR DROŠS.”
Piekritīšu, ka reģions šobrīd patiešām ir drošs, tikai tas nav uzstādīto monstru dēļ vai arī Sprūda un pastāvošās varas nopelns. Mieru nodrošina lielvalstu saspringtā pretimstāvēšanā izveidojusies ģeopolitiskā situācija, kuru vietējie urrāpatrioti par visām varītēm cenšas sašūpot. Ceru pašmāju suicidālajām niecībām neizdosies radīt Casus belli, lai panāktu apokaliptisku Casus foederis.
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
