Pasaule bez īpašuma un privātuma. Kādu "paradīzi" jau 2030. gadā mums gatavo globālisti?
Vija Beinerte30.09.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
"Laipni lūgti 2030. gadā! Man nepieder nekas, un es esmu laimīga." Tā Ida Oukena ir nosaukusi savu eseju, kas vēstī par idillisku dzīvi pilsētā, kur privātīpašuma vietā ir pakalpojumi, tehnoloģijas apmierina pilsoņu vajadzības un par visiem rūpējas valdība.
Enerģija ir par brīvu. Nav jāmaksā ne par transporta pakalpojumiem, ne par dzīvokļa īri. Tiesa, kad neesi mājās, tur saimnieko citi, bet tas taču ir tik jauki, vai ne?
Plauktos nekas neglabājas, jo visu nepieciešamo tev īstajā brīdī piegādās drons. Ja gribi kur doties, pēc trim minūtēm pie tavām namdurvīm stāvēs bezpilota auto. Un arī iepirkšanos tavā vietā veiks algoritms, jo tas taču labāk zina, kas tev vajadzīgs.
Nekādu problēmu. Valdība visu nodrošina un arī uzņemas par visu atbildību.
Vienīgās bažas esot par tiem, kas nedzīvo šajā laimes pilsētā. Tiem, kas pazaudēti ceļā. Kas nolēma nepievienoties, kad roboti pārņēma lielāko daļu darbu. Tiem, kas "sadusmojās uz politisko sistēmu un vērsās pret to". Tagad viņi dzīvo ārpus pilsētas mazās kopienās vai tukšajās, pamestajās mājās.
Un vēl esejas autori reizēm kaitinot fakts, ka nav īsta privātuma. Nekur nevar aiziet nereģistrējoties. Katra kustība tiek ierakstīta, "viss, ko es daru, domāju un par ko sapņoju". Taču autore cer, ka neviens to neizmantos pret viņu.
"Kopumā šī ir laba dzīve. Daudz labāka nekā ceļš, pa kuru mēs gājām, kad ar mums notika visas tās briesmīgās lietas: slimības, klimata pārmaiņas, bēgļu krīze, vides degradācija, pārapdzīvotās pilsētas, ūdens piesārņojums, gaisa piesārņojums, sociālie nemieri un bezdarbs."
Protams, varētu teikt, ka šī eseja ir tik vien kā utopija, autores fantāzijas auglis. Ja vien Ida Oukena nebūtu politiķe, feministe un sociāldemokrāte, kas no 2011. līdz 2014. gadam ir bijusi Dānijas vides ministre. Turklāt šo eseju viņa ir uzrakstījusi 2016. gadā Pasaules ekonomikas forumam.
Patlaban saiti uz Oukenas eseju Pasaules ekonomikas foruma mājas lapā vairs nevar atrast, taču 2016. gada 10. novembrī to pārpublicēja žurnāls "Forbes", un tā joprojām ir atrodama viņu rakstu arhīvā.
Tagad Ida Oukena ir Pasaules ekonomikas foruma Pilsētu un urbanizācijas padomes locekle.
Pieļauju, ka viņa ir cītīgi studējusi kreiso liberāļu garīgo tēvu Kārli Marksu, kas par visa ļaunuma skani vēl tālajā 1848. gadā pasludināja privātīpašumu. "Komunisma būtību var apkopot vienā teikumā: privātīpašuma atcelšana," tā rakstīja biedrs Markss.
Trīsdesmit gadus pēc Berlīnes mūra krišanas Marksa un Engelsa "Komunistiskās partijas manifests" ASV koledžās ir visvairāk pieprasītā ekonomikas "mācību grāmata", kas izsniegta divreiz biežāk nekā jebkura cita ekonomikas grāmata.
Kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem daudzas ASV humanitārās universitātes ir kļuvušas par marksisma ideju inkubatoriem, kur netiek mācīti vēstures pamati – ja vēsture skar komunisma valstis.
Tāpēc par ASV studentiem, kas apjūsmo Marksu, es diemžēl nebrīnos. Bet Idai Oukenai kā eiropietei vēsture tomēr būtu jāzina. Ja vien ideoloģiska pārliecība neizrādītos svarīgāka par patiesību.
Lai gan pati eseja vairs nav atrodama Pasaules ekonomikas foruma mājas lapā, 2018. gadā sadaļā "Globālā dienaskārtība" ir publicēts raksts "Astoņi nākotnes paredzējumi", kur pirmais punkts skan šādi: "Visu produktu vietā būs pakalpojumi." Tam seko citāts: "Man nekas nepieder. Man nepieder automašīna. Man nepieder māja. Man nepieder ne sadzīves tehnika, ne apģērbs." Un atsauce uz dāņu deputāti Idu Oukenu.
Starp citu sestajā no astoņiem paredzējumiem ir teikts, ka tie, kas patlaban ir bēgļi, 2030. gadā būšot plaukstošu uzņēmumu vadītāji. Un arī tas, ka tuvākajā laikā miljards cilvēku emigrēšot uz Ameriku un Eiropu.
Savukārt Apvienoto Nāciju organizācijas mājas lapā, sadaļā "Pasaules pārveidošana", varam lasīt stingru apņemšanos līdz 2030. gadam "likvidēt nabadzību un badu", nodibinot "taisnīgu, vienlīdzīgu, tolerantu, atvērtu un sociāli iekļāvīgu pasauli, kur tiek apmierinātas visneaizsargātāko cilvēku vajadzības".
Tādu, redziet, "paradīzi" mums ir ieplānojis Pasaules ekonomikas forums un Apvienoto Nāciju organizācija jau gluži tuvā nākotnē.
Starp foruma lūgtajiem viesiem pēdējā laikā ir arī Latvijas prezidents. Jautājums, ko uzdevu rakstā "Skaidrības gads jeb "Lielais restarts", ceturtā industriālā revolūcija, plāna vājais punkts un sestais eņģelis", joprojām ir palicis neatbildēts. Proti: kādu globālistu "jaunās pasaules" ainavā prezidents redz Latviju? Vai joprojām kā nacionālu valsti ar savu suverēnu valstsgribu?
Pārpublicēts no aprinkis.lv
Seko mums 
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
