Iesaki rakstu: 
Politiķa vājumu visuzskatāmāk apliecina uzvaras skurbulis. Demonstratīvā dižmanība, kādā jaunās valdības locekļi steidz mainīt vadību uzņēmumos ar valsts kapitālu, lielāko ļaunumu nodara viņu pašu reputācijai. Jo kāda te vairs valsts varas kursa stabilitāte, kāda koalīcijas pēctecība?
Turklāt "politiski koriģējošās" kadru pārbīdes ir īpaši riskantas tagadējā Eiropas Savienības un Krievijas attiecību krīzē. Latvijai tā nozīmē ekonomiskas lejupslīdes draudus. Tik nelāgā brīdī lidostā, tāpat Rīgas un Ventspils brīvostās kā mūsu ekonomikas "vilcējos" īpaši ir vajadzīga kaut cik pieredzējusi vadība. Vai vismaz kaut cik "degunu apsildījuši" cilvēki – nevis steigšus bīdītas "baltas lapas".
Diemžēl rodas iespaids, ka ministri un viņu partijas turpina lolot ilūzijas, ka Latvijai pasažieru, reisu un tranzītkravu pietiks vienmēr – lai kādu ekonomisko politiku (ne)īstenotu valdība, lai kādas būtu starptautiskais klimats. Tāpēc turpmākās saimnieciskās neveiksmes, kas, nedod, Dievs, piemeklēs valsts kapitāla uzņēmumus, tūlīt tiks saistītas ar to jauno vadību un tiem, kuri šos cilvēkus bīdīja amatos.
Šķiet, politiķi pārāk paļaujas uz pieļāvumu, ka tauta pēc noklusējuma ienīst "pie siles tikušos" valsts kapitāla uzņēmumu vadītājus un priecāsies, ka tagad "galvas ripo". Taču šie cilvēki ir pusanonīmi, pazīstami šaurās aprindās. Sabiedrības vairākumam viņu liktenis ir pilnīgi vienaldzīgs.
Tomēr kadru vētīšanas ir brīdinājuma signāls ekonomiski un politiski aktīvajiem pilsoņiem: lūk, tādas ir valdības patiesās prioritātes, tādi jauni favorīti tiek pilnvaroti tās īstenot. Pat "klusējošajam vairākumam" ziņas par steidzīgām tīrīšanām rada pārliecību, ka valdībai tiešām nav lemts ilgs mūžs – re, kā šie steidz grābt, ko vien var, un visur sadēt savas dzeguzes olas. Tas vairo vispārējo nervozumu.
Privatizācijas aģentūras valdes locekļu atkāpšanās, nevēloties parakstīt Citadeles bankas pārdošanas līgumu, un viņu sasteigtā aizstāšana ar paklausīgiem izpildītājiem joprojām met melnu aizdomu ēnu pār šo darījumu un tā apjūsmotājiem. (Atvainojiet, vai tiešām kāds uzskata, ka mēs jau pilnībā aizmirsām Roulendu ģimeni, krietnos britu investorus ar viņu cēlo vēlmi attīstīt Latvijas mediju tirgu?) Jā, protams, formāli par to atbild vecā valdība un "kāda pavisam cita" Straujuma, taču ministriem "drosmi" ignorēt sabiedrības vērtējumu deva pēcvēlēšanu skurbulis.
Tāpat, atbrīvojies no lidostas Rīga valdes, satiksmes ministrs Anrijs Matīss mums izrāda savu neatkarību no pārstāvētās partijas un līdzšinējiem patroniem. Pie viena publika ierauga Vienotības vājumu. Ministrs uzskata, ka relatīvi veiksmīgs vēlēšanu rezultāts (2697 plusi un 1923 svītrojumi, Latgales sarakstā noslīdēja no 1. uz 3.vietu) viņu padara par pašpietiekamu politisko figūru. Tā radot kārdinājumu pazemotajai partijai izdevīgā brīdī apliecināt savu neatkarību no viņa.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
